Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Tikai zvirbulis! Prasts zvirbulis no pelēkās saimes.

— Passer domesticus, ē-mē. Tā viņš ir. Bet nerunāsim par viņu ar ļaunu. Tas tomēr ir dzejnieces zvirbulis, — atsacīja āzis Baka­laurs, — uzņemsim ar labu!

— Tīri glīts zēniņš, — uzslavēja vista Tērga.

Spurra jau kļuva priecīgs, ka vismaz Tērgai patīk, bet tūliņ dzir- (lēja, ka, tikko Ligija pagrieza muguru, Tērga pusbalsī noklukstēja t ilaram:

— Neglīlēns! Kur tik nejauks un lempīgs zvirbulis radies?

— Ak, paliesi reli glīts un tīkams putna bērns, paradi man viņu luvāk, — klabināja zarā knābi izsalkusi vārna, ieskatīdama Ligiju par muļķi.

— Dod man, tas ir gards, — noņaudējās aiz žoga kaimiņu runcis.

Ligija pienesa Spurru pie gobas zarā pakārtā sprosta ar tēvoča

l'oņa kanārijputniņu.

— Tas ir zvirbulis, viņš man knābs, — spiedza kanārijputniņš, — met viņu prom!

— Tas ir mans draugs Spurra, — atbildēja Ligija.

— Tas ir zvirbulis, met prom, — tiepās kanārijputniņš un nolīda sprosta kaktā, ar riebumu noskurinādams bālgani dzeltenās spalvas.

— Tā esot dzejniece! Tai esot gaume! Noņemties ar zvirbuli! — sašuta Buldurs Tītarihs.

— Noņemties ar nejaucēnu, kad sētā ir skaists tītars ar greznu seksti, — piebalsoja Tērga.

— Pasaki to Ligijai pašai godīgi acīs, — pamācīja vistu govs Maurava, - — aprunāt nav krietni.

Baidīdamās būt pārmērīgi skarba, Maurava neuzdrošinājās sacīt «nekrietni». «Nav krietni» viņai likās saudzīgak teikts.

— Es pasacītu, ko par tevi domāju, bet negribu pazemoties, pļā­pādams ar go-ovi, — piepūta seksti Tītarihs un aizdomīgi atskatijas uz brūnaļu -- viņam likās, ka Maurava to uzlūkojusi ar aizvaino­jošu aci.

Ligija ar Spurru devās atpakaļ uz māju, apprasīdamās, kā viņam patikuši mājputni un kustoņi.

— Tītars visu laiku grib uzpūslies lielāks, nekā viņš ir. Kāpēc tā?

— Visi, Spurra, grib izskatīties lieli un stalti!

— Bet vistai Tērgai ir divas mēles knābī. Vienu viņa lieto, kad skatās acīs, bet otru, kad pagriež tai muguru. Tad viņa saka tādus vārdus, kas man sāp - te, kur esot sirds . ..

Pienāca diena, kad pelēkais zvirbulēns iepazinās pamatīgāk ar cilu pelēko zvirbuļu saimi un Zaļās Pazares sāka viņu vilināt.

Todien zvirbulēns sēdēja atkal uz Ligijas pleca pie vaļēja ioga, bet no Zaļo Pazaru puses jau trešo reizi Spurru uzrunāja Čivis.

— Vi! — viņš pavēloši sauca. Apkāri tupēja visi Bišudravu un kaimiņu čic.pslulēni.

Spurra un Ligija vienlaikus pagrieza galvu uz loga pusi un ieklau­sījās. Spurra nolaidās no Ligijas pleca uz viņas delnas, lai labāk varētu Civi saskatīt. Ligija juta, ka zvirbulēna sirds sit ātrāk nekā parasti.

— Vi, — aicināja Čivis, — laidies ārā, skrien kokā, esi puika!

— Eli puika, puika, puika, — kori atkārtoja čiepslulēni.

— Va vējš! Vī! — pēkšņi tikpat spalgi kā Čivis iesaucās Spurra un jau nākamajā mirkli šūpojās zarā, Čivini un citiem zvirbuļiem blakus.

«Tā, Spurra, nu tu vairs neatgriezīsies. Dzīvo sveiks,» nodomāja Ligija; viņai bija savādi ap sirdi. Nezinādama, nopūsties vai pasmai­dīt, viņa paņēma papīru, atsēdās pie galda un sāka rakstīt, mierinā­dama sevi, ka no ta, kas pieaudzis pie sirds, bieži nākas šķirties.

Kamēr Ligija rakstīja, Čivis izprašņāja Spurru.

Č i v i s: — Kādu ļaužu? Kas lu tāds? No kurienes?

Čiepslulēni: — No kulienet, kulienet, kulienet?

Spurra: — Esmu dzejnieces zvirbulis!

Čivis: — Kā tevi sauc?

Spurra: — Spurra.

Čivis:- Tātad tu esi dzejnieces klēpja zvirbulis? IIc? Čiepsit, mana sieva, vai tu esi kaut ko tamlīdzīgu redzējusi?!

Čiepst e: Nē-e.

Čiepstulēni: — Mēt ali ne, met ah, mēt alī!

S p u r r a: - Klēpja zvirbulis — kas tas ir?

Čivis: — Tāds pats nelga kā baltais zvirbulis.

Spurra: — Es esmu pelēks. Es esmu pelēks no knābja līdz as­tes galam!

