MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Atvainojiet, piedodiet, kulturāli, zolīdi. Ja mana per­sona tevi traucē, varu tūliņ attālināties.

— Sēdies un neāksties! — Arī Linda paņēma sev krēslu.

— Atnācu aplūkot, kādā vigvamā, mitinās manas kolēģes.

— Pateicamies par tādu uzmanību. Vai tēja, ko dzerat, ir karsta? Esmu nosalusi.

— Tu vēl neesi ievērojusi, ka es neatzīstu neko remdenu? Mēs jau padzērām. Atnest tev krūzīti?

— Paldies! Es pati.

Atgriezusies no virtuves istabā ar tasīti un krustmātes Sofijas dāvāto aveņu ievārījuma burciņu rokās, Linda ierau­dzīja Zintu vienu.

— Kur tad Jampampiņš?

— Jau prom. Viņam ir zibenīgi apgriezieni.

— Kāpēc tik drīz aizgāja?

— Viņš te divas stundas notarkšēja.

* Ґ *

Saule modina cilvēku darbam un viņa domām liek skriet tālāk prom no sevis. Bet ar mēnesi ir citādi. Nakts ir pare­dzēta atpūtai, un tā ir katra personisks īpašums. Ja mēness kādam laupa miegu, tad domas mēdz riņķot mazākā aplī — ap sevi.

Kamēr Linda kavējās Botāniskā dārza augu mājās, pa to laiku pirmās sniega saujas, satikušās ar nesasalušu, mitru zemi, lēnām kusa. Bet, jau viņai braucot tramvajā, debess sāka skaidroties un sals pieņēmās stiprumā. Iestājoties rudens nakts melnajai tumsai, debess pilnībā izrādīja savu zvaigžņu bagātību. Dažas bija spožākas un tuvākas, citas tālākas un mazāk apveltītas ar mirdzumu. Apnicis ganīt zvaigznes, apa­ļais mēness skatījās tās istabas logā, kurā gulēja Linda un Zinta.

— Linda, vai tu jau aizmigi? — Zinta pusčukstus iepra­sījās.

— Vēl ne.

— Es sākumā domāju — Jampampiņš tās divas stundas nīka, lai tevi sagaidītu, bet iznāk …

— Tev nav dūšas atzīties, ka viņam par maz tevi redzēt tikai skolā vien.

— Varbūt viņam nebija kur mesties. Osvalds par sevi teica: viņš esot nenopietns tāpēc, ka pasaulē pieteicies kā

Joks. Brālis un māsa bijuši jau precējušies, kad šis pirmo reizi iebrēcies. Māte strādājusi skolā par bibliotekāri, un Osvalds, līdzi staigājot, sācis mācīties pirmā klasē sešu gadu vecumā. Vasarā viņam palika astoņpadsmit un rudenī būs jāiet dienestā. Un par saviem vecīšiem viņš runāja tā, it kā uz mēles būtu cukura graudiņš.

— Mēs parasti tik maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem diendienā satiekamies, un tāpēc bieži tos nesaprotam vai pārprotam. Aiz visas ākstības var manīt, ka Osvaldam gal­vas vietā nav tikai ar gaisu piepūsts balons.

— Bet tu gan esi labiņa, no vīra neesi lāgā atšķīrusies, un cits čalis jau staigā blakus. Es pa logu redzēju.

— Tas man pavisam svešs. Satiku viņu Botāniskā dārzā. Kāpēc nāca pavadīt, nezinu.

— Uz tikšanos nesauca?

— Mums uz to pusi runas nebija. Vīrietis ar sievieti taču var runāt arī kā cilvēks ar cilvēku.

— Tu runā tik briesmīgi pareizi, ka man sāk nākt miegs. Arlabunakti!

Arlabunakti bija pateikts, bet apajais mēness joprojām skatījās logā un neļāva istabā ienākt miegam.

3

Edmunds Luters savā Rīgas dzīvokļa piesmēķētajā istabā nolika uz stūra galdiņa nupat iztīrītu smagu kristāla pelnu- trauku un atvēra logu. Auksts gaiss vispirms iesitās sejā, pēc tam apskrēja apkārt telpai. «Būs jāmet nost tā pārmērīgā ļuļķēšana, dzīvoklis piesūcies ar tabakas smaku kā krogā, un iekšas arī vairs netur tos nikotīna kvantumus.» Edmunds ar izslāpuša cilvēka kāri dzēra svaigo gaisu. Viņš stāvēja tik ilgi, kamēr kļuva salti, tad, aizvēris logu, staigāja pa istabu, sev vietu neatrodot. Pēdējā laikā Edmunds jutās ne­kur un nekam nepiesaistīts. Vajadzētu iet gulēt, rīt agri jāceļas. Izņēma no dīvāna segu un palagu, bet, tos neuz- klājis, iegāja bijušajā Lindas istabā. Noklikšēja slēdzis, un pie sienas piestiprinātajā japāņu lietussargā kā abažūrā no­slēptā elektriskā spuldze apgaismoja nelielu istabu, kurā valdīja divas krāsas — zila un balta. Mēbeļu koka daļas baltas, bet drēbes pārvilkumi gaiši zili. Vienīgi ar savu zeltīto rāmi lielais sienas spogulis pievērsa īpašu uzmanību, un zem tā novietotais zemais galdiņš lielījās ar graciozu, spoži nospodrinātu vienas sveces svečturi. Istabas tapetes atgādināja pelēcīgu blāvi zilām, izplūdušām puķēm rotātu zīdu. Edmunds piegāja pie sienas un ar mazu, spožu atslē­dziņu atvēra tapetēm nomaskētās sienas skapja durvis. Pēc tam izgāja priekštelpā un atgriezās ar diviem prāviem ādas čemodāniem.

