MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Sandra sestdienas vakarus veltīja literatūrai, bieži vien ielasoties tālu pāri pusnaktij. Tobrīd, kad Ēriks jau kāpa pa kāpnēm, viņa nolika grāmatplauktā Gilberta romānu «Dzim­tais akmens» un piegāja pie dīvāna, lai uzklātu gultas drē­bes. īsi, bailīgi ieskanējās durvju zvans. Kas varētu nākt tik vēlu? Tūliņ pazibēja doma —- Juris. Piegājusi pie durvīm, Sandra drošības labad pavaicāja:

— Kas tur ir, lūdzu?

— Es, Ēriks Ausmanis.

Trīcošām rokām Sandra atslēdza durvis. Ēriks viņu ierau­dzīja nobālušu.

— Vai ar tēvu kas slikts? — Balss viņai drebēja.

— Neuztraucies, tēvam nekas nekait. Varbūt ieaicināsi istabā, man ir kas sakāms tieši vev.

— Lūdzu, novelc mēteli! — Pieklājīgie vārdi tomēr laipni neizklausījās.

istabā Sandra pasniedza Ērikam krēslu un pati apsēdās uz dīvāna. Viņas gaišzilais trikotāžas kombinezons labi parādīja nevainojami proporcionālo augumu.

— Kas, lūdzu, ir šīs nakts vizītes iemesls? — Ievērojusi vēlīnā viesa pētošo skatienu, Sandra piecēlās un pārsēdās uz krēsla.

Ēriks šo vietas maiņu saprata kā izvairīšanos no pavedino­šas situācijas un pasmaidīja.

— Iemesls esi tu. Man vajadzēja tevi redzēt.

Sandrai pēkšņi radās vēlēšanās pieglaust galvu Ērika pla­tajiem pleciem, bet viņa nebija no tām, kas varēja ļauties mirkļa laimei, nedomājot par tālāko. Sevis aizsargāšanai Sandra kā vairogu izvēlējās ironiju, kas neļautu patiesajām jūtām izpausties sejā. Domājot ko pasacīt, viņa nejauši pa­skatījās pulkstenī.

— Tieši divi naktī. Man laikam ir tas gods redzēt mūsdie­nīgu sirmot sākušu Žiljēnu, tikai es neesmu Renāla kun­dze. — Pārvarot sevī pretīgumu, Sandra izlikās ciniska. — Interesanti, ko tu man piedāvāsi? Vīrietis man ir jau bijis.

«Nu, mīļā, mani tu neapmānīsi. Tu, draudziņ, nemaz neesi tik droša par sevi, ja mēģini ietīties sev nepiedienīgos vār­dos.» Ērikā nekas no viņa jūtām pret Sandru nemainījās.

— Es tev piedāvāju ideālu variantu — vīrieti un cilvēku vienā personā.

— Pašreklāma reti kad pārliecina.

— Pārciesta nelaimīga mīlestība nevienu nav padarījusi imūnu pret nākošo. Es tagad dučiem pērku loterijas lozes — un visas tukšas, tā ir visdrošākā zīme, ka man jālaimē mīles­tībā. Kāpēc tu baidies būt laimīga?

•— Es baidos no tās nelaimes, ko atnes laime.

Ēriks piegāja pie Sandras un apskāva viņu.

— Tas viss, ko mēs runājam, ir pupu mizas, mēs taču esam vajadzīgi viens otram.

Sandra atraisījās no apkampiena un piegāja pie durvīm.

— Lūdzu, ej projām … Es tev lūdzu … — Šis lūgums tika izsacīts kā pavēle.

Ēriks noskūpstīja Sandrai roku un, neko neteicis, aizgāja. Viņš aizgāja, nemaz nejuzdamies izdzīts, viņš aizgāja, lai atnāktu.

* * *

Miltiņu vasarnīcas dārzā gar visu ceļmalu trakoja ceriņ- ziedu smarža. Svētdienas pievakarē Sandra, saplūkusi lielu klēpi sniegbalto, tumši samtaini violeto un kautrīgi gaišvio- leto ceriņu ziedu, ielika tos nupat no garāžas izbraukušajā žigulī un pavaicāja tēvam:

— Vai drīkstu aiziet paskatīties Gauju, dienā ar logu maz­gāšanu neiznāca laika.

— Ej vien, es uztaurēšu.

Sandra līdz pašai krastmalai neaizgāja, apsēdās pjavā uz pa­gājušā gada siena kaudzes tukšajiem zārdiem. Netālu piesietā «piena tantes» brūnā govs pacēla galvu, lielām acīm ziņ­kārīgi paskatījās un atkal turpināja ēst. Virs pļavas sīkajiem ziediem bariņos plivinājās dzelteni un balti tauriņi. Brīžiem no raibā pulka divi atšķīrās un turpināja dejojošu lidojumu pārī. «Dabā ir harmonija, bet kāpēc tās bieži trūkst cilvēka dzīvē, kurš taču ir dabas valdnieks?» To iedomājusies, San­dra centās izjust tikai zaļo klusumu un aizmirst visu nepa­tīkamo.

