Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

- Neesam, - abi kaķēni ierunājās reizē, - tad jau mēs neko nebūtu varējuši izdarīt.

- Nu tad tā, par šo gadījumu klusēšana no manas puses un no jūsējās ari. Vai apsolāties?

- Apsolāmies!

Sagūstītāji un gūsteknis šķīrās draudzīgi.

Drīz pēc runča Palīdzēšanas ministra kunga atgriešanās darbā atkal rakstīja visi laikraksti. Tie ziņoja, ka ministra kungs atgriezies no sanatorijas, enerģiski ķēries pie darba un veicot pasākumus mazatalgoto palīdzībai.

Rūķītim Būķītim kaķēns Dvēselīte savu noslēpumu nestāstīja, mierinot sevi, ka tā nav neuz­ticēšanās draugam, bet ir kaķa cienīga vārda turēšana, jo viņi abi ar draugu kaķēnu Daudzzinlti ministra kungam apsolīja neizpļāpāties.

A rī rūķus reizēm piemeklē bezmiegs

Debesis kavējās lietus mākoņus nomainīt ar sniega mākoņiem, bet tas neattālināja Ziemssvētku tuvošanos, kā vienmēr, tie nāks un atnāks paredzētajā laikā un pieklauvēs pie katrām durvīm.

Tonakt Rūķītis Būķītis nevarēja un nevarēja aizmigt. Brīžiem spilvens šķita pārāk ciets, arī sega kļuvusi smagāka. Būķītis grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet guļvieta, pēc viņa domām, kā bija, tā palika vainīga par miega neatnākšanu. Patiesībā vaina meklējama citur - Būķītim izklausī­jās, it kā no tālienes dzird Ziemsvētku tuvošanās soļus. Drīz jādodas atpakaļ uz Rūķēniju, bet viņu nomocīja doma: vai abi ar kaķēnu Dvēselīti darījuši visu, lai pēc iespējas lielākā kaķēniešu skaitā mājvietu rastu labestība un godīgums.

Būķītis saprata, bez palīdzības no ārpuses šonakt bezmiegu aizdzīt prom neizdosies. Un tad iedomājās - viņa istabā taču tagad dzīvo arī Valsts Domes televizors. Varbūt naktī tiek pārraidīts iemidzināšanai piemērots raidījums?

Rūķītis, žigli piecēlies, ieslēdza televizoru un tūliņ atpakaļ gultā. Bija redzams tikai zils ekrāns, tad televizors runās pats.

- Uzmanību! Uzmanību! - tādus vārdus zilais ekrāns iesūtīja istabā, un tie nemaz neveicināja iemigšanu, gluži otrādi - dzina to prom.

Televizors turpināja:

- Mani darba biedri, visas Kaķēnijas televizori, lūdzu, nezaudējiet mūsu darba lepnumu un go­dīgumu! Neļaujiet savos ekrānos iesūtīt reklāmas, kuras mudina - labāk ar ko labu nedalīties ar citiem. Atvainojiet par vēlo traucējumu. Ar labu nakti! - Televizors, savu pateicis, izslēdzās.

Rūķītis Būķītis nopriecājās - vēl viens palīgs viņa uzdevuma veikšanai pieteicies. Viņš pasmai­dīja, spilvens vairs nelikās ciets, sega nebija par smagu, un tūliņ atnāca arī miegs.

Notikums ezermalā

Otrā rīta Rūķītis Būķītis, spirgts un mundrs, iegāja virtuvē, kur kaķēns Dvēselīte jau licis vārī­ties tējas ūdenim, skatījās ledusskapī un domāja par brokastīm. Todien bija viņa ēdienu gatavoša­nas reize. Kaķēnu iztraucēja žirgts:

- Labrīt!

- Labrīt! - kaķēns pagrieza muguru ledusskapim un tā ieraudzīja, kas notiek aiz loga.

- Skaties Būķīt! Sniegs! Sniegs!

Abi draugi brītiņu vēroja, kā mazas mazītiņas sniega piciņas, riņķojot gaisā meklēja vietu, kur nosēsties zemē. Ar to rītu tas sākās… debesis atdeva savu parādu Kaķēnijai. Ilgi bija kavējušās sūtīt zemei sniegu. Vairākas dienas sniga, arī naktīs. Kaķēna Dvēselītes dārzs kļuva brienams, nevarēja iztikt bez sniega lāpstas palīdzības. Vajadzēja attīrīt celiņu līdz malkas šķūnītim, nevarēja aizmirst arī blakus durvis, aiz kurām glabājās dārza darbarīki un visādi instrumenti. Bija jāatrok arī taciņa, pa kuru staigāja uz skolu un veikaliem.

Rūķītis Būķītis nolika atpūsties lielo kladi, kurā pierakstīja paveikto. Viņam radās jauns uzde­vums. Katru dienu Rūķītis apstaigāja lielveikalus un par līdzņemto zelta naudu pirka siltās drēbes. Tās. sapakotas lielās pakās, nodeva Palīdzēšanas ministrijā - tur zinās, kas jādara tālāk.