Č i vis: — Kāpēc tad lu dzīvo četrās sienās? Pie cilvēka?

— Pie lilvēka, lilvēka, tilvēka, — centās tikpat pārmetoši kā bar­vedis skandināt čiepslulēni.

Spurra: — Pie Ligijas ir labi. Ligija ir laba.

Čivis: - Ko niekus! Pacel knābi, pabienz apkārt, cik skaisti ir šeit, koku Zaļo Pazaru valstībā. Hei, čiepstulēn vecākais, mans zelta puika, nodziedi šim ērmam mūsu dziesmu, Zaļo Pazaru dziesmu!

Tad čiepstulēns vecākais, kas vairs nošļupstēja, saka diskantā dziedāt:

— Čiv, koki ir zaļi, un vējā tie pliv, Čiv, Pazarēs Zaļās mums klejot ir brīv. Čiv, smiltis ir dzeltenas, saulstars ir siits, Čiv, smiltājā pēri ies drīkst zvirbuļu cilts! Čiv, garšīgs mazs tārpiņš, un garšīgs ir grauds, Čiv, labumu jauku ir vasarai daudz. Čiv, pelēkā saimē kad pelēks tu pats, Kā lepnumā nespīd lai zvirbuļa acs!

Beidzamo pantu nodziedāja visi zvirbuļi kopā. Spurra juta, ka viņam ari tā vien gribas vilkt līdz, pakaklē kaut kas cilājās un gui- dza, kā ūdeni dzerot, taču viņš pagaidām atturējās un klausījās, kā dzied citi. Citi dziedāja:

— Čiv, Pazares Zaļās! Sis sveiciens jums vien!

Prom, žubes, prom, ķauķi! Šurp zvirbuļi skrien!

Skrien pelēkais bariņš — možs, rosīgs un drošs.

Čiv — siltajai saulei! Čiv — visam, kas spožs!

Čivis: —• Nu, vai neskanēja jauki?

S p u r r a: - Jauki gan.

Čivis: — Jauki un patiesīgi!

S p u r r a: — Jā.

Čivis: — Nu, tad proties, osi puika, paskraidies kopa ar maniem čiepstulēniem. Mācies pasauli pazīt. Nerrojiet viņu, mani čiepslulēni, bet ar mēru. Tikpat mūsējais vien ir, kaut arī tāds paplucis un pa rokām savazāts!

Krielnu laiku Spurru tiešām aizrāva neierastās izdarības. Izpēries smiltīs, izķivējies un pielasījis guznas ar pusgatavām zāļu sēklām, pelēkais zvirbuļu bariņš nometās atpūsties uz zirņu maikslim.

Neskaidras atmiņas par dzimtās ligzdas siltumu, par brāļiem un māsām rosījās Spurram pa galvu. Laipni vivinādams, viņš mēģināja pieglaust sānus vecākajam čiepsLulēnam, bet tas iebrēcās ka aklā dundura dzelts, palēcās sāņus un cirta Spurram ar knābi.

— Corr! Neaiztiec tu mani! Es arī māku kauties! Esmu nadzīgs, stiprs, manīgs puika!

— Neaitiet vit, — galvvidus spalvas saslējuši, čiepstēja ari visi pārējie čiepslulēni, — met etam naidīgi, tipli un … un . .. puikai, pui­kai, pinkai!

Spurra klausījās, knābi atplētis. Tie nu gan bija kaušļi!

- Es jūs neaiztieku, - viņš apbēdināts novilka.

— Ko lati tu grūsties?

- Va vējš! Es negrūstos! Es gribēju noglaudīt. . .

- Vi! Kas par teļa laipnībām, čerr! — sirdīgi čerkstēja vecākais čiepslulens, pūlēdamies runāt tik zema basa, cik vien lo atļāva viņa maz vingrinātā rīkle.

Spurra apklusa. Viņš nojauta, ka kaut ko iestāstīt čiepstu lēniem būtu pilnīgi veltīgi pūliņi. Tie ne domāt nedomāja par laipnību vai uzvedību. Tie prata vienīgi ķircināties, trenkāt cits citu un plosīties tā, ka bail skatīties. Spurra pabrīnījās, paskuma, bet vēlāk aprada — kaut arī nadzīgi uz pltikšanos un lieli resgaļi, čiepslulēni tomēr bija visai jautri un moži zeļļi. Kad Ligija rakstīja, varēja izlikt arī viņu sabiedrībā.

Drīz vien Spurram tomēr kaut ka tā kā aptrūka, viņš nometās zelta lietus krūmā un kļuva domīgs. Viņa skatiens aizklīda uz Ligijas istabas loga pusi — Jogs vaļā.

Kas gan tas bija, kas Spurru patlaban darīja gandrīz grūtsirdīgu un vilka atpakaļ? Kas tā bija par neredzamu, bel stipru saiti? Zvir­bulēns šaubījās, atskatījās uz pelēko saimi, taču neredzamais pave­diens vilka viņu uz atvērtā loga pusi spēcīgāk un spēcīgāk. Spurra nevarēja citādi, viņš izgrūda pārsteiguma pilnu, ātru «čerr» — sau­cienu, ko tikai šodien bija iemācījies, — un iespurdza pa atdarīto logu istabā. Tur viņš nometās tieši uz Ligijas aprakstītās papīra lapas.