«Jau otrais mēnesis, kopš Linda prom un nav pat pie­zvanījusi. Viņa vairs nenāks atpakaļ. Nenāks . .. Bet drēbes viņai vajadzīgas tūliņ, tagad. Jāaizved tās viņas mātei un jāpasaka, ka piekrītu laulības šķiršanai.»

Edmunds ņēma laukā no skapja veļu un apģērba gabalus un pildīja ar tiem čemodānus. Ar to šī māja atvadījās no Lindas. Aizverot otrā čemodāna vāku, Luters domāja: «Pat visskaistākās mantas ir nevērtīgas, ja nav cilvēka, kam tās vajadzīgas.»

No rīta, kad zvanīja pulkstenis, lai modinātu Edmundu, viņš vēl nebija iemidzis.

* * *

Meistare Mīlšteine jutās pārsteigta — Lindai Luterei ne­bija neviena kavējuma un atzīmes teicamas. Interesanti — godīgi centīga vai iedomīgi godkāra? Pavērojot Lindu rūp­nīcā un skolā, Mīlšteinei radās tālejošs nodoms, ko viņa pagaidām nevienam neizpauda. Vēl Lutere uzmanīgāk jā­papēta un jāpārbauda. Nolēmusi izraudzītai audzēknei īpaši pievērsties, sākot ar pirmdienu, Mīlšteine, tikko noskanēja pēdējās stundas beigu zvans, iegāja estētikas kabinetā un palūdza Lindu mazliet uzkavēties.

— Gribu ar jums atklāti parunāties, varbūt varēsit man palīdzēt. —- Meistare pētoši skatījās Lindā. — Jums patīk mūsu skola?

— To nevar atbildēt ar vienu vārdu — jā vai nē. Daudz kas patīk, un nepatīkamā arī netrūkst.

— Ko jūs, no audzēkņa viedokļa lūkojoties, uzskatāt par galveno pozitīvo vērtību?

— Nu … Var saprast, ka mums ne tikvien cenšas iedot rūpnīcām vajadzīgo amatu, bet domā arī par audzēkņu individuālo estētisko pasauli, mūs grib iemācīt dzīvot inte­resanti un pilnvērtīgi. Un … — Linda nosarka, — te viens otrs atrod patvērumu, tas arī svarīgi.

«Nezin vai viņa to dzirdējusi vai pati tā domā?»

«— Un kur jūs saskatāt negatīvo?

—■ Galvenokārt dažos audzēkņos. Tepat skolā reizēm re­dzam rupjumu un stulbumu, bet aiz skolas durvīm šīs īpa­šības to valkātājiem noteikti izpaužas pastiprināti.

— Pārmetums audzēkņiem reizē ir pārmetums skolai. Skola no skolēniem nav atšķirama. Audzināšana profesionāli tehniskajās skolās ir grūts un sarežģīts process. Mēs saņe­mam audzēkņus, kas beiguši astoņas klases un ir jau gandrīz izveidojuši savu raksturu. Bieži vien ir runa nevis par audzi­nāšanas turpinājumu, kā tam vajadzētu būt, bet par pārau­dzināšanu. Mūsu sistēmas mazāk populārās skolas daļēji ir vecāku un vispārizglītojošo skolu kopīgā brāķa uzsūcējas. Pagājušā gadā viens pirmā kursa audzēknis otrā septembra naktī mēģināja aizdzīt prom pagalmā atstātu žiguli un, ne­mākulīgi apgriežot mašīnu, iedrāzies sētas stabā, pamatīgi sabuktēja pakaļējo spārnu. Par laimi, viņu turpat ieraudzīja, un tas lielāku postu nepaspēja nodarīt. Mēs šo pusaudzi divās dienās nesamaitājām, bet skolai par vienu pārkāpumu vairāk. — Mīlšteine gaidīja, ko Linda piebildīs.

— Es domāju, nav svarīgi, kam pieraksta pusaudžu pār­kāpumus, sliktākais, ka tie vēl arvien eksistē.

— Un sliņķi, no kuriem vidusskolas laimīgi tikušas vaļā? Tie, kuriem aiz trijnieka noslēpies divnieks. Kad tāciu skolēnu izsaucam pie tāfeles, viņa noslēptais divnieks pagrūž prom trijnieku un ielien mūsu atzīmju žurnālā.