Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

- Kaķēn, neesi tik bēdīgs. Vai tev ir dūša apstaigāt ar saviem groziem ministrijas ierēdņus?

- Ja vajag, jābūt dūšai arī tad, ja tās nav, - teica kaķēns Dvēselīte. Pēc tam viņš izstaigāja visus kabinetus. Dvēselīte gan brīnījāt kāpēc ministrijā sēž tik daudz ierēdņu, laikam viņu ir vairāk nekā vajadzīgs.

Kaķēns rīkojās gudrāk, viņš brīnumaugļus pārdeva par naudu, un pircēji atradās. Kādi panāku­mi ministrijas telpās pārdotiem brīnumiem, tas jautājums vēsturē pagaidām nav noskaidrots, bet vēsturē vienmēr atrodas vieta nenoskaidrotiem jautājumiem.

Ietirgoto naudu kaķēns Dvēselīte izdalīja vecmāmiņas draudzenēm.

Vasara iesāka promskrējienu. Kaķēna Dvēselītes mājiņas pagalma pīlādzis greznojās ar sarka­niem ogu ķekariem. Kaķēnam rīt pirmā skolas diena. Iepriekšējā naktī viņš vecmāmiņas mājas pa­galmā izaudzināja brīnumkokus un pirmā skolas dienā savā klasē ieradīsies, līdzņemot divus pil­nus grozus. Rūķītis Būķītis viņu pamācīja - vispirms jāmēģina pārmainīt sava tuvākā apkārtne.

Vakarā, pirms pirmās skolas dienas, kaķēns Dvēselīte sēdēja uz soliņa savas mājas priekšpusē un skatījās rietošās saules apzeltītājās debesīs. Viņš ne tikai skatījās debesīs, bet pārdomāja arī aiz­gājušo vasaru. Savā piezīmju grāmatiņā, tās dienas datumam, kad uz sola savas mājas priekšā sati­ka Rūķīti Būķīti, viņš ar sarkanu zīmuli apvilka apli visapkārt. Turpmāk šis datums būs svinamā diena. Rūķītis Būķītis viņa dzīvē bija ienesis ko jaunu, nebijušu, bet nepaspēja pārdomāt tieši ko,

kad no namiņa iznāca Būķītis un apsēdās kaķēnam blakus. Brīdi pavērojis debesis, tik zeltainas jau nevarēja nepamanīt, rūķītis dziļdomīgi teica:

- Kad aiziešu uz Rūķēniju, tad tev atsūtīšu pa pastu gudrības koka sēklas, pielikšu klāt lietoša­nas pamācību.

- Lietošanas pamācību? Tas ir tāpat kā vecmāmiņas zāļu paciņās.

- Gudrības koka augļi ir katram ļoti noderīgas zāles. Jums drīz būs Valsts Domes pārvēlēšanas, gudrība noderēs, lai saprastu, kura partija jāievēl.

- Nē! Nē! - kaķēns iesaucās. - Šajā gadījumā nekāda gudrība nepalīdzēs, mana vecmāmiņa saka, visas partijas pirms vēlēšanām lielās, ko katra izdarīs, bet tad, kad domnieki tikuši iekšā Valsts Domes namā, tad galvenais jautājums, cik daudz naudas no valsts kases var pagrābt savam labumam. Visas partijas esot vienādas un neesot, ko izvēlēties. Vecmāmiņa ar savām draudzenēm to runā neskaitāmas reizes, tāpēc tās runas ar varu ieskrējušas manā galvā.

Rūķītis Būķītis labu brīdi klusēja, tad izlēma pasacīt to, ko kaķēns nelabprāt gribēja dzirdēt.

- Vecmāmiņas var runāt tā, kā viņas runā, jo, būdamas pensionāres, neko mainīt nespēj, bet jums, jaunajiem kaķēniem, jādomā citādi: kādi mēs paši, kaķēnieši, esam, tāda ir mūsu Kaķēnija.

- Kas notiks ar labestību un godīgumu? - kaķēna jautājumā varēja sadzirdēt izbīli.

- Mēs tikai iesākām darbu šajā virzienā, bet turpinājums pašu kaķēniešu ziņā. Tev jāsaprot - palīdzība no malas nekad nevar būt mūžīga.

Kaķēns izbijās: nu viņam būs daudz kas jāsaprot. Kaut ko saprast - tas nav nekāds vieglais uzdevums.

Viņš sadūšojās pasacīt:

- Rūķīt Būķīt, lūdzu, neņem ļaunā, bet man labāk patīk kaut ko darīt, nevis runāt. Vai mēs ne­varētu ko pasākt?

- Mēs varētu… mēs varētu… - Būķītis jutās apvainojies, ka viņa izteiktā dziļā un derīgā doma, cik noprotams, kaķēna ausīm paslīdējusi garām. Būķītis, kā jau labi audzinātam rūķim pieklājas, savu aizvainojumu klaji neizrādīja. Viņš teica:

- Mēs varētu sēdēt klusējot un skatīties debesīs.

- Tas ir labāk, bet ne pavisam labi, - kaķēns nebija apmierināts ar tādu priekšlikumu.

