Mirdza Kļava - Kaķēnijas pasaka

Kaķēns, uzmanīgi skatoties, ievēroja zālienā divas nelielas sēklu kaudzītes.

- Tikai nesajauc, - Būķītis aizrādīja, - pirmajā kaudzītē ir godīguma koka sēklas, otrajā labestī­bas koka. Tās tagad būs tavējās.

- Ko mēs darīsim ar tiem brīnumiem? - kaķēns gribēja zināt.

- Gan jau redzēsi.

Savāktos augļus uzticēja glabāt pilnīgā drošībā pieliekamajā kambarī.

Šo darbu izdarījuši, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis gāja uz to vietu, kurā cerēja kaut ko "nejauši dzirdēt".

Vai Rūķītis un kaķēns kaut ko nejauši dzirdēja ?

Starp divām piecstāvu mājām, jau ilgus gadus neapdraudēts, Kaķēnijas iemītniekus iepriecināja zāļains laukums, tur auga arī koki. Pavasarī varēja papriecāties par aliču un ceriņu ziediem, rudenī sevi lepni izrādīja pīlādži, izgreznojušies sarkaniem ogu ķekariem. Laukuma vidū mazo kaķēnu rotaļu vieta, zāliena malā zaļi soli laipni piedāvāja savus pakalpojumus, kādi soliem paredzēti, sā­kot no viņu dzimšanas dienas.

Ienākuši šajā zaļajā stūrītī, kaķēns Dvēselīte un Rūķītis Būķītis ieraudzīja piecus mazus kaķē­nus rotaļlaukumā, un patālāk sola viesmīlību izmantojas divas vecmāmiņas. Pa ceļam līdz solam kaķēns paguva Būķltim pateikt:

- Tur sēž vecmāmiņas Pelēcīte un Raibulīte. Viņas vienmēr apspriež valsts dzīves notikumus, neskaitāmas reizes atkārtojot vienu un to pašu.

- Lai vecmāmiņas brīvi izrunātos, izliksimies aizmiguši, kad ieņemsim vietu viņām blakus, - Būķītis ierosināja.

- Labdien, - abi pienācēji sveicināja vecmāmiņas.

- Labdien, labdien, - viņas atņēma sveicienu un pat ne maz drusciņ neizbrīnījās, ieraugot rūķi. No rīta radio ziņās tika dzirdējušas par Rūķēnijas iemītnieka ierašanos Kaķēnijā, turklāt viņas ga­rajā mūžā daudz redzējušas. Jaunībā abas bija pat aculiecinieces, kā Runcības ielās pastaigājās uz brītiņu no multfilmas izbēgušais krokodils Gena.

Kad abi atnācēji ieņēma vietu sola galā, viņus pamanīja mazie kaķēni. Viņi gan brīnījās, pie­skrēja pie sola, un, cits citu cenšoties apsteigt, vaicāja:

- Vai tu patiešām esi īsts rūķis?

- Esmu gan.

- Vai drīkstam tevi paglaudīt?

- Drīkstat.

- Un ko tu pie mums darīsi?

- Man veicami daži uzdevumi, kad būšu ko izdarījis, jūs par to uzzināsiet.

Brītiņu mazie kaķīši apklusa. Ja ir runa par uzdevuma paveikšanu, tad tā ir nopietna darīšana.

Kaķēns Incītis vēl pajautāja:

- Cik ilgi tu paliksi pie mums?

- Trīs nedēļas pirms Ziemsvētkiem jādodas ceļā uz savu zemi. Divas nedēļas paņems mājup gā­jiens, bet viena vēl atliks, lai palīdzētu Salatēvam un Sniegbaltītēm gatavoties svētkiem.

To mazie kaķīši labi saprata, un atkal atgriezās spēļu laukumā. Bija dzirdējuši visu, ko viņi gri­bēja zināt.

Rūķītis Būķītis atvainojās vecmāmiņām, abi esot ļoti piekusuši, gribot mazliet atpūsties. To pa­teicis, viņš aizvēra acis un tāpat darīja kaķēns Dvēselīte.

Vecmāmiņa Raibulīte nokrekšķinājās, lai kaimiņiene saprot - tūliņ kaut ko sacīs.

- Drīz Valsts Domē pārvēlēšanas, partijām sāksies cīniņi, kura ko labāku piesolīs vēlētājiem. Tikai mums jāpatur prātā teiciens: solīts makā nekrīt.

- Jā, - ieteicās otra vecmāmiņa, - pagājušā reizē viskaķiskākā partija piesolīja vidiem, kam tās mazās algas, pielikšot klāt un dzīve ar vienu rāvienu kļūšot labāka. Bet kas notika pēc vēlēšanām? Ministriem trīs reizes palielināja algu, bet mazatalgotajiem piesvieda pāris kaķukus. Un vai tad viens kaķuks šodien ir nauda?

