MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Viņa neatbildēja un nekļuva redzami dusmīga, arī ap­vainota nelikās. Sandras klusēšanu Vāravs saprata kā ap­stiprinājumu.

— Labi, es aizeju atpakaļ, uz savu lauvu krātiņu. Vai tev nav žēl mani grūst lauvām zobos?

— Tu pats esi ieskrējis tais zobos. Un tevis žēlošanas normu visu jau esmu atdevusi. Priekš tevis man vairs nekā nav. — Sandra piegāja pie loga un pagrieza Jurim muguru.

Vāravs izgāja paceltu galvu, bet, pa kāpnēm lejupkāpjot, galva liecās arvien zemāk. Otrā stāvā viņš apstājās un at­skatījās. Varbūt sauks atpakaļ? Nesauca. Vāravam radās no­mācoši nepatīkama apziņa, ka viņš dzīvs būdams ir jau no­miris Sandrai. Un tur augšā palika tik daudz tāda, ko viņš nekad un nekur citur neiegūs.

7

Lindas skolā gadījās nepatīkams notikums. Piektajā stāvā grūstījās bariņš zēnu, daži sāka mētāties ar somām. Kāda ar grāmatām pilna smaga soma pārmetās pāri margām un krita taisnā virzienā uz apakšējā vestibilā stāvošās meistares Bergas galvu. Par laimi, meistare sarunājās ar Osvaldu Egli, kas, savās ākstībās imitējot kritienus un citus trikus, ieguvis gandrīz vai virtuozu veiklību, saķēra somu rokās un apturēja tās lidojumu. Meistare dabūja tikai nelielu triecienu pa plecu, arī Osvaldam nekāda savainojuma. Osvalds kļuva par dienas varoni. Audzēkņu vidū cirkulēja briesmīgi pare­ģojumi, kas būtu noticis, ja tuvumā negadītos Jampampiņš. «Bergai smadzeņu satricinājums kā likts! Ko niekus, beigta uz vietas!» Atradās pāris zēnu, kas jokojoties piesolīja Os­valdam «uzlikt saules brilles» par notikuma dabiskās gaitas izjaukšanu. Pēc viņu domām, meistarei Bergai būtu derējis neliels smadzeņu satricinājums.

Noskaidrojusi, ka noticis negadījums bez ļauna nodoma un bez bīstamām sekām, direktore atkal mierīgi sēdēja savā kabinetā pie sava galda, savā krēslā.

Un tieši todien meistare Mīlšteine pastāstīja Teraškēvicam par savu nodomu, kas saistījās ar Lindu Luteri un, kā jau bija paredzējusi, guva atsaucību. Abi saprata, ka direktore pēc atgadījuma ar lidojošo somu nav labā omā, tomēr iegāja viņas kabinetā. Mīlšteine, tikko apsēdusies, tūliņ pavēstīja:

— Es atradu sev vietnieku un rudenī eju pensijā.

Direktore šūpoja divos pirkstos pildspalvu.

— Interesanti, kas ir šis vietnieks?

— Mūsu septītās grupas audzēkne Linda Lutere.

— Lutere… Lutere … Tā gaišmate, kuru jūs negribējāt pieņemt?

— Tā pati, bet tagad esmu viņu pietiekami iepazinusi.

Teraškēvics pagaidām sarunā neiejaucās.

— Kāpēc domājat, ka Lutere piemērota audzinātājas dar­bam?

— Viņa teicami mācījās, ne reizes nenokavēja mācības un darbu.

—- Tās, protams, labas īpašības, bet ar to vien nepietiek, lai strādātu par meistari. Ņemiet vērā, ka šīs grupas audzēk­ņiem ir vidējā izglītība un viņu acīs neiegūs autoritāti meis­tars, kurš stāvēs uz viena pakāpiena ar audzēkņiem. Audzi­nātāja redzes apvārsnim jābūt plašākam un skatījumam dzīvē dziļākam, citādi tas var veikt tikai formālas funkci­jas vai sliktākā gadījumā kļūt par izsmiekla objektu.

Meistare Mīlšteine un Teraškēvics saskatījās.

— Lutere studēs vakara nodaļā ķīmiju, un studijas viņas apvārsni paplašinās, — Mīlšteine centās pārliecināt.

— Un ko jūs sakāt? — direktore jautāja Teraškēvicam.

— Estētikas stundas rādīja, ka Luterei diezgan attīstīta personiskā estētiskā pasaule un aktīva attieksme pret dzīvi. Un domāju, viņai būs arī audzinātājam nepieciešamās trīs «ības» — pacietība, izturība, iecietība.

— Es kļūstu pārāk inerta audzinātājas darbam, — Mīl­šteine mēģināja direktori ietekmēt arī no tādas puses.

— Jūs ar Luteri jau runājāt?

— Nē. Man vispirms bija jāzina jūsu domas, es liku viņai lejā pie garderobes uzgaidīt.

— Pasauciet, paskatīsimies!

Teraškēvics piecēlās.

— Es aiziešu, ko jūs staigāsit piektajā stāvā lejā un augšā.

Tikko viņš izgāja no direktores kabineta, koridorā satika Osvaldu Egli.

