Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

-Noticis ārkārtējs gadījums, - ciemiņa ātri izrunātie vārdi steigā grūstīja cits citu.

- Es ceru, tas ir patīkams ārkārtējs gadījums, - ieminējās kaķēns Dvēselīte.

- Gluži otrādi, ļoti nepatīkams, un mums tūliņ jārīkojas.

- Nepatīkams un jārīkojas! - Dvēselīte apsēdās uz baltās taburetes, līdz tam viņš, stāvot pie iz­lietnes, mazgāja burkānus.

Kaķēns Daudzzinītis svinīgi teica:

- Tagad klausieties…

ko dzirdēja kaķēna virtuve, un draugu rīkošanās

- Tagad klausieties, - kaķēna Dvēselītes draugs vēlreiz atkārtoja šos vārdus un, lai izskatītos ļoti svarīgi, veltīja ilgu skatienu Būķītim un pēc tam savam klasesbiedram. - Vakar es pavēlāk no­lēmu pastaigāties. Gāju garām Valsts Domes namam un domāju, - šajā vietā Daudzzinītis mirkli pieklusa, lai klātesošie ievērotu, ka viņš domā. Pēc dažu sekunžu klusēšanas lielais domātājs tur­pināja tīt vaļā sava stāstījuma kamolīti. - Es domāju, vakara stundās Domes nams klusumā krāj spēkus svarīgajam darbam, kuru domniekiem ar balsošanu uzticējusi Kaķēnijas tauta. Vai neesat televizora ekrānos dzirdējuši visu Domes partiju teicienu: Mūs ievēlēja Kaķēnijas tauta. Un ar to jāsaprot - viss domnieku darītais ir tautas griba, - šo runu Daudzzinītis bija dzirdējis tēva sarunās ar saviem draugiem. Stāstījuma laikā kaķēns Daudzzinītis pilnīgi iejutās profesora lomā un nemaz nepamanīja, ka abi klausītāji, sēžot uz baltajām taburetēm, aizsnaudušies, - es secināju: tik vēlu

Domes namā nekas nenotiek, bet… bet notika! - Pēdējo vārdu Daudzzinītis pateica pietiekami ska­ļi, lai abi snaudēji uzmostos. Uzmanību piesaistīja arī vārds "notika".

- Jā, notika kas neticams, bet, ja es redzēju, tad jāteic - pats sev vienmēr ticu. No Domes nama iznesa televizoru un iestūķēja automašīnā. Dzirdēju, ko nesēji pārsprieda: televizoru vedīšot uz mežu, tas neesot nekāds savējais, izpļāpājot, ko redzējis un dzirdējis un rīkojot kādas tur sapulces. Mežā, bez elektrības, viņam mute būšot ciet. Visu, ko es noklausījos, dzirdēja arī automašīna. Un ko domājat… mašīnas motors atteicās strādāt. Diviem dūšīgiem runčiem, nesējiem, laikam bija uzdots darbu izdarīt līdz galam. Viņi kaimiņmājā aizņēmās pavisam vienkāršu pārvietošanās lī­dzekli - visparastāko ķerru. Televizora ceļojums uz mežu aizņēma vismaz divas stundas. Es pa­slepšus šim gājienam sekoju un zinu vietu, kur televizors tagad nīkst.

Ir dzirdēts tāds teiciens: sienām arī ir ausis. Nākošā profesora kaķēna Daudzzinīša garo runu kaķēna Dvēselītes virtuves sienas klausījās uzmanīgāk nekā Būķītis un Dvēselīte.

- Vai mēs esam televizora draugi? - kaķēns Daudzzinītis vaicāja.

- Esam, - atbildēja tie divi, kuriem snaudiens vairs neuzmācās, jo gadījies tik svarīgs notikums - kāds jāglābj.

- Ko darīsim? - Daudzinītis jutās atbildīgs par to, kas notiks tālāk.

- Palūgsim kaķēna Dvēselītes šķūnīša ķerrai palīdzību un pārvedīsim televizoru mājās, - Būķītis zināja, kas darāms.

Bijušais Domes televizors ieņēma vietu uz galdiņa kaķēna Dvēselītes vecāku istabā.

Abi draugi pārrunāja: nu Domes nama televizors būšot pavisam parasts.

Būķītis domāja citādi:

- Tā kā Domes televizors saglabāja godīgumu, tas vienmēr paliks neparasts.

Abi kaķēni aplaudēja, tikai paši nesaprata, kam šie aplausi domāti.

Vasarai ir ātras kājas, nupat, nupat bija visapkārt, pēkšņi skaties - aizskrējusi prom un savu vietu atdevusi rudenim. īpaši īsa vasara tiem, kuriem daudz jāstrādā kā Rūķītim Būķītim un ka­ķēnam Dvēselītei.