- Varbūt apraksim tava dārza ābelītes. Viņas to ir pelnījušas, ja atceries lielo ābolu ražu.

- Jā, esmu ar mieru! - Kaķēnam šāds ierosinājums bija pa prātam.

ĢaiDīts vai negaidīts, rudens tomēr atnāca

Vispirms Kaķēnijā ieradās neredzams mākslinieks un, nevienam atļauju neprasījis, pārkrāsoja zaļās koku lapas dzeltenā, sarkanā, brūnā un pat tumši violetā krāsā. Arvien biežāk ciemos nāca vējš, tam patika purināt koku zarus, pavēlēt lapām nokrist un gaisā dejot, pirms tās nogūlās zemē. Nemaz ilgi nebija jāgaida, lai zari, zaudējuši lapu krāšņumu, kļūtu kaili un mirktu lietū, kurš drau­dzējās ar rudeni un, kā jau draugs, bija bieži sastopams rudens ciemiņš.

Kaķēns Dvēselīte šo rudenīgo pārmaiņu laikā centīgi noņēmās ar skolas darbiem un jutās pār­steigts, pēkšņi pamanot kailus, lapas zaudējušus kokus.

Brīnumkoku sēšana labu laiku beigusies, rudenī tie, sajūtot ziemas tuvošanos nespēja uzdīgt. Rūķītis Būķītis lielā kladē rakstīja visu, kas vasarā darīts. Viņam savā valstī Rūķēnijā par to vaja­dzēs lasīt referātu. Būķīša kladē bija lasāms pat tāds ieraksts:

- Kaķēna Dvēselītes klasē bijuši tādi skolēni, ar kuriem pat audzinātāja kaķene Gudrībiņas kun­dze neesot tikusi galā. Viens no tiem nesavaldāmajiem - kaķēns Negantiņš. Viņš starpbrīžos raus­tījis jaunāko klašu kaķīšus aiz ausīm un reizēm pat atņēmis tiem pusdienu naudu.

Un vēl kaķenīte Sudrabainā. Viņa ir skaista, sudrabpelēka un drēbes valkā sudrabpelēkas, izro­tātas ar spīdumiņiem. Viņai bagāti vecāki, katru rītu šoferis atved uz skolu ar mašīnu.

Dvēselītes klasē mācās arī kaķenite Klusumiņa, vientuļās māmiņas, skolas apkalpotājas meita. Viņas apģērbs vienmēr tīrs, bet noplucis un izgājis no modes, jo dabūts pie baznīcas par brīvu kā sadāvināta lietotā manta. (Diez vai to vajadzētu saukt par mantu).

Kaķenīte Sudrabainā ik dienu apsaukājusi Klusumiņu par lupatnieci. Tā tas bijis agrāk, bet, kad pirmajā skolas dienā kaķēns Dvēselīte visu klasi cienājis ar brīnumāboliem un brlnumbumbieriem, nedēļas laikā notikušas neticamas izmaiņas. Klasē pat gaiss pārmainījies, elpot esot vieglāk.

Pats galvenais, kaķēns Nejaucēns vairs nerausta mazos kaķēnus aiz ausim, un pat atdeva viņiem to pusdienu naudu, ko kādreiz bezkaunīgi atņēma.

Un kaķenīte Sudrabainā? Viņa atvainojās kaķenītei Klusumiņai par apsaukāšanos un tagad abas pat ir sadraudzējušās.

Šo vietu ierakstot kladē, Rūķītis Būķītis jutās tā, it kā būtu saskaldījis veselu*malkas vezumu. Tur Būķītim palīdzēt nevarētu pat vislabākais draugs Dvēselīte, rakstīt atskaiti par padarīto darbu vienmēr bijis un arī būs visgarlaicīgākais darbs pasaulē.

Būķītis un kaķēns Dvēselīte, aizņemti katrs ar savu darāmo, satikās tikai virtuvē, gatavojot ēdienu.

Viņi neko daudz nesarunājās, jo katrs baidījās, vai tikai no mutes neizskrien neizpaužamais noslēpums.

Rūķītis Būķītis savu noslēpumu drīkstēja atklāt vienīgi tajā dienā, kad ceļasoma sakārtota un kājās siltie ceļa zābaki. Ātrāk pateiktais atņems visu spēku tam, kas būs jāizdara kaķēnam.

Kaķēns Dvēselīte savu noslēpumu, kurš jau darbojās, baidījās stāstīt Būķītim. Varbūt aizliegs viņam turpināt tik labi izdevušos pasākumu.

Tā dzīvoja mazā namiņa iemītnieki. Aizkavējās ziemas atnākšana. Kaķēnam, izejot savas mājas dārzā, diez kā nepatika laiks, kad koku zari kaili, aukstumā nosalusi zāle kļuvusi pelēcīga, netrūka arī pilnīgi melnu zemes ielāpu. Un debesis? Visbiežāk tās pelēcīgas un atļāvušas brīvi pastaigāties tumšiem, lietu sološiem mākoņiem. Uz skolu ejot, jānēsā lietussargs, un jāpiedomā, lai to kaut kur neaizmirst.