MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

«Kādu iemeslu dēļ tik agri mājās?

S. Varava.»

Un kā skolas skuķe, steigšus nolikusi zīmīti uz Jura rakstāmgalda, iebēga atpakaļ savā istabā.

Anniņa trešo reizi pavēra durvis.

— Mammiņ, vai taksi izsauci?

— Tūliņ, bērniņ, aizej pie vecmāmiņas, lai tev bizītēm glītāk sasien matu lentes.

Tagad varēja dzirdēt, kā Juris, ienācis kabinetā, pievilka krēslu rakstāmgaldam. Drīz Sandras istabas durvis pavērās šaurā spraugā, pa kuru ielidojušais papīra gabaliņš nokrita uz grīdas. Pacēlusi to, Sandra vispirms apsēdās un tikai tad izlasīja:

«Viņa ir aizbraukusi komandējumā.

Tavs eksvīrs J. Vāravs.»

«Eksvīrs»… Sandra nobālēja, bet tas bija tikai mirklis. Viņa saņurcīja zīmīti, Anniņa var ienākt un jautāt, kas tā par vēstuli. Melot negribējās un taisnību teikt nedrīkstēja.

«Tad tik tālu jau…» Ko te līdzētu raudāt? Satrauktu vienīgi Anniņu un Jura māti. Sandra bija pieradusi bēdas paturēt pie sevis, nevienam neatklājot savu slepeno pasauli. Arī tagad jāceļas, jāiet un … jāsmaida. Lēnām viņa piegāja pie tālruņa un pasūtīja taksometru. Piezvanījusi pasauca Anniņu:

— Meitiņ, pasaki vecmāmiņai: jāsatin rozes un jāģērbjas, pēc piecpadsmit minūtēm būs mašīna klāt.

— Mammiņ, kāpēc tev aizsmakusi balss?

— Skolā daudz runāju.

— Mammiņ, pieliecies, es tevi samīļošu! — Anniņa ap­ķērās Sandrai ap kaklu un cieši piespieda savus apaļos vai­gus pie viņas sejas. — Tu man esi vismīļākā. Vai tev tagad ir labāk?

— Ir labāk. Tu man arī esi vismīļākā.

— Es aizskriešu pateikt tētim, lai ātrāk ģērbjas.

— Tēti netraucē, viņam steidzams darbs, viņš nevar braukt.

— Mammiņ, kāpēc tētis nekad nevar būt ar mums kopā?

* * *

Profesora Miitiņa jubilejā makšķernieku skaita kuplināša­nai ieaicinātais Ēriks Ausmanis pats piesolījās savā mašīnā izvadāt viesus. Profesora sievai Sofijai viņš teica, ka sēdēt ilgi uz vietas neesot viņa dabā un turklāt būšot iemesls at­teikties no stiprajiem dzērieniem, ko lietojot tikai gaiējas nepieciešamības gadījumā. Pirmie viesi, kas iesēdās viņa zilajā žigulī, bija Anniņa un Jura māte. Drīz pēc tam sekoja brauciens ar Lindas māti un abām meitām. Pēdējo vajadzēja aizvest Sandru, jo viņa aizkavējās, palīdzot mātei novākt viesību galdu.

Tikko Ēriks un Sandra izgāja uz ielas, pie zvaigžņainajām rudens debesīm nostiepās spoža svītra. Tādās reizēs parasti mēdz iesaukties: «Zvaigzne krīt!» Viņi nolūkojās klusējot.

Ēriks atvēra mašīnas durvis blakus šofera sēdeklim.

— Lūdzu! Droši vien tev nav gadījies sēdēt tik lētā ma­šīnā, šī maksā trīsdesmit kapeiku. Kam nav laimes mīlestībā, laimējas loterijā.

Sandra apsēdās un, saņēmusi ērtāk smaržojošās rozes un neļķes, ko māte uzspieda ņemt līdzi, sacīja:

— Ja ziedus, ko dāvina jubilejās, varētu izdalīt ilgākam laikam . .. Pārāk ātri tie novīst. — Pēc šiem vārdiem varēja nepūlēties slēpt savu melanholisko noskaņojumu.

— Un runātājiem pašu teiktie skaistie vārdi aizmirstas tik­pat drīz, tie varbūt nenodzīvo grieztā zieda mūžu. — Ēriks, īsu mirkli paskatījies Sandrā, ieslēdza motoru.

Kamēr pārbauca Suvorova ielai, viņi neko nerunāja.

Ieraugot tēva viesībās Ēriku, Sandrai nācās saņemties, ne­izrādot pārsteigumu. Tā nebija tikai negaidīta tikšanās ar vairāk nekā desmit gadus nesatikto kādreizējo skolas biedru vien. Tā bija tikšanās ar bērnību, ar agro jaunību un pirmo kautrīgo mīlestību, kad divi cilvēki tiecās viens pie otra un satikušies nezināja, ko darīt, kad mīlestība pārstrāvoja uz otru ar slepeniem skatieniem un nedrošiem, it kā nejaušiem pieskārieniem, kad vārds «mīlestība» bija sargājams, to baidījās pieminēt, lai, skaļi izteikts, tas neaizbaidītu prom pašu mīlestību. Tādas atmiņas pieteicās Sandrai, īsu brīdi pabīdot malā visu pārējo.

Ērikam šī tikšanās bija gaidīta. Viņš Sandru vēlējās ierau­dzīt tālu un svešu. Gribēja beidzot tikt vaļā no domām par viņu, kas vēl arvien laiku pa laikam uzvirmoja un traucēja pilnībā bez atlikuma nokļūt citas sievietes varā.

