Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

- Un kas notiks ar kokiem?

- Tas pavisam vienkārši, kokus nozāģēsim, kā daudzreiz darīts. Kas no koka par labumu? Tas taču nodokļus nemaksā.

Rūķītis Būķītis bažīgi skatījās uz to pusi, kurā cerēja ieraudzīt kaķēnu. Kaut viņš nenokavētos!

- Šajā vietā arī paredzēts kokus nozāģēt? - Rūķēnijas ciemiņš pavaicāja.

- Pa tīro, celtniecībai vajadzīgs pliks laukums.

- Un kas notiks ar mazo kaķēnu spēļu vietiņu?

- Lai spēlējas istabā. Vecmammām būs vieglāk, nevajadzēs kāpt pa trepēm.

Būķītis ieraudzīja kaķēnu Dvēselīti strauji tuvojamies solam, viņš atviegloti uzelpoja, tomēr vēl pajautāja:

- Vai jūs ministra kungs to zināt: gaisu, ko elpojam, uzlabo koki? Visa pasaule prasa zaļo saglabāt.

Kaķēns apsēdās blakus ministram. Priekšķepās viņš turēja baltu bļodiņu, kurā sevi visā krāš­ņumā izrādīja godīguma ābols.

Būķītis paņēmis no kaķēna balto bļodiņu piedāvāja ministram:

- Lūdzu, nogaršojiet šo ābolu, tā ir ekoloģiski tīra jauna šķirne. Saucas „godīguma āboli".

Ministrs no piedāvājuma neatteicās, viņu piesaistīja teiciens «ekoloģiski tīrs", bet godīgums,

tāds it kā dzirdēts vārds, tikai uzreiz neienāca prātā, kāda šim vārdam nozīme.

Augusta kungs lēnām, katru kumosu izgaršodams, ēda ābolu. Garšīgs. Jocīgi, ar ikvienu kumo­su viņš juta sevī lēnām radušās pārmaiņas.

Kad ābols tika apēsts, ministrs labu bridi klusēja, tad izņēma no melnās mapes aprakstīto balto lapu, saplēsa sīkos gabaliņos un atdeva blakus solam esošai atkritumu kastei.

- Tā, izdomāju, - viņš sacīja, - nedošu atļauju šeit celt piecstāvu namu. Esmu pārāk viegli ar atļaujām mētājies. Bija patīkami iepazīties, - viņš paklanījās pret Rūķīti Būķīti, piecēlās no sola un neatskatoties aizgāja.

Kaķēnam atkal lielie brīnumi:

- Ja tik vienkārši var kādu pārmainīt ar vienu ābolu, tad mūsu Kaķēnijā drīz dzīvosim kā paradīzē.

- Nē, - Būķītis atteica, - tik viegli nemaz nebūs ar brlnumkoku audzēšanu, ne kāda pārmainī­šanu. Pats to redzēsi. Mūsu darbs tikai pašā sākumā.

- Kāpēc ministra kungs mainījās? - Kaķēns gribēja zināt

- Lai brīnumābols veiktu savu uzdevumu, tad tam, kurš to apēd, jāpieder kādai kripatai godī­guma, kura uz laiku aizsnaudusies.

- Tā jau es domāju, - kaķēns kļuva mazliet bēdīgs, ja ir uzdevums, tad jābūt sarežģījumam, tas zināms no matemātikas stundām.

- Bet šodien mēs tomēr ko labu esam izdarījuši, - priecājās Būķītis, - izglābām mazo kaķīšu rotaļlaukumu, un, paskaties, tos kokus arī.

Kaķēns Dvēselīte nesaprata, kāpēc Būķītis teica „mēs esam izdarījuši", viņš domāja par to, kā visu dienu neko nav darījis, tikai skatījies brīnumos un brīnījies.

Kaķēna Dvēselītes nelielajā virtuvē galds strādāja savu darbu, atļāva salikt uz sevis visu, kas vajadzīgs pusdienām. Lielas pūles tas neprasīja, vajadzēja noturēt tikai divas griķu biezputras bļo­diņas, turklāt nelielas. Viena pabīdīta tuvāk Rūķītim Būķītim, otra - mājas saimniekam. Paēduši, pusdienotāji tūliņ nešķīrās no virtuves, vēl izdzēra pa krūzītei piena un laiciņu parunājās.

- Es domāju, - kaķēns sacīja, mums tūliņ jāiet iesēt brīnumkokus, tik labu ābolu un bumbieru nekad nevar būt par daudz.

- Vispirms jāuzzina vieta, kurai uzticēt sēklas.

- Kā tu teici? - brīnījās kaķēns, - kas tur ko zināt, manā mauriņā.

- Šie koki augot paņem ļoti daudz no zemes un nākošreiz tajā vietā sēklas var uzdīgt tikai pēc desmit gadiem.

- Iesēsim pie Valsts Domes nama, - kaķēns lepni teica, priecīgs, cik ātri izdomājis, kas darāms.

- To nedrīkst, - atteica Būķītis, - nāku no citas valsts. Man nav tiesības iejaukties Kaķēnijas iekšējās lietās.

