MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Linda ar savu istabas kaimiņieni Zintu rūpnīcas pagalmā iegāja pēdējās, viņām tuvumā arī Jānis Abrazons kā vienmēr un visur beidzamais. Turpat pagadījies, Osvalds pienāca cieši līdzās Jānim un, augstu paceļot savu tievo stilbu, divas reizes sparīgi uzmina tam uz pēdas. Kamēr Jānis domāja, kā reaģēt, tikmēr Osvalds paspēja izteikties:

— Atvaino, motociklu pārdevu, bet ieradums palika. — Cerēto ievērību ar to neguvis, viņš aizsteidzās tālāk meklēt izdevību nākošai ēverģēlībai.

Netālu no ieejas, labajā pusē, vecāks strādnieks trenca no ceha ārā baložus.

— Onkulīt, nedzeniet baložus prom, viņiem ārā salst, — Linda sacīja, piegājusi tuvāk. Zinta viņai sekoja.

4*

Strādnieks, pakāpies soli atpakaļ, iekļuva lielā telpā, kuru pilnībā atklāja plaši atvērtās durvis. Tur gandrīz līdz

83

augstajiem griestiem sniedzās milzīgi bunkuri, uz cementē­tās, nelīdzenās grīdas vietumis redzēja peļķes, sevi manīt lika nepatīkama smaka, tā neļāvās pilnīgi izkliedēties arī pagalma svaigajā gaisā, tā valdīja visā rūpnīcā.

— Ak nedzīt laukā? — strādnieks pārprasīja. — Samos «barabānos», — viņš ar roku parādīja bunkuru virzienā, — iekšā miecējas āda, un tas te, zemē, nav nekāds avota ūdentiņš, bet miecējamais šķīdums. Ja balodim iepatīkas pa­staigāties, tad pekas jēlas un pagalam. Tas, kam pašam ēda­mais jāgādā, bez kājām nav dzīvotājs. Es arī smukuma pēc gumijas zābakos kājas nesautētu. Ne par nieku mūs piecus gadus ātrāk laiž pensijā. Ar ķīmiju joku maz.

Linda skatījās uz «barabāniem». Nekāda smalkuma te nav un nevar būt, toties viss ir liels, neparasts un biedējošs, un nezinātājam arī noslēpumains.

— Airējamies tālāk, — Zinta viņu paraustīja aiz piedur­knes, — dabas aizsardzības pulciņa dibināšanu atstāj rīt­dienai, citādi paliksi viena un nezināsi atrast ģērbtuvi. Mēs te jau esam strādājuši, visi nav tik vērtīgi atradumi skolai kā tu, kas jāpieņem ar novēlošanos.

Linda nedomāja sākt taisnoties, neatbildējusi sekoja Zintai.

Otrā stāva telpa, kurā sākās Lindas pirmā darbdiena, arī bija plaša, ar daudzām mašīnām, kas viņas uzmanību īpaši nepiesaistīja. Viņa vairāk skatījās uz lielajām, gandrīz cil­vēka augumā saķrautajām ādas kaudzēm un nodomāja: «Tad šeit sāk apaut mūsu kājas.»

— Te ir darāmi vieglākie darbi, — Zinta kā lietpratēja stāstīja, — pie īsti smagajiem mūs nemaz nelaiž. Es reiz palūrēju cehā, kur notiek ādas tvaikošana, tai «miglā» cil­vēku knapi var saredzēt.

Vieglākie darbi bija dažādi. Jampampiņš paguva aizkaiti­nāt meistari Mīlšteini, un viņa savukārt kaitināja abus vīrie­šus, iekārtojot viņus pie sievišķīga darba, — uz statīva iz­klātiem ādas gabaliem ar šķērēm bija jāizgriež bojāfas vietas un tā saucamās «paduses».

Zinta un viņas sola biedrene Ingvilda todien izmērīja sim­tiem decimetru ādas. Patiesībā to darīja mašīna, cilvēķs tikai piepalīdzēja. Zinta atdeva mašīnai jau pilnīgi apstrādātu ādu, otrā pusē pretī stāvēja Ingvilda un nolasīja skalas pa­rādītos skaitļus, atlika paņemt parocīgi pa tvērienam noliktu atbilstošu zīmogu un uzspiest uz ādas kreisās puses. Tik vien kā paspēja apzīmogoto gabalu nolikt kaudzē, un jau pieteicās nākošais. Apkārtskatīties vaļas neiznāca.

Lindai pārī meistare Mīlšteine norīkoja grupas vecāko Svetlanu, nebūs pašai jāpieskata jaunā audzēkne. Piecās skolas dienās Linda Lutere nebija iepazīta, un pirmie nega­tīvie iespaidi vēl palikuši nemainīgi. Mašīna, pie kuras strā­dāja Linda, viņai atgādināja veļas rulli. Ādas gludināšanas process norisa vienkārši: Linda mašīnā ielaida kārtīgi izplātu ādas gabalu Ј otrā pusē izgludinātu to saņēma Svetlana, un viņai blakus kaudze auga arvien augstāka, bet Lindas pusē krāvums saruka mazāks un mazāks.

