Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

Kaķēnam labāk patika vasaras un rudens sākuma krāsu bagātība vai ziemas sniega baltums. Ziemas tuvošanos kaķēns Dvēselīte saprata no tā, ka aizvien biežāk vajadzēja apciemot malkas šķūnīti un likt strādāt krāsnīm, diezgan tās atpūtušās vasarā.

Noslēpums sākās kaķēna Dvēselītes istabā, tajā dienā, kad viņu apciemoja draugs kaķēns Daudzzinītis.

Vispirms draugs Dvēselīti ar visādiem pierādījumiem centās pārliecināt, par viņa izdomātā rī­cības plāna izcilu pareizību un labus panākumus sološu.

Dvēselīte ik pa laikam pārtrauca drauga runu ar starpsaucienu:

- Tā nedrīkst rīkoties, tas ir nelikumīgi!

Pierunāšanai, ja to labi māk, ir liels spēks. Kaķēnam Daudzzinītim viņa talantu sarakstā ir vieta arī pierunāšanas mākslai. Divas stundas strīdējušies, abi draugi sāka rīkoties vajadzīgā virzienā.

Todien viņi skolā neieradās, bet aizgāja uz Palīdzēšanas ministriju.

Pie ministra runča Nevarīša durvīm, saprotams, pieklauvēja kaķēns Daudzzinītis, bet Dvēselīte sev sameklēja vietu priekštelpas vistumšākajā kaktā.

Ieaicināts kabinetā, kaķēns Daudzzinītis svinīgi sveicināja:

- Labdien! - un tūliņ piebilda, - esmu ieradies ļoti svarīgā uzdevumā. Kāds ārzemju viesis vēlas dzirdēt par jūsējās ministrijas vadīšanas mākslu, - sakot par mākslu, kaķēns Daudzzinītis nemelo­ja, jo vairākus gadus vadīt ministriju neko nedarot, arī ir māksla. Katrs to nemaz neprot.

Ministra kungs runcis Nevarītis kaķēna teikto saprata pēc sava prāta, - ar ārzemniekiem nav joks, viņu uzaicinājums jāņem vērā, citādi tas var kaitēt visai Kaķēnijai. Un nav nemaz neiespēja­mi, ja pasaulē atrodama tāda valsts, kura Palīdzēšanas ministriju grib vadīt tāpat, kā viņš to dara.

Ministra kungs, piegājis pie loga palūkojās debesīs. Neizskatās pēc drīza lietus apciemojuma, no rīta gan visapkārt skraidīja auksts vējš. Negribējās no siltā kabineta iet ārā, bet neko nevar šoreiz darīt, arī lieliem priekšniekiem reizēm jādara kas pašam nepatīkams.

Kaķēns Daudzzinītis brīdināja: būšot jāiet kājām, tas ir veselīgi, tā dara arī ārzemju viesis.

Gājiena laikā kaķēnam Dvēselītei tika uzdots sekot nepamanītam. Tas bija divkārši grūts pienā­kums, būt nepamanītam un turklāt no tālienes neredzēt, kā tas viss notiks.

Kad ministra kungs nonāca pie vajadzīgās mājas, viņa pavadonis kaķēns Daudzzinītis brīdināja:

- Būs jākāpj sestā stāvā, šajā mājā lifta nav.

Runcis ministra kungs jutās ļoti pārsteigts, viņš cerēja ieraudzīt lepnu viesnīcu, tomēr, elsdams un pūzdams, pa šaurajām kāpnēm virzījās uz sesto stāvu. Jocīgi, ko tie ārzemnieki tik nesadomā!

Kaķēna Dvēselītes draugs, atslēdzis sestā stāva vajadzīgās durvis, it kā nejauši pagrūda minis­tra kungu pāri slieksnim. Uzmācās bailes, vai, ieraudzījis vienkāršu telpu, runcis Nevarīša kungs neaizbēg. Tūliņ atslēga noskrapstēja, aizslēdzot durvis iekšpusē, un pārvietojās kaķēna mēteļa kabatā.

Tā bija maza istabiņa, pie vienas sienas - drēbju skapis, pie otras - šaurs dīvāns, istabas vidū - trīsstūrveidīgs galdiņš un tam apkārt trīs vienkārši krēsli. Tā visa greznība, un nekāds ārzemju viesis nebija ieraugāms.

- Kas tie par jokiem! - ministra kungs iesaucās.

- Nerunājiet tik skaļi, - aizrādīja kaķēns Daudzzinītis, - nu jau tie runči, kuri mūs gaidīja bē­niņos, lai varētu apsargāt šīs durvis, būs nonākuši lejup. Viņiem nepatīk lieks skaļums. Lūdzu, novelciet mēteli un apsēdieties.

Nekādu runču kungu ārpusē nebija, tikai kaķēns Dvēselīte, pirmajā stāvā dzirdējis atslēgas no- skrapstēšanu, skriešus uznesās sestajā stāvā un, pielicis labo ausi cieši durvīm, centās saklausīt, kas tur, iekšpusē, notiek.

