MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Gribēju pārliecināties. Kas jauns pasaulē?

— Jauns ir tas, ka var sastapt arī prātīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar dzīvi. Vakar mūsu nodaļā ienāca veca lauku sieviņa. Pirmo reizi slimnīcā. Es viņai, kā parasti, vaicāju: «Par ko jūs sūdzaties?» Un viņa atbild: «Nesūdzos, ne par ko nesūdzos. Man ir gotiņa, sivēnu nobaroju, dažas vistiņas arī ir, es varu labi iztikt, es nesūdzos.»

— No kāda anekdošu krājuma to izrāvi?

— Stāstu tev savu pieredzi.

— Tad es tev savu pieredzi arī pastāstīšu. Vakar pēc­pusdienā aizbraucu uz to Āraišu ielas māju.

— Nu un?

— Viņa tur dzīvo. Kad iegāju pagalmā, ieraudzīju gaišma­tainu pusaudzi skuķēnu purinām segu. Ļoti līdzīga viņai, noteikti māsa. Es laikam jocīgi skatījos, jo tas skuķis no­bijās un iebēga mājā.

Zinot drauga dabu, Ēriks iesmējās.

— Un tu nobijies no skuķa nobīšanās un laidies prom.

— Saprotams, es taču nevarēju skriet pakaļ tai meitenei un vēl vairāk nobaidīt. Bet tagad es zinu, kur jūrmalniece atrodama.

Ēriks piecēlās un, piegājis pie loga, skatījās, kā vējš gaisā trenkāja retas, sīkas sniega pārslas, kā negribētu tām at­ļaut nokrist zemē, bet tās nepaklausot balti izraibināja ielu un pretējās mājas dārzu, kura sētmalas ceriņiem vēl turējās laba tiesa zaļu lapu.

Kaspars redzēja tikai drauga plato muguru.

— Kad ieraugu tādu skopi ar sniegu apbārstītu zemi, es atceros bērnību. — Ēriks pagriezās pret Kasparu. — Maniem vecīšiem reizēm bija plāni ar naudu, tad māte brokastīs mums puikām deva ar cukuru apkaisītas rupjmaizes rikas un klāt piedzert ūdeni. Bet mēs visi četri tāpat beidzām augst­skolu kā tie, kam pat cīsiņi negaršoja.

— Pie kura brāļa pašreiz ir tavi vecīši?

— Pie vecākā. Viņam, kā jau lauku skolas direktoram pienākas, ir pašam māja un dārzs, kur manējiem rušināties, un trīs puikas, ar ko noņemties. Pie manis ir garlaicīgi. —• Ēriks atgāja no loga, apsēdās un aizsāka citu tematu:

— Es tev paziņošu svaigu atklājumu. Viens no taviem draugiem ir nelietis.

— Nevar būt. Kurš?

— Es.

— Nemuldi!

— Irma precas ar mūsu nodaļas bijušo slimnieku. Nāka­mais vīrs astoņus gadus par viņu jaunāks, nekas labs tur nav sagaidāms.

— Tava medmāsa Irma?

— Tā pati.

— Tad tev ir lielas bēdas, visi taču viņu uzskatīja tikpat kā par tavu sievu, — dzirdot tik satriecošu ziņu, Kasparam pazuda jautrais noskaņojums, kāds bija atnākot, un aizmir­sās, ka Ēriks nupat bija sevi nosaucis par nelieti, bet, vērī­gāk ieskatījies draugā, pamanīja viņa melnajos matos arī baltus un to, ka Ēriks izskatās vecāks par saviem gadiem. Dzīve nebija viņu saudzējusi.

— Man pienāktos atrunāt Irmu no šīm laulībām, kuru iigumam droši vien viņa pati netic, un piesolīt beidzot ar viņu precēties, bet es vēlēju laimīgu dzīvi ar jauno vīru. Irma taču precas tāpēc, ka ir nogurusi gaidīt manu gala­vārdu.

— Nē … To es nesaprotu.

— Saprašana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Ar irmu iepazinos tādā brīdī, kad viņu pameta līgavainis, man arī pa to līniju bija krahs, un tā mēs viens otru mierinājām, mierinājām, kamēr samierinājāmies ar likteni. Mana tikšanās ar viņu turpinājās deviņus gadus tikai uz ieraduma pamata. Puškinam ir tādas rindas:

«Un tādēļ dots tiek ieradums, Lai atvietotu laimi mums .. .»

— Ieradumam ziedot deviņus gadus droši vien ir par daudz … — To sakot, Kaspars jutās vīlies, tikai īsti nesa­prata, kādēļ.

— Tas viss ir pupu mizas, protams, salīdzinājumā ar pa­saules notikumiem. Neņem ļaunā, bet man jāaizbrauc uz darbu, nodaļā pat koridors pilns, jāpaskatās, kā tur iet.

Aizslēdzot dzīvokļa durvis, Ēriks sacīja:

— Mums iznāk pa ceļam.

— Nē, es arī aiziešu uz savu darbu, man vienkārši nav kur palikt. Oldzītei viešņas.

— Saprotu.