Abi vairījās no sarunām, kas atgādinātu seno pazīšanos.

— Vislabāk lielajā ciemiņu pulkā man patika profesora draugs Žanis, — pārbraucis pāri krustojumam, Ēriks pārslē­dza ātrumu, — spriežot pēc viņa nostāstiem, tam pazīstams katrs Lielupes līkums un visas zivju bedres. Viņš laikam neko citu nedara kā tikai makšķerē.

— Tagad, kopš pensijā aizgājis, jā, bet Žanis ilgus gadus ir nobraucis uz Lielupes kuģīša par kasieri, tāpēc tik labi pazīst šo upi. Tēvs savā runā tevi arī ierindoja makšķer­niekos.

— Uz to pusi ir, pie ūdeņiem sākās mūsu atpakaļpazīša- nās ar tavu tēvu, un tāpēc arī pašreiz te esmu gadījies. Man tikai darbs tāds, kas neļauj izrauties no Rīgas ārā tik bieži, cik gribētos.

Sandra no citiem skolas biedriem bija uzzinājusi, kur strādā Ēriks, tāpat kā viņš šo to dzirdēja par Sandru.

— Jā, darbs slimnīcā reizēm paņem vairāk laika, nekā paredzēts. Esam atbraukuši.

— Žēl .. . Iznāca braukt mazu gabaliņu. — Ēriks, aizve­rot mašīnas durvis, domāja: «Tagad man jāievēro indiešu sakāmvārds — «liels ir tas cilvēks, kas top akls, skatoties uz svešām sievām».»

— Tu gandrīz nemaz nedabūji pasēdēt pie galda. Paldies par izlīdzēšanu tēvam!

— Kas nu tā par izlīdzēšanu, pupu mizas.

Sapratis, ka Sandra cenšas saņemt puķes kreisajā rokā, lai varētu atsveicināties, Ēriks steidzīgi ieteicās:

— Es tevi pavadīšu līdz durvīm.

Vairāk viņi neko nerunāja, vienīgi atvadoties Sandra vēl­reiz pateicās.

Vāravu dzīvoklī bija kluss un tumšs. Visi jau gulēja. Sandra, lai cik nogurusi, parasti, atgriezusies no viesībām, vispirms nomazgāja rokas, pēc tam pārģērbās un, pirms iekāra svētku kleitu skapī, to apskatīja un, ja vajadzēja, iz­gludināja. Šoreiz viņa, pat neieslēgusi istabā apgaismojumu, iesēdās mīkstajā krēslā un, skatoties tumsā, ilgi tā sēdēja.

Sākot ar desmito klasi, kad Sandras zilajai skolas kleitai vēl piekļāvās smaga, gaiša bize, Ēriku Ausmām bieži re­dzēja viņas tuvumā. Patiesībā Ēriks ar Sandru bija kopā vienmēr — kad viņu neredzēja, tad domāja par viņu. Citi klases puiši Ērika agrāko iesauku «milzu lempis» apmainīja pret jaunu — «Sandras Miltiņas ēna». Divus gadus ilga šī draudzība. Vienpadsmitās klases izlaiduma vakarā Ivars, kurš arī bija Sandrā ieskatījies, gribēdams atriebties par viņa jūtu neievērošanu, nicinoši pateica: «Ausmaņa tēvs, būdams nabaga feldšeris, nevar spēt piepelnīt četriem dē­liem, tāpēc Ēriks staigā ar trīspakāpju piedurknēm — uz­valka piedurknes sprīdi no krekla aproces, un mētelim tās knapi sniedzas pāri elkonim. Tagad gan, kad nokļūs Miitiņa paspārnē, tad vienreiz apģērbsies.» Sandra par tādiem vār­diem pasmējās un tobrīd domāja, ka itin nekas viņu no Ērika nespēs šķirt. Bet kāda tēva paziņas viesībās Juris Vā­ravs ieraudzīja Sandru un tūliņ jutās neglābjami iemīlējies. Līdz tam viņam ar sievietēm nebija paveicies — gudrās šķita pārāk gudras, prātīgās pārāk prātīgas, neprātīgās pārāk neprātīgas. Sandrā viņš saskatīja sievietes ideālu, kur nekā nav par daudz un arī nekā netrūkst, kaut gan būtībā šādu vērtējumu uzspieda viņas īpatnēji pievilcīgais izskats, kas, sajūsminājis Vāravu, liedza ieskatīties arī apbrīnojamā ob­jekta raksturā. Vāravs drīz saprata, ka pilnīgu SandVas tu­vumu var iegūt tikai apprecoties, tālab bija uzmanīgs pie­lūdzējs. Ēriks mazdūšīgi nobēga malā, domājot, ka ar tādu iznesīgu, glītu vīrieti, turklāt jaunu, daudzsološu kinoreži­soru, viņam nav ko spēkoties. Sandra sākumā, neziņā ap­mulsusi, kaut arī Ēriks vairs nemēģināja ar viņu tikties, iztu­rējās noraidoši pret Vārava laipnībām, bet viņš bija pacietīgs un neatlaidīgs. Kāzu dienā Vāravs pats domāja, ka klejojumi mīlestības laukā ir beigušies un Sandra ir gala- piestātne, bet jau pēc gada viņš savu jauno sievu ierindoja pārāk prātīgo kategorijā un atkal uzsāka pilnības meklē­jumus.