- Ministra kungs, vannas istabu sameklēsiet pats, laika būs diezgan, te nāksies padzīvot kādas trīs nedēļas. Ēdienu personīgi pats piegādāšu siltu. Patīkamu atpūtu! Man jāsteidzas prom.

- Tā ir nelikumība. Esat nolaupījuši mani lai izspiestu no ministrijas izpirkšanas naudu?

- Varbūt ministrijas darbinieki neatzītu savu ministru par izpērkamu vērtību. Nav tā kā Nevarlša kungam labpatikas domāt. Mēs vēl tiksimies. Uz redzēšanos!

To pateicis, kaķēns Daudzzinītis atslēdza durvis no iekšpuses un, izgājis ārpusē, steidzīgi tās atkal aizslēdza.

Ministra kungs istabā apsēdās uz cieta, vienkārša krēsla. Pēc tādiem pārdzīvojumiem neviens nevar nostāvēt.

Priekštelpā kaķēnam Dvēselītei draugs sagādāja pārsteigumu, īpaši skaļi sakot:

- Kungi, jums jāsargā līdz divpadsmitiem nakti, tad ieradīsies citi jūs nomainīt, - to pasacījis, viņš nez kā no sevis dabūja ārā teicienu ļoti rupjā balsi:

- Kā teiksiet, priekšniek, mēs savu pienākumu izdarīsim.

Kaķēns Dvēselite domāja savu draugu priekšdienās redzēt kā profesoru, bet nu sāka šaubīties, vai Daudzzinītim nepiemīt izcils aktiera talants.

Tās pašas dienas pusdienlaikā Palīdzēšanas ministrijas ministra kunga jaunajā miteklī ieradās kaķēns Daudzzinītis ar kurvītī un dvielī ietītām siltām pusdienām. Uz trīsstūrveida galdiņa viņš nolika bļodiņu putraimu biezputras un krūzīti tējas bez cukura.

Runcis ministrs piecēlās no dīvāna, uz kura bija atlaidies guļus un piegāja galdam.

- Lūdzu, pusdienas jāēd, kamēr vēl siltas,- kaķēns mudināja.

- To ēdienu tu sauc par pusdienām? Esmu pieradis citādam ēdienam.

- Dažreiz no ieradumiem jāatsakās.

- Nes visu prom, es uz galda pusi pat paskatīties nevaru.

- Kā kungs vēlas,- kaķēna Dvēselītes draugs Daudzzinītis visu atnesto salika atpakaļ kurvītī un aizgāja.

Vakariņu laikā ministra kungu atkal apciemoja kaķēns Daudzzinītis. Šoreiz uz galda nolika ar cukuru saldinātas tējas krūzīti un šķīvīti ar trim plānām vislētākās rupjmaizes šķēlēm, apziestām ar plānu, gandrīz nesaskatāmu, margarīna kārtiņu.

Ministra kungs tēju izdzēra, bet maizi lika aizvākt.

Nākošā dienā brokastis uz trīsstūra galdiņa nolika kafijas krūzi un divas baltmaizes šķēles ar plānu siera šķēlīti virspusē.

Ministra kungs sāka ēst. Turpinājās viņa barošana ar visvienkāršākajiem ēdieniem, viņš dabūja nogaršot pat ar mizām vārītus kartupeļus, kuru vienīgā piedeva bija sāls trauciņā. Svētdienā kar­tupeļiem uz šķīvja blakus gulēja neliela kotlete.

Tā tas turpinājās trīs nedēļas. Ministra kungs acīm redzami tievēja. Draugi nolēma: nu ir pienā­cis laiks gūstekni laist brīvībā, tad redzēs, vai ir guvis kādu mācību.

Lai trīs nedēļu laikā runcis ministra kungs neatpaliktu no sabiedriskās dzīves jaunumiem, vi­ņam piegādāja arī laikrakstus. Palīdzēšanas ministra mīklainā pazušanā Kaķēnijas avīzes iztei­ca dažādus minējumus. Vieni rakstīja, ka ministra kungs esot devies radošā komandējumā uz Lauvēniju, citi apgalvoja, ministra kungs ārstējoties ārzemju kūrortā, tikai nevarēja nosaukt, kurā valstī.

Dienā, kad nolemts ministru atbrīvot, sestā stāva dzīvoklī ieradās abi draugi. Kaķēns Daudzzinītis svinīgi sacīja:

- Neņem ļaunā un paldies par draudzīgu sadarbošanos. Mēs tikai gribējām jūs iepazīstināt, kā dzīvo tie ar mazajām algām.

- Tu teici - sadarbošanos? - ministra kungs pārvaicāja, - domāju, mūsu sadarbošanās turpinā­sies labvēlīgā virzienā, - ministra kungs, īpaši nedomāja, kādas nepatikšanas sagaida abus kaķē­nus, bet pašam sava goda nosargāšana pirmā vietā. Tālāk viņš teica: - Nav nekāds gods ļauties sevi tā apmānīt, kā izdarījāt jūs. Es stāstīšu par ārstēšanos ārzemēs. Jūs, cerams, neesat izpļāpājušies?