Nebija tālu jāiet no Dārza ielas, un Kaspars nokļuva savā ikdienas pasaulē, kas aizņēma sešpadsmit hektārus, bet šī mazā pasaule bija plaša ar dažādību, ko sniedza. Rīgas Botāniskā dārza zinātniskie pētījumi pāriet pāri savas noro­bežotās teritorijas sētai, arī izaudzētās un uzlabotās augu šķirnes aizceļo garus ceļus, un šī nelielā platība pietuvina citas tālās zemes, parādot savas bagātības katram, kas vēlas ar tām iepazīties.

Ieejot pa galvenajiem vārtiem, uzmanību tūdaļ piesaista augstā palmu māja. Palmas labi iedzīvojušās Latvijas zemē, bet virs galvas pieprasa jumtu. Aukstus vējus tās ar mieru klausīties tikai šņācam gar sienām un uz sniegu paskatīties caur stiklu, bet tieši satikties ar tiem palmas nevēlas.

Ceļmalā, nebaidoties no Kaspara, gāzelēdamās kā pīle, pastaigājās nobarojusies žagata. Pie augu mājām grozījās kovārņu pāris, lieloties ar iakatiņveidīgo pelēko pakauša spalvojumu.

Kaspars augu mājā izgāja cauri vestibilam un savienotāj- mājā nogriezās pa labi nelielā telpā nolikt mēteli. Orhideju telpā viņš satika zinātnisko vadītāju Astru Liepu. Viņai to- svētdien iekrita dežūra.

— Labdien! Kā veicas?

— Apmeklētāju maz, laiks pārāk nemīlīgs.

— Ejiet atpūtieties, es kādu stundu te uzkavēšos.

— Viesu laiks iet uz beigām, diez vai kāds vēl rādīsies, — aizejot sacīja zinātniskā vadītāja.

Augu māju agronoms Kaspars Liepkalns apmeklētājiem prata zinoši atbildēt, tikai nepacietīgākos iebaidīja ar pārāk garu stāstījumu, un tie, vienu atbildi noklausījušies, iziēma labāk vairāk neko nejautāt.

Viens palicis, Kaspars apstājās pie savas iemīļotās orhi­dejas Coelogyne massangeana. Tā nebija pieskaitāma dzim­tas krāšņākajām pārstāvēm, bet piesaistīja ar trauslumu, mai­gumu un neuzbāzīgo ziedu krāsu. Pakārtajā kastītē pāri malai nokareni liecās it kā ķekarā sakārtoti kādi divdesmit krēmkrāsas ziedi. Skatoties ziedos, Kaspars pamanīja garām paejam sievieti, kura apstājās pie ūdens augu mājas durvīm. Ja cilvēks viens pats nācis draņķīgā laikā uz Botānisko dārzu, tas droši vien gribēs ko uzzināt. Kaspars pagriezās prom no orhidejas ziediem. Ar muguru pret viņu stāvēja slaika sieviete vienkāršā, tumšzilā mētelī un melnā tamborētā cepurē, brīvi palaisto, pagaro salmu krāsas matu taisnās šķipsnas glaudās pie mēteļa. «Vai visas gaišmatainās sievie­tes man tīšām rādās, jeb es tikai tās vien redzu?» Kaspars piegāja tuvāk vienīgajai apmeklētājai, kura, apskatot podiņā iestādīto Veneras kurpīti, pavērsa seju pret viņu. Kaspars nenoticēja savām acīm. Vai tā nebija vīzija? Viņš skatījās tā, it kā ieraudzītā aina būtu jāpatur atmiņā visam mūžam.

Linda manīja ciešo skatienu un palūkojās Kasparā.

— Jūs gribat vaicāt par šo orhideju? — viņš steidzīgi jautāja, lai šoreiz nepazaudētu Jūrmalas gaišmati.

Linda saprata — tas ir Botāniskā dārza darbinieks.

— Es kādreiz Kurzemē redzēju mūsu dzegužkurpīti, tā ir ļoti līdzīga, vienīgi šai ziedā vairāk violetu toņu.

— Mūsu Latvija ar orhidejām nav bagāta, tikai trīsdesmit sugu. Daudzi nemaz nezina, ka dzegužpuķes un naktsvijoles pieder pie orhidejām, — Kaspars gribēja nosaukt visas su­gas un par katru īsumā pastāstīt, bet viņam, uztraukumā ātri runājot, pēc katra teikuma vajadzēja ievilkt elpu, un Linda paspēja pajautāt:

— Cik pavisam pasaulē ir orhideju sugu?

— Ap divdesmit pieci tūkstoši, un neviena cita ziedaugu dzimta nav tik bagāta ar ziedu formu un krāsu dažādību. — Kaspars sāka iejusties un runāja lēnāk, tāpat kā parasti. — Deviņpadsmitajā gadsimtā tropiskās orhidejas bija tik iecienītas, ka bagātnieki par tām nežēloja milzu summas. Par vienu retu eksemplāru ar trim ziediem samaksāts trīs­desmit reižu vairāk, nekā maksātu briljanti šo ziedu svarā. Orhideju mednieki meklēja šos retumus, riskējot palikt džun­gļos, saules dūriena, tropu purva drudža vai indīgas čūskas kodiena pieveikti.