Rūķītis Būķītis būtu "nejauši dzirdējis" ko vairāk, acis viņš aizvēra, bet ausis uzmanīgi klausījās. Ieradās trešā vecmāmiņa Asumiņa, saruna ievirzījās citās sliedēs.

- Tik drīz atpakaļ no bodes, - pabrīnījās vecmāmiņa Pelēcīte, - kāpēc tavs iepirkumu maisiņš plakans?

Pienācēja pavirši paskatījās uz jaunatnācējiem, tad ieņēma vietu pašā sola vidū.

- Divās dienās piena cena pamatīgi sakāpusi uz augšu. Nepietika naudas, nopirku vienīgi put­raimus. Vārīšu ūdenī, bet runā ari tas kļūšot dārgāks. - Jā, vecmāmiņa Asumiņa nopūtās, - mums, kaķiem, grūti iztikt bez piena. Jaunībā, kad satikāmies, runājām par to, kas jauns modē, tagad pats modernākais jautājums: cik daudz veikalā atkal kāpušas cenas? Es teiktu - līdz pat griestiem.

Kaķēns Dvēselīte tamlīdzīgas runas dzirdēja ari savas vecmāmiņas mājā, tomēr no garlaicības paglābās drīz, viņš ne tikai izlikās iemidzis, bet patiešām dziļi aizmiga.

Rūķītis Būķītis gribēja dzirdēt vēl vairāk, bet vecmāmiņas šķirās no sola, bija pienācis laiks ma­zajiem pusdienot!

Būķītim vajadzēja diezgan dūšīgi sapurināt kaķēnu, lai viņu uzmodinātu. Kamēr Dvēselīte, at- miegodamies, žāvājās, laukumā ienāca apzaļumošanas ministrs āzis Augusta kungs. Krustu, šķēr­su izstaigājies, viņš tuvojās solam.

- Vai! - kaķēns Dvēselīte iesaucās, - ja apzaļumošanas ministrs ieraugāms vietā, kur vēl sagla­bājies kāds zaļums, tad nekas labs nav sagaidāms.

Visas Kaķēnijas avīzes izlielījās par galvaspilsētas viesi no Rūķēnijas. Kādi ir ciemiņa Būķīša nodomi, par to tikai jautājums.

Pienācis solam, ministrs paklanījās svešzemju viesim un laipni sveicināja:

- Labdien, - ar ārzemniekiem jāuzvedas pieklājīgi, citādi viņi savās avīzēs diezin ko var sarak­stīt. Kaķēnu Dvēselīti ministrs izlikās neredzam.

Augusta kungs, apsēdies uz sola, no melna, liela portfeļa izņēma melnu mapi un no tās baltu lapu. Tūliņ viņa pildspalva uzsāka ātrskrējienu pa balto papīru.

- Sveicināts, ministra kungs, - arī Būķītis bija pieklājīgs, - kā jums veicas darbā? Sarunu vaja­dzēja sākt steigšus, liels priekšnieks taču ilgi nesēdēs uz vienkārša sola.

Augusta kungs jutās glaimots, ka Rūķēnijā viņa darbošanās jau zināma. Nevarēja taču iedomā­ties pašu kaķēna par viņu teiktos ne tos skaistākos vārdus.

- Man veicas ļoti labi. Varbūt sīkākas ziņas liksies garlaicīgas?

- Nebūt nē, - Būķītis nemaz neglaimoja. Viņš patiešām gribēja zināt, kā ministra kungs darbojas.

- Man labi veicas, - ministrs sacīja ne bez lepnuma, - pilsētas centrā nelielā apvidū, vienā lau­kumiņā izdevās sekmēt lielveikala uzcelšanu, citā debesīs skatās piecstāvu nams, pašā mazākajā pleķītī devu atļauju ierīkot autostāvvietu.

Rūķītis Būķītis kaut ko iečukstēja kaķēnam ausī, kurš tūdaļ rekorda ātrumā aizskrēja prom.

Būķītim nu vajadzēja aizkavēt ministru, kamēr atgriežas kaķēns.

- Saprotu, šis darbs nav no vieglajiem, - Būķītis to centās pateikt laipni, bet domāja: tas ir nevis apzaļumošanas, bet atzaļumošanas ministrs.

- Jā, ziniet, atrodas visādi ņaudētāji, kuri kavē manu darbu. Es stingri turos pretī, un kā saku, tā arī notiek.

- Šis ir viens no tiem, kurš savu „Es" raksta ar lielo burtu, - nodomāja Būķītis, bet laipnību, lai arī tas nemaz nenācās viegli, jāsaglabā, lai pēc iespējas ilgāk nepārtrūktu saruna. Jāsagaida taču kaķēns.

- Redzēju, jūs apskatījāt laukumu, vai radās arī kādi tālāki nodomi? - Rūķēnijas ciemiņš to pa­tiešām gribēja zināt.

- Jā, ir nodomi, - ministra kungs jūsmīgi stāstīja, - došu atļauju šai vietā uzcelt piecstāvu māju.