— Jūs šodien gadāties vienmēr īstā reizē tuvumā, — Te­raškēvics sacīja, — noejiet lejā, tur vajag būt Luterei, pasa­kiet, lai viņa tūliņ ierodas pie direktores!

Osvalds skriešus noskrēja pa kāpnēm un, ieraudzījis Lindu, svinīgi ziņoja:

— Linda, saturies, «Runcis Bazilio» ar briesmīgi nopietnu ģīmi lika tev pateikt, lai tūliņ ierodoties pie direktores.

Linda kāpa lēnām, nekādu pārkāpumu, ko būtu izdarījusi, viņa nevarēja iedomāties. Direktores kabinetā ieraudzītie trīs cilvēki atmiņā uzvandīja to dienu, kad iestājās skolā. Teraš­kēvics viņai pasniedza krēslu.

— Drīz atvadīsities no skolas. Vai pie mums bez amata arī ko citu ieguvāt? — Direktore pētoši skatījās Lindā.

— Mani vairāk ietekmēja rūpnīca. Agrāk es nedomāju par vienkāršā darba darītājiem.

— Un ko jūs varat teikt par mūsu pedagogu un audzēkņu savstarpējām attiecībām?

Linda padomāja, tad, redzēdama, ka visi viņā skatās, centās runāt, cik prātīgi mācēja.

— Kopsummā skola savu mērķi sasniedz .,. Tomēr daļa audzēkņu labprāt maksimāli saņem materiālās vērtības, ko viņiem dod, bet tam skolas devumam, ko saņemot pašiem arī jāpiepūlas, tur ir minimāla centība.

Direktores lūpu kaktiņos pavīdēja smīns.

— Un tas ir pedagogu nevarības rezultāts?

— Nē, kāpēc… Vienaldzīgo pedagogu nemaz nav daudz, bet vaina sākas ārpus skolas. Daļa pusaudžu te ienes cinismu, ko diezgan var redzēt aiz skolas durvīm.

— Pēc jūsu domām, audzinātāju darbs mūsu skolā ir mazcerīgs?

Mīlšteine paskatījās uz Teraškēvicu, bet no viņa akme­ņainās sejas izteiksmes neko nenolasīja.

— Nē, tā es nedomāju, bet tas ir grūts un jābūt… — Linda gribēja sacīt «ķertam uz savu darbu», bet aprāvās, — jābūt entuziastam un ar izdomu.

Direktore, caur atvērto logu domīgi pavērojusi pagalmu, atkal pievērsās Lindai.

— Meistare Mīlšteine nolēmusi iet pensijā. Savā vietā par meistari viņa izraudzījusi jūs. Esat ar mieru?

Kāpēc uzaicināta uz pārrunām, Linda visu sarunas laiku centās atminēt, bet šādu iznākumu nevarēja iedomāties un pārsteigta tūdaļ neatbildēja.

— Jūs taču esat izvēlējusies skolotājas profesiju un šeit var iegūt labu praksi, — pozitīvai atbildei viņu laipni mudi­nāja Teraškēvics.

— Es nezinu .. . Vai tūliņ jāatbild?

— Būtu vēlams. Es varētu mierīgu prātu iet mājās, — Mīlšteine jautājoši lūkojās Lindā.

Nupat dzirdētais piedāvājums vilināja Lindu ar iespējām paveikt ko savu un tai pašā laikā arī baidīja — varbūt uz­veļ sev nastu, ko panest nebūs pa spēkam. Brītiņu viņa šau­bījās, tad sacīja:

— Esmu ar mieru tikai ar tādu norunu, līdzko redzēsiet, ka netieku galā, lūdzu, nesaudzējiet mani!

Mīlšteine, iepriecināta par sava nodoma izdošanos, uz­mundrinoši sacīja:

— Gan jau būs labi.

* *■ *

Sestdienā Kaspara vectēva māsas Oidzītes virtuvē dažā­das smaržas cīnījās par virskundzību. Vispirms pieteicās smilšu mīklas cepumi, pēc tam to smaržu centās nomākt cepta vista. Kasparam bija uzdots atrasties sasaucamā attā­lumā no Oidzītes, un bieži viņam vajadzēja atnest to un padot šito vai kaut ko pieturēt. Pēcpusdienā ap pieciem iepriekšējo virtuves aromātu nomāca svaigi samalta kafija. Viss bija paveikts, varēja klāt galdu trim personām. Oldzīte jau uzvilkusi brūnraibo zīda kleitu un uzsējusi sniegbaltu, mežģīnēm apšūtu priekšautu. Uzmanīgi pārlūkojot abas ista­bas, vai kārtība pietiekama, viņa klusiņām dungoja «Miglā asaro logs». To vērojot, Kasparu sagrāba smeldze, kas ielija arī viņa acīs un tur palika. Ap šo laiku, no darba mājup ejot, reizēm pieskrēja Ēriks. Kaut šodien būtu tukšā reize un draugs neparādītos! Kasparam negribējās savās sajūtās ar kādu dalīties. Ēriks viņa noskaņojumus vienmēr ieraudzīja un nemanāmā veidā izvilināja atklātību.