Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

Bet kaķēns Dvēselīte sevi redzēja stāvam piemājas mauriņā, viņam blakus nolikti divi milzīgi kurvji, pilni ar brīnumāboliem un brīnumbumbieriem. Visā ielas garumā savākusies jaunu, vecu un pat mazu kaķēnu rinda, viņi vēlas nogaršot brīnumaugļus un būt godīgi un labestīgi.

Sapņi ir sapņi, bet redzēsim, ko rādīs rītdiena.

Kaķēns pamodās pirmais, aši, aši nomazgājās un saģērbās. Atmiņā pieteicās vakarnakts sapnis, bet nez kāpēc viņš sajuta neparastu satraukumu. Izklausījās - aiz loga kaut kas iešņācās un pieg- rabināja pie rūts. Jāiet paskatīties. Tas, ko viņš ieraudzīja aiz loga, kaķēnu bailēs sastindzināja kā akmens pieminekli, pat pakustēties vairs nespēja. Caur loga stiklu uz viņu skatījās indīgā Āfrikas Kobra, saukta arī par briļļučūsku, jo uz kakla tai ir brillēm līdzīgs zīmējums. Nelūgtā viešņa izska­tījās tieši tāda kā bildē ārzemju modes žurnālā, atšķirība tikai tāda - no uzzīmētas kobras neradās bailes.

- Pa gabalu redzams: esi nobijies, bet nav par ko, es tevi neaiztikšu. Tev derētu zināt - esmu par naudu pērkamā noindētāja. Tāds ir mans amats, bez kārtīgas samaksas nedaru neko, tu neesi tik vērtīgs, lai kāds maksātu par tevis noindēšanu.

Dzirdējis viešņas runu, kaķēns, atjēdzies, jau varēja pat parunāt. Zobi gan vēl klabēja.

- Esi sveicināta Kobras kundze, - kaķēns domāja, vienmēr ar katru ciemiņu jābūt pieklājīgam.

- Vai tu zināji par manu amatu?

- Nezināju vis.

- Kas tās jums par skolām, neko svarīgu neiemāca. Man nav daudz laika, lai tevi izglītotu. Ir jautājums: kur dzīvo miljonārs Smukumiņa kungs?

- Kāpēc tev jāzina?

- Esi gan jocīgs, galva nemaz nestrādā. Man labi samaksās, ja viņu ar saviem indes zobiem no­kodīšu beigtu.

- Kāpēc viņš jānokož? Smukumiņa kungs pieskaitāms labajiem miljonāriem, viņš savu naudu ziedo labdarībai.

- Kāpēc? … Kāpēc? Viņš kādam varbūt traucē biznesu. Vienalga, kas jānobeidz, man svarīgi ti­kai, lai labi samaksā. Tas ir mans bizness. Vai tu zini, kas ir bizness?

- Zinu, mūsu klasē kaķēns Veikaliņš pārdod no ārzemju vēstulēm noplēstas pastmarkas. Visa skola runā - tas esot viņa bizness.

- Pārāk ilgi aizpļāpājos, tevi izglītojot, mudīgi pasaki Smukumiņa kunga adresi.

- Nevarēšu tev palīdzēt, to es nezinu, - jau atjēdzies, atbildēja kaķēns. Viņš itin labi zināja, kur redzama Smukumiņa kunga lepnā māja, bet šoreiz tie bija labie meli, ja kāds jāglābj.

- Neko derīgu tu nezini, - dusmīgi to pateikusi, Kobra veikli nozuda.

Šis sarunas laikā arī ciemiņš Rūķītis Būķītis bija paspējis pamosties un saģērbties. Iegājis kaķē­na istabā, viņš apvaicājās:

- Man izklausījās, it kā tu sarunājies.

- Jā, ieradusies Kobra noindēt miljonāru Smukumiņa kungu. Tai briesmonei vajag būt tepat tuvumā, nupat kā aizgāja prom no manas istabas loga.

Rūķītis Būķītis neko vairāk nejautāja, tūliņ steidzīgi rīkojās. Piezvanīja Runcības policijai un izstāstīja draudošās briesmas. Policija tūdaļ brīdināja Smukumiņa kungu neiziet no mājas un ne­vienam neatvērt durvis līdz policijas nākošajam ziņojumam.

Kaķēna mājas tuvumā piebrauca vairākas automašīnas ar aizrestotiem logiem. Kobru izdevās noķert un iesprostot aiz restēm.

Otrā dienā laikrakstā «Labrīt, Kaķēnija", trešajā lappusē labi saskatāms virsraksts lasītājus iepa­zīstināja ar žurnālistes baltās kaķenltes Zilactiņas jaunkundzes rakstu:

kob ru laikus noķēra

Algoto indētāju Kobru izdevās noķert, kamēr tā vēl nebija paspējusi izdarīt noziegumu, tādēļ, pēc Kaķēnijas likumiem, policijai nebija tiesības ļaundari atdot cietuma uzraudzībā. Aizrestotajā mašīnā nevēlamo ciemiņu aizvedām atpakaļ uz viņas dzimteni. Es kā žurnāliste piedalījos šajā braucienā. Tikusi ārā no mašīnas, Kobra pateica tikai vienu teikumu:

- Atkal neizdevās nopelnīt.