Darbadienas beigās Linda paskatījās pie ādas šķirotājiem, tur uz statīviem redzēja dažādas krāsas, pat zelta un sud­raba. Vēlreiz viņa pārlaida skatienu arī telpai, kurā bija aizritējušas vairākas stundas un vēl daudzas būs te jāatstāj. Tagad viņa ir iekļuvusi pavisam citādā vidē, un kādas ar to izveidosies attiecības? Ko jaunie apstākļi diktēs un kā izmai­nīs viņu pašu? Lielas telpas, lielas mašīnas, lielas apstrādāto materiālu kaudzes — tad darbs arī tiek padarīts liels, kaut pašas ieguldītā daļa solās būt vienmuļa un niecīga.

Garām gāja strādniece tumšā ķitelī un atskatījās.

— Nu, piekusi pirmajā dienā?

— Ne pārāk. — Linda, mazliet apmaldoties, sameklēja ģērbtuvi un drīz reizē ar Zintu iznāca no rūpnīcas.

Lietus bija mitējies, bet visapkārt apmākušās debesis kopā ar vēju piedraudēja sūtīt jaunu brāzienu.

Linda apstājās, uzreiz nevarēdama aizmirst redzēto un pašas rokām pārcilāto ādas kvantumu, viņa pievērsās garām­gājēju kājām, viņu apaviem. «Tiem, kas te diendienā staigā garām, droši vien nemaz prātā neienāk padomāt, kas no­tiek aiz «Starmeša» vārtiem. Kāpēc vairums cilvēku, izlieto­jot citu darba rezultātus, neliekas ne zinis, kā tie iegūti? Tā­pēc laikam dažiem nav cieņas pret otra darbu.»

— Es aiziešu pie māsīcas, — Linda, pārņemta jauniem iespaidiem, juta nepieciešamību parunāt ar kādu tuvu cil­vēku, kas viņu ne tikvien pieklājības dēļ, bet nopietni uz­klausītu.

— Ej kaut vai pie brālēna, — Zinta atbildēja un satrūkās, pēkšņi pamanot blakus kā no gaisa nokritušo sarkanma­taino Osvaldu.

Viņš, žestikulējot rokām un žonglējot garo augumu, gan­drīz iegāzās trotuāra malā pielijušā peļķē. Ieraudzījis, ka abas meitenes grasās palīdzēt viņam noturēties, Osvalds zibenīgi nostājās taisns kā svece, tad, zemu paklanījies, sacīja:

— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīd;, — un, apmie­rināts par izdevušos joku, tūdaļ ienira garāmgājējos.

Zinta, noskatījusies, kur nozuda Osvalda sarkanais matu cekuls, viņai neraksturīgi nopietni teica:

— Es domāju — mēs visi esam tādi Jampampiņi, tikai

katrs spēlējam teātri pa savam.

* * *

Kā te gadījies svešs vīrieša mētelis? Lindai pabrīnoties, neuzmanīgi ņemtais drēbju pakaramais noblīkšēja uz gn'das,

Priekštelpā iznāca Zinta, iespurdzās un tūdaļ sniedzās pēc sava mēteļa.

— Es uz vienu stundu aizšaušu pie Ingvildas paklausīties «maģi», ilgāk tu šo kavalieri nevarēsi paciest, —- atvērusi durvis, viņa atskatījās, kā vēl ko gribētu sacīt, bet vēlreiz iespurdzās un pagriezās prom.

Iegājusi istabā, Linda jutās patīkami pārsteigta.

— Ak tu, krusttēv, esi tas mans kavalieris?

— Sveika, sveika, — profesors Miltiņš atsmaidīja Lindai, — tev nav jāgarlaikojas, ja ir tāda ņipra kaimiņiene. Tikai runājot viņa pārmērīgi iesaista jūsu skolas speciālo termi­noloģiju, es vairākus vārdus nesapratu.

— Lūdzu, neapvaino mūsu skolu, visi tā nemaz nerunā. Zinta ir augusi bez pieskatīšanas. Viņas pagalmā neesot bi­jušas meitenes, tikai palaidnīgi puikas, un no tiem pielipa vulgāra izturēšanās. Zinta nemēģina citus apmānīt, izlieko­ties labāka un gudrāka, nekā ir. Mēs pastrīdamies, pastrī­damies, bet satiekam labi.

— Tu neizskaties nobijusies, es taču atnācu ar žagariem.

— Tas ir briesmīgi labi, ka atnāci, kaut ar veselu vezumu žagaru. Man šodien ļoti gribējās ar kādu savējo parunāties, Sandru nesatiku, viņa aizgājusi uz kino.

— Tava mamma nobēdājusies, kas ar tevi notikšot, — Miltiņš cieši paskatījās Lindā.