Mirdza Kļava: Kaķēnijas pasaka

Pirmā: Gudrības koki jāsēj laikā no piektā līdz divdesmitajam maijam. Pirmais aizrādījums bija stingrs pamatojums, lai tālāk nelasīto tekstu atdotu atpakaļ aploksnei. Nākošajam gadam domātās pamācības nav ko lasīt, tikpat aizmirsīsies.

Arī kaķēna vecāki ziņkārīgi gaidīja, ko rādīs otra paka. Visi ieraudzīja tīra zelta rāmī ierāmētu baltu, greznu papīru ar ierakstu zeltītiem burtiem.

2007■ g ada 23 '

22 decembrī

Kaķēns Dvēselīte skaļi lasīja:

Tas tik bija pārsteigums! Pats karalis parakstījies! Par goda rakstu kaķēna Dvēselītes vecāki priecājās vairāk nekā pats kaķēns.

Dvēselīte piegāja pie telefona. Lielais pārsteigums jādara zināms draugam. Jau paņēma klausuli, bet nolika to atpakaļ.

- Ja Daudzzinltis nesaņems Goda rakstu, viņš varbūt apvainosies, - tā nodomājis, Dvēselīte izlēma noklusēt Rūķēnijas sūtījumu. Goda rakstu piekāra pie sienas nevis savā, bet vecāku istabā. Tieši tobrīd, kad kaķēns Dvēselīte atdeva pārsteigumu sienai, pastnieks runcis Čaklums piezvanīja kaķu Daudzzinīšu mājas durvīm.

Līdzko Dvēselītes draugs izlasīja sūtījumu, tūliņ piezvanīja savam labākajam draugam. Nākamajam profesoram Daudzzinltim radās secinājums: ja tādu goda rakstu vēl nav saņēmis, tad noteikti dabūs arī kaķēns Dvēselīte.

Pacēlis telefona klausuli, kaķēns Dvēselīte izdzirda pazīstamu balsi:

- Vai tu jau saņēmi Rūķēnijas pārsteigumu?

- Kādu pārsteigumu? - Dvēselīte izlikās neko nezinām.

- Tad drīz saņemsi Rūķēnijas karaļa goda rakstu, es savējo izlasīju.

- Ak, tu par to, jā, manējais pagodinājums jau dekorē sienu.

- Kāpēc man nepiezvanīji par to?

- Biju pārliecināts: tu, kā vienmēr, tāpat jau visu zini.

- Ja es tā visu zinu, tad atļaujos aizrādīt: neaizmirsti, mums rītdien veicams svētku pasākums.

- Atceros, jau atceros. Ar labu nakti!

- Ar labu nakti!

Saruna beidzās.

Pirmajos Ziemsvētkos, brokastojot, kaķēns Dvēselīte jautāja:

- Māmiņ, kā var dalīties ar prieku? Tu mani mācīji - ar labo jādalās.

- Tas nemaz nav neizdarāms, jācenšas kaut vai mazu, tomēr prieku sagādāt ari citiem.

- Vai jūs nedusmosities, ja šodien visu dienu būšu prom no mājas. Mēs ar kaķēnu Daudzzinlti norunājām svētkos apciemot Runcības vecos vientuļos kaķus. Saraksts ir ļoti garš. Varbūt kādam no viņiem vajag ko palīdzēt vai vienkārši tikai parunāties, varbūt kaut kas jāatnes no veikala. Man ir no jūsu Vāverēnijas sūtījumiem iekrāta nauda.

- Kā tu vari domāt par dusmošanos, mēs varam tikai priecāties, ja mūsu kaķēns palīdz citiem, - sacīja tētis runcis Dvēselīte.

Tā šis jautājums tika izlemts.

Mēness jau iesāka savu nakts pastaigu, kad draugi kaķēni, pabijuši neskaitāmos dzīvoklīšos, stāvēja uz ielas netālu no kaķēna Dvēselītes mājas.

- Esmu tik daudz šodien runājis, tagad laikam visu nedēļu nevarēšu pateikt ne vārda, - kaķēns Dvēselīte pirms atvadīšanās pateica.

- Redzi, Mēness uz mums skatās, - sacīja kaķēns Daudzzinltis, - pasaki viņam vismaz vienu teikumu.

Kaķēns Dvēselīte skatījās uz Mēnesi, un, cik vien skaļi varēdams, sacīja:

- Paklausies, Mēnesi, iznēsā tādu sveicienu no mums abiem:

- Laimīgu Jauno 2008. gadu visai pasaulei!

Draugiem kaķēniem izskatījās, ka Mēness pasmaida.

Manā istabā ieskrien durvju zvana skaņa. Šoreiz zvans nestrādā negaidīti, ir sarunāta tikšanās. Atvērusi durvis redzu gaidīto ciemiņu - Kaķēnijas žurnālisti balto kaķenīti Zilactiņas jaunkundzi. Tāpat kā tiekoties pirmo reizi, viss, sākot no cepures līdz zābaciņiem, viņai ir balts.

Sasveicināmies.

Kad Zilactiņa priekšnamā atstājusi savu balto mētelīti, apsēžamies istabā, katra savā galda pusē.

- Vispirms izsaku paldies, ka neatteicāties izlasīt Runča Sapņotāja manuskriptu. Ja drīkstu to jautāt, tad gribētu zināt, vai jūs ticējāt Sapņotāja stāstījumam? - pirmā ierunājās žurnālistes jaunkundze.

- Cik sapratu, Runcis Sapņotājs ir ilggadīgs Kaķēnijas iedzīvotājs un daudz redzējis. Man nebija iemesla viņam nenoticēt.

- Patīkami to dzirdēt. Vai jums radās priekšstats par dzīvi Kaķēnijā?

- Nebija grūti iedzīvoties Kaķēnijas notikumos, es tur saskatīju kaut ko pazīstamu.

- Pateicos. Sapņotājam patiks to dzirdēt manā atstāstījumā.

- Vai mazajiem kaķīšiem Runča Sapņotāja Kaķēnijas vēstures apraksts varētu interesēt?

- To grūti pateikt. Domāju, mazie kaķīši ir dažādi, un tāpēc viņu patikšana arī ir dažāda, bet mazajiem kaķīšiem savas valsts vēsture būtu jāpazīst no visām pusēm. Vienpusīga vēstures mācī­šana iemāca būt divkosīgam - runāt vienu, bet darīt citu.

- Vai ieverojāt arī ko maziem kaķīšiem derīgu?

- Es, tāpat kā Runcis Sapņotājs, domāju: mazuļi no agras bērnības jābaro ar labestību un godīgumu.

- Savādi, vairākos jautājumos jūs domājat tāpat kā Runcis Sapņotājs, - žurnāliste baltā kaķenīte Zilactiņas jaunkundze pabrīnījās.

Mēs vēl bridi pārrunājām šo un to, tad baltā kaķenīte laipni atvadījās, nosakot: "Varbūt mēs kādreiz tiksimies".