Ari ziema strādāja savu darbu: apklājusi zemi ar biezu sniega kārtu, upēm un ezeriem ūdens virskārtu pārvērta ledū. Sākumā ledus bija plāns, bet vai ziemai dienu pietrūks, ja reiz pa īstam atnākusi uz palikšanu.

Kaķēna mājiņa un arī skola atradās galvaspilsētas Runcības nomalē. Nav jābrīnās, ja netālu no skolas sev vietu izvēlējies neliels, kokiem apaudzis ezers.

Vienudien kaķēns Dvēselīte mājupceļā no skolas nolēma aiziet paskatīties ziemu ezermalā.

Viņam patika vērot apsnigušus kokus. Nebija vēl nonācis līdz ezermalai, kad izdzirda izmisušu saucienu:

- Palīgā! Palīgā!

Skriešus kaķēns steidzās uz to vietu, no kuras nāca palīgā sauciens. Tur viņš netālu no krast­malas ieraudzīja salūzušā ledū ķepurojamies mazo kaķēnu Incīti. Dvēselīte zibenīgi norāva savu mētelīti un, apgūlies uz ledus, rāpojot tuvojās Incītim.

- Neuztraucies, - glābējs mierināja nelaimē iekļuvušo, - tev pasniegšu savu mēteli, tu pieķeries

*

tam un es tevi izvilkšu.

Tas nemaz nenācās viegli, izbijies Incīti mēģināja tikt uz priekšu tuvāk krastmalai, bet ledus gabali viņa ceļā atkal salūza.

Palīdzēja Dievs, un slapjo, pārbijušos Incīti izdevās aizvilkt līdz krastam. Abi slapji, nosaluši, tie, cik ātri vien spēja, skrēja uz Dvēselītes māju, kura par laimi nebija tālu.

Mājās Incītim noģērba izmirkušās drēbes, pēc tam noguldīja uz dīvāna un apsedza ar siltu segu. To padarījis, kaķēns Dvēselīte arī pats apmainīja savas slapjās drēbes pret sausām.

Kaķēns Incītis pēc briesmīgā pārbīļa bija saldi iemidzis, kad, telefona atsaukta, ieradās māmiņa.

Ieraudzījusi savu izglābto Incīti, viņa apkampa kaķēnu Dvēselīti, un no acīm viņai aumaļām ripoja asaru lāses. Šņukstēdama viņa vairākkārt izteica vienus un tos pašus vārdus:

- Paldies! Es lepojos ar tevi.

Incīša mamma par notikušo neklusēja un otrā dienā laikrakstā «Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste baltā kaķenīte aprakstīja šo gadījumu. Neiztrūka arī brīdinājums neiet uz plāna ledus ziemas sā­kumā, un pavasarī tikpat bīstams ir čaugans ledus.

Vakarā, izlasījis Zilactiņas ziņojumu, ari Rūķītis Būķītis sacīja kaķēnam Dvēselītei:

- Es lepojos ar tevi.

Rūķītis Buķītis atvadās no kaķēnijas

Atnāca tā diena, kad Rūķītis Būķitis, sakravājis ceļa somu, uzģērbis siltos zābakus, atvadījās no kaķēna:

- Paldies tev par palīdzēšanu. Ir pienācis laiks, kad jāatklājas noslēpumam, ko glabāju pie se­vis, - Būķitis pasniedza kaķēnam lielu atslēgu, pēc tam aploksni, kurai uzraksts „Noslēpums". Tad turpināja iesākto runu, - aploksni tu drīksti atvērt tikai tad, kad būšu aizgājis no tavas mājiņas tik tālu, lai tu mani vairs nevarētu saskatīt, citādi noslēpums zaudēs savu spēku.

- Vai noslēpumu tā vienkārši var iesprostot aploksnē? - kaķēns brīnījās.

- Pats redzēsi, reizēm to var.

Abi draugi apkampās, kautrīgi nobirdināja pa atvadīšanās asarai un tad Būķitis uzvilka mēteli. Neko vairs citu nevarēja darīt, bija jāatver durvis promiešanai.

Kaķēns Dvēselīte stāvēja pie sava namiņa ārdurvīm un skatījās Būķīša aiziešanā. Pagājis dažus soļus, Būķitis pagriezās ar seju pret kaķēnu un draugam uzsauca:

- Gudrības koka sēklas es tomēr tev atsūtīšu, - to pateicis, viņš neatskatoties gāja tālāk un tālāk.

Kad aizejošo Rūķīti Būķīti kaķēna acis vairs nevarēja noķert, viņš iesteidzās istabā un pat neap­sēdies atvēra aploksni «Noslēpums". No atvērtās aploksnes uz grīdas nolidoja divas mazākas aplok- snītes, tās pacēlis, kaķēns lasīja, vienai uzraksts ziņoja - „īpašas šķirnes reti sastopama labestības koka viena sēkla. Glabāt uzmanīgi!"