īpaša pateicība izsakāma ciemiņam Rūķītim Būķītim un mūsu valsts iemītniekam kaķēnam Dvēselītei par viņu palīdzēšanu policijas darbā.

Šā raksta pēdējo rindkopu abi pieminētie izlasīja pat divas reizes.

- Es nesaprotu, - pabrīnījās kaķēns, - kāpēc mums izteikta pateicība, mēs ļaundari nenoķērām. Piezvanīšana nav nekāds varoņdarbs.

- Tev, no vienas puses taisnība, - prātoja Būķītis, - bet, no otras puses: kas varēja notikt, ja mēs nebūtu ziņojuši policijai?

Dienu pieteica saulains rīts, ne tikai pa koku lapām skraidīja saules zaķīši, tie caur vaļējiem logiem ienākuši mājā zibinājās ari uz istabu sienām. Šādos rītos saule cenšas visus izdzīt ārā no is­tabas. Tādi izdzītie bija ari kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis. Abi sēdēja uz zaļā soliņa mauriņa malā.

- Mēs divas dienas neesam neko darījuši, - pārmetuma pilnā balsī ierunājās kaķēns Dvēselīte, - varbūt šodien nekas negaidīts mūs neapciemos. Jāķeras pie darba.

- Es arī par to domāju. Vai tev ir zināma droša vieta, kur brīnumkoks uzdīgs? - nobažījies ie­teicās Būķītis.

- Jā, tepat tuvumā ir neliels mazo kaķēnu bērnudārzs, es jau vakar piezvanīju audzinātajai, lai mazie kaķēni šodien gaida ciemiņus.

- Ko mēs vēl kavējamies? - Būķītim vienmēr svārku kabatā glabājās dažas brīnumkoka sēklas.

Sacīts, darīts, drīz abi kokaudzētāji ieņēma goda vietu pie lielā galda mazo kaķēnu spēļu lauku­mā. Audzinātājas Pareiziņas kundzes vadībā pagalmā iznāca visi divdesmit mazie kaķīši. Vispirms audzinātāja iepazīstināja mazos ar ciemiņu Rūķīti Būķīti. Tas jau vien bija lielum lielais brīnums, pašu acīm redzēt dzīvu rūķi, izskatās pavisam savādāk, nekā lūkojoties bilžu grāmatā.

Sapratis, ka ir jau diezgan apskatīts, Būķītis teicās tūlīt iesēt divus brīnumkokus, un kā solīja, tā arī izdarīja.

Nu mazie kaķīši ieraudzīja īstu brīnumu, kuram gandrīz noticēt nevarēja. Viņu acu priekšā stundas laikā izauga divi koki, uzziedēja, sabirdināja zemē augļus un savu izdarījuši, pazuda kā nebijuši.

- Man jums jāpaskaidro, - mazajiem sacīja Būķītis, - zālītē sabirušie ir labestības un godīguma koku augļi. Vai jūs gribat būt godīgi un labestīgi?

Visi divdesmit kaķīši atbildēja ar jāvārdiņu un tūliņ pēc Būķīša uzaicinājuma sākās lielā ābolu un bumbieru ēšana.

Mājupceļā kaķēns Dvēselīte jautāja Būķītim:

- Un tagad visi šie mazie kaķīši izaugs godīgi un labestīgi?

- Ar mazajiem ir tā: viņi apsolās, bet itin bieži drīz savu solījumu aizmirst.

Kaķēns Dvēselīte neatbildēja, tikai dziļi nopūtās. Visu ceļa gabalu līdz mājām abi gājēji neko nerunāja.

Pāris stundas vēlāk, virtuvē gatavojot pusdienas, kaķēns atcerējās vakardienas nepatīkamo tik­šanos ar Kobru un teica Būķītim:

- Varbūt šodien mums nekas slikts negadīsies.

Tikko kaķēns to bija pasacījis, virtuvē bez pieklauvēšanas aizelsies iesteidzās Dvēselītes draugs kaķēns Daudzzinītis. Tas bija īpašs skolēns, viņa tēvs lielākajā Runcības universitātē lasīja lekcijas par pasaules notikumiem, kā jau profesoram piedienas, viņa acis greznoja brilles - ļoti resnos, mel­nos rāmjos. Tieši tādas brilles nēsāja arī kaķēna Dvēselītes draugs un klasesbiedrs vienā personā - kaķēns Daudzzinītis.

Dvēselītes draugs un klases biedrs vienā personā, ar ķepu pastūma brilles augstāk, ātrajā skrē­jienā tās bija noslīdējušas zemāk un draudēja pat nokrist.