Visi Kaķēnijas laikraksti tovasar publicēja īsākus vai garākus rakstus (kā katrs redaktors iz­lēma) par Rūķīša Būķīša brīnumdarbiem, pa retam kāds žurnālists minēja kaķēnu Dvēselīti kā palīgu. Daži redaktori pamācīja savus darbiniekus: - Nav ko tērēt papīru tādam nieka kurvju nē­sātājam, nekas cits jau kaķēns Dvēselīte nav.

Kaķēnam nemaz neatlika laika avīžu lasīšanai. Telefonu grāmatā vajadzēja sameklēt Runcības un citu Kaķēnijas pilsētu bērnudārzu adreses, skolās brīnumkoku sēšanas darbi jāsāk rudenī, kad sapulcēsies kaķēni-skolēni.

Mazo kaķīšu bērnudārzos visas tikšanās noritēja gludi, jo sākumā pietika tikai ar solījumu būt labestīgiem un godīgiem. Apsolīt ir viegli, ja nedomā par to, ka solījums arī jāpilda.

Nepatīkamus brīžus sagādāja dažas ministrijas, piemēram, Palīdzēšanas ministrija.

Kaķēns Dvēselīte kādā naktī pie baznīcas iesēja abus brīnumkokus, tā bija vieta, kur tie uzauga ātrāk nekā citur.

Otrā dienā no rīta Dvēselīte un Rūķītis Būķītis ieradās Palīdzēšanas ministrijā. Kaķēns palika priekštelpā, sēžot uz brūna sola iepretī ministra kabinetam, uz grīdas pie viņa kājām atpūtās ar brīnumaugļiem pilni divi grozi.

Būķītis iegāja kabinetā aprunāties ar ministra kungu Nevārīti.

Vispirms laipni apsveicinājās un parunājās par to, cik skaistas un saulainas dienas jau ilgāku laiku viesojoties Kaķēnijā. Beidzot laika apspriešanu, Būķītis noprata: ar šo tematu ministra kungs gribētu beigt sarunu. Tomēr viņš uzdrīkstējās pavaicāt:

- Ministra kungs, vai jūs palīdzat tiem, kuriem pavisam mazas algas?

- Mans pienākums nav ieskatīties visos maciņos, ja kādam maza alga, pats vainīgs, ka neprot nopelnīt.

- Un kādi ir ministra pienākumi? - to Būķītis gribēja zināt.

- Mani pienākumi ir sēdēt pie rakstāmgalda, tāpat sapulcēs jānonīkst dažreiz pat pāris stundu.

- Un viss?

- Tas pats reizēm liekas par daudz no manis prasīts, - ministra kungs lietišķi atbildēja.

- Paldies par sarunu, - labi audzinātais Rūķītis Būķītis nezaudēja pieklājību.

- Izgājis no ministra kabineta, Būķītis apsēdās blakus kaķēnam un brīdi klusēja. Viņš atcerējās Dvēselītes stāstīto: viņa vecmāmiņa par Palīdzēšanas ministru sakot: tas ministrs veic tikai di­vus uzdevumus, darba laikā izguļas sapulcēs, bet reizi mēnesī skriešus aizskrien pēc lielās algas. Vecmāmiņas runā ir kāda patiesība, tomēr jāmēģina ministra kungu pacienāt ar kaķēna grozu cienastu, tikai - diez vai tas līdzēs.

- Vai tu varētu ar saviem groziem ieiet pie ministra kunga? - Būķītis nedroši vaicāja kaķēnam.

- Ja vajag, tad jāvar, - un kaķēns pieklauvēja pie ministra kabineta durvīm.

Pārkāpis slieksni, viņš tūdaļ sacīja:

- Labdien, man šais grozos ir brīnumāboli un brīnumbumbieri, lūdzu, uzcienājieties.

- Cik maksā? - ministrs noprasīja.

- Es dodu par brīvu.

Runcis ministra kungs veikli piecēlās no krēsla.

- Ko tu iedomājies! Es neēdu pārtiku, ko dod par velti, tas nevar būt nekas labs! Ej piedāvā na­bagiem un tūdaļ steigšus aizver mana kabineta durvis no ārpuses.

Kaķēns, aizvēris kabineta durvis no ārpuses, nolika abus grozus uz grīdas.

- Nu kā? - jautāja Būķītis, kaut no kaķēna izskata saprata, kāda atbilde sagaidāma.

- Nekā… Šis nav tāds kā apzaļumošanas ministrs Augusta kungs.

- Ko tava vecmāmiņa ar savām draudzenēm tagad saka par Augusta kungu?

- Viņš esot pilnīgi pārmainījies. Pats apstaigājot Runclbas ielas un meklējot pat vismazāko kak­tiņu, kur iestādīt kādu koku, ierīkot puķu dobīti, kaut vai iesēt zāli. Dažas avīzes rakstot, ka apzaļu­mošanas ministrs nedod pietiekami daudz atļaujas būvniecībai un ar to kavējot naudas pelnīšanas iespējas.