Ilga aizmiršanās neiznāca, mašīnas signāls sauca prom no tīkamā klusuma. Kad Sandra iegāja dārzā, profesors Miltiņš jau sēdēja pie stūres un žigulim blakus stāvēja pastāvīgie vasarnīcas iemītnieki: Sofija, Jura māte un Anniņa.

— Mammīt, kad tu atbrauksi? — Anniņa, trešo reizi sa­mīļojusi Sandru, bija tuvu asarām.

— Pēc divām dienām. Gaidi mani un klausi vecmāmi­ņām!

— Es gaidīšu. Atā! Atā!

Rīgas dzīvoklī Sandra tūliņ uzģērba puķaino katūna mā­jas kleitu un sāka vannas istabā mazgāt Anniņas drēbes. Pievakarē, pabeigusi mazgāšanu, viņa iegāja savā istabā un, piekususi no dienas darbiem, apsēdās mīkstajā krēslā. Bla­kus smaržoja uz mazā galdiņa vāzē ieliktie Gaujmalas ceriņi. Sandra, ievērojusi baltajā ceriņu vālītē «laimes ziediņu» ar piecām ziedlapām, atcerējās, ka bērnībā viņa šādus ziedus īpaši meklēja un apēda, jo ticēja, ka tad piepildīsies iedo­mātā laime, kas toreiz bija vai nu ļoti sīka, vai pasakaina un neiespējama. Šīs atmiņas izvilināja rūgtu smīnu. Šodien pasakām viņa vairs netic, ko tādā gadījumā varētu vēlēties?

Mājas vienmuļajā klusumā varēja sadzirdēt grabināšanos. Sandra ieklausījās. Kāds no ārpuses slēdza durvis. Viņa iz­bijusies pietrūkās kājās un nostājās istabas vidū. Sandrai par šausmām kāds jau atslēdza iekšdurvis, noklakšķēja priekštelpas elektrības slēdzis, un soļi nāca tieši uz viņas istabu. Durvis atvērās, un tajās stāvēja Juris Vāravs ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, it kā viņš būtu aizgājis vienīgi uz piena veikalu. Skatīdamies Sandrā, viņš sacīja:

— Tu esi paspējusi iedegt, tev piestāv balts naktskrekls.

Sandra atjēdzās no izbailēm. Uzvilkusi halātu un istabas

kurpes, viņa piedāvāja Vāravam krēslu.

— Apsēdies, lūdzu.

— Pateicos, neuzskati mani par ciemiņu. Es atkal esmu savās mājās un varu rīkoties pēc izvēles — sēdēt vai, ja gribu, pat stāvēt uz vienas kājas.

Sandra ievēroja, ka Juris ir mazliet iereibis.

— Tu neizskaties priecīga par manu ierašanos un mūsu ģimenes laimes atgriešanos, — Vāravs vēroja Sandru.

— Ja mums var būt kādas laimes druskas, tad tikai kat­ram atsevišķi un nekad vairs kopā.

Vāravs lāgā neieklausījās, ko viņa sacīja.

— Tur vēl trakāk griež nost skābekli. Mana «kundze nu­mur divi» ir vienotā frontē ar savu māti, kad viena saskaišas, otra šņāc līdzi. «Vobščem, daragaja», es atnācu atpakaļ.

Tagad Vāravs gaidīja, ka Sandra beidzot viņam kritīs ap kaklu un raudās prieka asaras, bet viņa pat nepakustējās.

— Esi atnācis par vēlu, esmu sapratusi, ka dzīve bez te­vis ir tīrāka. Ja gribi zināt — es jau labu laiku pacietu tevi tikai kā Anniņas tēvu.

— Esmu ar mieru šo «tikai tēva» lomu turpināt, jo mazāk jūtu, jo ērtāk dzīvot.

— Juri, tev drīz būs četrdesmit, vai beidzot nav pienācis laiks atmest frivolo attieksmi pret citiem cilvēkiem un dzīvi?

— Pateicos par manis audzināšanu, skolotāja Vārava.

— Ar tevi runāt veltīgi, tāpēc paklausies — es tevi vairs nekad negribu redzēt!

— Tas nozīmē, ka man jāiet?

— Nē, varu iet arī es.

— Tāds nelietis es vēl neesmu, lai maisītos mātes un sava bērna dzīvoklī, — Vāravs izņēma no kabatas atslēgu saišķi un uzsvieda uz galda.

Piegājis pie durvīm, viņš pagriezās atpakaļ. Šurpnākt viņu dzina pārliecība, ka Sandra gaidīs kaut vai simt gadus, un atpakaļceļš pie viņas vienmēr būs brīvs. Vai kāds cits to aizšķērsojis? Nevarētu būt.

— Vai te iemaisījies trešais? — Viņš cieši paskatījās San­drā, lai redzētu viņas niknumu par nepamatoto jautājumu.