MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Cilvēka dzīvē nekas patiesi izjustais nemēdz nogrimt tik dziļi, lai nekad neuzpeldētu virspusē. Vientuļi skatoties tumsā, Sandra nevarēja nedomāt arī par Ēriku, ko līdz šī­vakara tikšanās brīdim daudzus gadus nebija atcerējusies. Kāpēc tā iznācis — ar Ēriku draudzība pārtrūka, un Juris arī būs pagātnē. Vajadzēja redzēt, ka Juris nebija tas cil­vēks, par kādu mācēja izlikties. Bet ne jau vaina tai aklumā vien, vai tad viņa pati ir bez kļūdām? Varbūt nevajadzēja Juri pilnīgi atbrīvot no visām saimnieciskajām ģimenes rūpēm, tas viņu padarīja par svētdienas ciemiņu, kurš varēja iet un nākt, kad grib, un nekas no tā nemainījās. Tēvs mēdza teikt — vīri bēgot prom no ģimenes, ja tiem esot pārāk grūts mājas slogs vai arī no pārmērīgas izvaļošanās. Bet ko līdz gausties par neatgriežamo? Tagad būs tikai Anniņa un darbs. Tas ir daudz, ļoti daudz un tomēr par maz, ja ir trīsdesmit trīs gadi.

2

Kaspars, ielasījies grāmatā, nemaz nepamanīja no virtuves istabā ienākušo krustmāti Olgu, ko visi radi un draugi sauca par Oidzīti.

— Aiztec, dēls, uz bodi, paņem divsimt gramu ka­fijas!

Apskatījis lappusi, līdz kurai ticis, viņš aizvēra Darela «Mana ģimene un citi zvēri», tikai tad palūkojās sīkajā večiņā, kura stāvēja iepretī galdam.

— Labi. — Ievērojis Oldzītes brūnraibo zīda kleitu un svaigo frizūru baltajos, plānajos matos, Kaspars konstalēja:

— Šodien nāks Emīlija.

Emīlija bija viņas smalkākā draudzene.

— Re, kā neuzminēji vis, būs abas — Emīlija un Karlīne.

— Cikos?

— Pašā dienas vidū.

Vismaz stundas piecas paies, iekams trīs kādreizējās vie­nas ģimnāzijas audzēknes kopīgajā veclaicīgajā atmiņu ku­modē pārlūkos visas atvilktnes. Kafijas dzeršanā Oldzīte vienmēr aicināja pie galda arī Kasparu un ņēma jaunā, ja viņš atteicās. Ģērbjot mēteli, Kaspars sāka gudrot, kur varētu aiziet, lai nebūtu jānīkst vairākas stundas, klausoties jau daudzkārt dzirdēto.

— Kā tad, atkal izžāvusi! Par laimi, debess melna, droši vien būs lietus vai sniegs, un šī dabūs nest savas panckas iekšā, — to Oldzīte, skatoties pa logu, sacīja pati sev. Viņas krustdēls jau bija aiz ārdurvīm.

Kaspara vectēva māsa Olga augsti vērtēja savu dzīvokli. Rajons labs, tikpat kā centrā — Gorkija ielā iepretī slimnī­cai, pirmais stāvs arī pa prātam — nav jākāpelē, plašuma diezgan, kaut nelielas, tomēr divas istabas, turklāt ērtības — vanna un telefons. Caurstaigājamā istaba paknapāka, gara diezgan, bet šaura kā koridors, taču tām mēbelēm, kas Kas­param vajadzīgas, vietas pietika. Pie vienas sienas skapis ur» dīvāns, visu pretējo sienu aizņēma grāmatplaukts, un ista­bas vidū vēl varēja nolikt nelielu galdu un divus mīkstos krēslus. Televizors, bieži ieslēgts, stāvēja lielākajā, pašas saimnieces istabā.

Kā dzīvokļa vienīgo trūkumu Olga izjuta to, ka abām is­tabām logi skatījās pretējās mājas pagalmā, kur kāda pirmā stāva iemītniece bija iekārtojusi virvi un katru svētdienu iz­žāva liela izmēra, ne visai estētisku sieviešu veļu.

Mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā, Kaspars miti­nājās jūrmalā pie vectēva. Izbraukāt uz patālo lauku skolu, kur viņa vecāki ir skolotāji, nebija iespējams. Līdzko viņš sāka strādāt Botāniskajā dārzā, Oldzīte labprāt pieņēma brāļa mazdēlu savā pajumtē. Viņa visu mūžu saucās Liep- kalna, nebija gadījies neviens pa prātam, kura dēļ Olga būtu vēlējusies mainīt uzvārdu. Garus gadus nostrādājusi veikalā par kasieri un pieradusi būt cilvēkos, pēc aiziešanas pensijā viņa jutās vientuļa. Tagad Kaspars bija dēla vietā, un atlika tikai sagaidīt dienu, kad varēs nogaršot kāzu torti, tad tūliņ atdošot lielo istabu jaunajiem un pati ievākšoties caurstaigājamā — ko šai večai daudz vajagot. Bet Kasparam jau divdesmit trīs gadi, tomēr savu meiteni vēl nebija sa­ticis, kaut no sieviešu sabiedrības nemaz nevairījās: reizēm padejoja, pasēdēja katejnīcās, vienu otru pavadīja mājās. Viņam bija gadījies pat savs piedzīvojums. Toreiz Kasparam maz trūka no astoņpadsmit, kad iepazinās ar ņipru, tumš­matainu meiteni Ilonu, kas viņam iepatikās. Pēc pāris tikša­nās reizēm Ilona viņu ieaicināja savā Rīgas dzīvoklī uz dzimšanas dienas svinībām. Ar trim sarkanām rozēm iera­dies ciemos, nosēdējis stundu, Kaspars sāka brīnīties, kāpēc citi ciemiņi tik ļoti aizkavējas. Ilona, valšķīgi smaidot, tādā balsī, it kā savam viesim pasniegtu lielu balvu, paziņoja, ka vairāk neviens nav paredzēts un vecāki aizbraukuši uz laukiem. Viņi divatā sēdēja uz dīvāna, malkoja kafiju un skatījās pa televizoru garlaicīgu filmu, tik garlaicīgu, ka Ilona laikam iesnaudās, jo viņas galva noslīdēja uz Kaspara pleca. Un nez kā — pa miegam vai tāpat, bet viņas rokas pēkšņi apvijās vienīgajam ciemiņam ap kaklu. Kaspars sa­prata — tagad pienākas Ilonu noskūpstīt. Viņa tūliņ piecēlās no dīvāna, izstaipījās un nočivināja:

— Tu nemaz nevari iedomāties, cik mamma man brīniš­ķīgu krekliņu uzdāvināja!

švirkt! Kleita pāri galvai nost. Balts, mežģīnēm rotāts, patiešām glīts krekliņš, tā valkātājai grozoties, tika izrādīts no visām pusēm.

Kasparam šķita, ka mammas dāvanas demonstrēšana ieilgst, viņš pasniedza Ilonai kleitu un draudzīgi aizrādīja: — Apģērbies, citādi tu saaukstēsies un dabūsi iesnasl Tikko Kaspars to pateica, pa viņa vaigu noplīkšēja skaļa pļauka. Pēc tam aiz Kaspara muguras noblīkšēja Ilonas dzī­vokļa ārdurvis, lai viņam nekad vairs neatvērtos.

Atnesis Oldzītei kafiju, Kaspars pateica:

— Šosvētdien man norunāts ar draugiem skatīties dabā rudens atvadas.

Olga Liepkalna, tā sauktā Oldzīte, izbrīnījusies paraus­tīja plecus.

— Ir gan tie jaunie nesaprotami, tādā laikā, kad labs saimnieks nedzen suni ārā, viņi triecas prom no siltas mā­jas.

* * *

Ēriks Ausmanis savā dzīvoklī, iegrimis mīkstajā krēslā, šķir­stīja telefonu grāmatu. Bija pagājusi vairāk nekā nedēļa pēc Miitiņa jubilejas, un tikpat ilgi viņš zināja Sandras ad­resi, ko tai pašā naktī, atgriezies mājā, pierakstīja. Tagad ienāca prātā sameklēt viņas telefona numuru un pierakstīt blakus adresei. To darot, viņš nemaz nedomāja Sandrai piezvanīt vai apciemot, bet kavēties domās par viņu ne­viens nevarēja aizliegt. Tagad tā bija cita Sandra un tomēr kaut kur arī tā pati, kas skolas laikā. Tāpat kā pirms daudz gadiem, viņa varēja būt skumja, priecīga, bēdīga, bet ne­kad saīgusi. Kļuvusi sieviete, viņa izskatījās interesantāka. Smaidot vaigu bedrītes tādas pašas kā agrāk, bet smaids cits — uzsmaidīja, un tūliņ smaids apdzisa, neatstājot sejā nekādu atspulgu. Jā, tieši smaidot viņa parādīja, ka nes sevī bēdas. Svešs to droši vien nepamanītu, bet ja bijusi kādreiz labi pazīta … Ja Sandra būtu neviltota prieka pilna, tad Ēriks varbūt tik daudz par viņu nedomātu. Ierakstījis telefona numuru, viņš domīgi nolika piezīmju grāmatiņu uz rakstāmgalda.

Pie durvīm zvanīja. Negribējās nevienu satikt, tomēr jāiet paskatīties.

Mundrs un smaidīgs koridorā stāvēja Kaspars. Platām, atklātām, pelēkām acīm, gaiši brūniem, kupliem matiem, garš un tievs, viņš izskatījās gadus trīs jaunāks, nekā rādīja pase.

— Sveiks! Es domāju — tu atkal salsti upmalā.

— Kāpēc nāci, ja domāji, ka neesmu mājā? — To Ēriks sacīja jau istabā, pabīdījis ciemiņam tuvāk atzveltnes krēslu, kura nodeldēšanā Kasparam bija vērā ņemami nopelni.