- Nu tad… tad ņemsim godīguma koka ābolus un pacienāsim domniekus.

- Labi, ieliec mazākā kurvītī pusi ābolu un iesim.

- Kāpēc tikai pusi? Ņemsim tā, lai iznāk visiem. Godīguma nekad nevar būt par daudz.

- Tikai pusi. Nevaram zināt, kas mūs šai pasākumā sagaida. Valstiskos jautājumos joku nav.

Kaķēns un Būķītis labu bridi stāvēja pie Valsts Domes rozā nama. Ārdurvis nevirinātas mierīgi

snauda, tad pēkšņi, ar spēcīgu grūdienu no iekšpuses, atsprāga vaļā. Pagalmā iznāca iepriekšējās sapulces vadītājs Runcis Melnuma kungs. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņš steidzās ātrāk tikt prom, it kā Domes nams mītu uz papēžiem.

Kaķēns Dvēselīte sadūšojies, piegāja līdzās runcim Melnuma kungam un sniedza kurvīti tuvāk steidzīgajam gājējam.

- Lūdzu, nogaršojiet ekoloģiski tīrus ābolus, dodam par brīvu.

- Esmu paspējis pietiekami daudz nogaršot,- Melnuma kungs pateica, nemaz neapstājoties.

- Viņam bijušas kādas nepatikšanas. Steigsimies mājup noklausīties jaunākās ziņas, - Būķītis gribēja zināt, kas Valsts Domes namā atgadījies.

Mājupceļā kaķēns brīnījās, kāpēc groziņš kļuvis pavisam viegls, tomēr tam nepievērsa uzmanī­bu. No brlnumāboliem varēja sagaidīt diezin ko, varbūt tie gribēja atvieglināt iešanu, lai abi gājēji paspētu noklausīties jaunākos notikumus?

Mājās, liekot groziņu pieliekamā, kaķēns Dvēselīte pārsteigts iesaucās:

- Kur pazuduši brīnumāboli, kurvītis ir tukšs. Pilnīgi tukšs!

Blakus kaķēnam stāvēja Rūķītis Būķītis, viņš atbildēja:

- Tā tev būs mācība, nekad nenes prom visu vienā reizē. Brīnumāboli šoreiz satikās ar tādu kaķi, kurš izdarījis pārkāpumu un uz laiku pazaudējis sevī pat vismazāko godīguma kripatiņu, tādos gadījumos brīnumāboli pazūd.

- Kā tu zini to, varbūt kļūdies?

- Kaķēnija nav vienīgā valsts pasaulē, kur man nācies veikt šāda veida uzdevumu. Mēs ne vien­reiz vien zaudēsim, bet reizēm iegūsim.

- Vai! - kaķēns iesaucās, - mēs nedrīkstam nokavēt jaunākās ziņās, - viņš aši ieslēdza televizo­ru, turklāt - pēdējā brīdī.

Abi vēl nebija paspējuši apsēsties, kad ekrānā ieraudzīja balto kaķenīti žurnālisti Zilactiņu. Kā parasti, viņa bija ģērbusies baltās drēbēs.

- Uzmanību! Domnieks runcis Melnuma kungs šodien atteicies no sapulces vadītāja pienāku­miem. Viņa pārkāpums izmeklēšanas laikā netiks izpausts.

- Mana vecmāmiņa saka, - kaķēns gribēja, lai Būķītim būtu lielāka skaidrība, - jā, viņa apgalvo - lielo priekšnieku pārkāpumi tā arī nekad netiekot izpausti. Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet kaķēnu apklusināja televizora kadrā ienākusi politiķe Lielībiņas kundze, sākot savu ziņojumu:

- Mūsu valstī notiek strauja ekonomiska attīstība, un labklājības līmenis ceļas. Gada laikā nā­kuši klāt divi miljonāri: Smukumiņa un Ierāvēja kungi. Sakiet, kur vēl citur tik strauji vairojas miljonāru skaits?

Kaķēns izslēdza televizoru, jo itin nemaz negribēja mocīt galvu, lai atbildētu uz Lielībiņas kun­dzes jautājumiem.

- Manā izpratnē labklājības līmeņa pacelšanos nosaka arī tas, par cik samazinājies mazatalgoto skaits, - to pateicis, Rūķītis Būķītis skaļi nožāvājās.

- Jocīgi, - kaķēns pabrīnījās, - tu domā tāpat kā mana vecmāmiņa.

- Laiks padzert vakariņu tēju un paaicināt ciemos miegu, - Būķītis nožāvājās otrreiz.

Pēc pusstundas kaķēna Dvēselītes namiņā ienāca miegs, līdzi paņēmis arī sapņu vāceli.

Rūķītis Būķītis sapņoja, ka viņš pastaigājas pa Kaķēnijas galvaspilsētas Runcības ielām. Pie kat­ras mājas viņu sveicina krāšņi uzziedējis rožu krūms, bet pa atvērtiem logiem priecīgi māj smaidīgi kaķēni.