MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Profesors Miltiņš, nobremzējis savu zilo žiguli pie Lindas mātes mājas, atteicās iet augšā, atrunādamies, ka vienreiz ar darbiem cilpa kaklā un esot nonācis briesmīgā laika defi­cītā. Patiesībā viņš sevi šai reizē uzskatīja par lieku.

Māte, ieraudzījusi Lindu, bez asarām neiztika. Pašņukstē- jusi uzsmaidīja un, apkampusi abas meitas, sacīja:

— Mēs ilgi iztikām vienas pašas un iztiksim, cik ilgi va­jadzēs.

Tēja ar Miltiņu Gaujmalas dārza upeņu ievārījumu bija smaržīga, un vienkāršās vakariņas garšoja labi.

Lielāko istabu Linda ieraudzīja tādu pašu, kā pirms gada no tās šķiroties. Apklājot dīvānu, viņa domāja: «Pat sega tā pati, tikai esmu apgājusi pasaulei apkārt un atgriezusies iz­ejas punktā.»

Gaismu nodzēsa, bet masas platām acīm skatījās tumsā.

— Linda, es gribētu, lai tu paliktu pie mums vienmēr, bet tu droši vien drīz aiziesi prom, — Rasma tīšām skaļi nopūtās.

— Kāpēc tu tā domā?

— Tāpēc, ka esi smuka un atkal kādam būsi vajadzīga, bet man neviens nepatīk, un laikam es arī nepatīku. Es būšu vecmeita.

Linda piecēlās, basām kājām pārgāja pāri istabai, ap­sēdās uz Rasmas dīvāna malas un uzlika roku viņai uz pleca.

— Tu esi maza muļķīte, jo ilgāk paliksi bērnišķīga, jo labāk tev pašai. Patikšanai pienāks arī tava īstā reize, un to jāmāk sagaidīt.

* * *

Svētdienas pēcpusdienā Zinta, izdzirdusi durvju zvanu, domāja, ka nāk Osvalds, un pasteidzās viņu ielaist, lai saim­niekiem nebūtu veltīgi jāstaigā, bet pie verandas stāvēja svešs jauneklis ar papīrā ietītām garkātainām puķēm rokā. Viņš pieklājīgi paklanījās.

— Labdien! Lūdzu, vai drīkst satikt Lindu?

— Viņa šeit vairs nedzīvo.

Atnācēja sejā klaji izpaudās bēdīgs apmulsums.

— Pagājušā svētdienā viņa te dzīvoja.

«Tad tas ir Botāniskā dārza pavadonis,» Zinta tūliņ sa­prata.

— Raudāt nevajag. Ienāciet iekšā.

Mēteli novilkt Kasparam nepiedāvāja.

— Sēdiet, lūdzu.

— Paldies.

— Es zinu, kā viņu var sastapt, bet neesmu pārliecināta, ka arī jums tas jāzina.

— Man viņa noteikti jāsatiek, tas ir ļoti svarīgi.,.

— Kam svarīgi?

— Man, — Kaspars, to pateicis, sajuta, cik istabā karsti.

Tāda atklātība bija pietiekams iemesls, lai Zinta atļautos

svešiniekam sacīt — tu.

— Tā būtu tūliņ teicis. Vai tu esi no Botāniskā dārza?

Kasparam šo jautājumu bija patīkami dzirdēt. «Viņa ir

stāstījusi par mani.»

— Esmu.

— Bet ko tu zini par Lindu? Vienīgi, ka viņai ir smulrs ģīmītis.

Kaspars neko nejautāja, domājot, ka runīgā meitene pati sāks stāstīt. Tā arī bija.

— Viņa ir ne tikai smuka, bet arī gudra. Gudrajām iepa­tikties nav viegli, un nekad tas nepadodas ātros tempos. Es, piemēram, esmu dumja. Vai gadījumā nevēlies iepatikties man? Nebaidies, nebaidies, tu man nemaz neimponē, esi pārāk garlaicīgs.

To pasacījusi, Zinta pasmējās un, izplēsusi no klades la­piņu, kaut ko uzrakstīja.

— Te ir viņas skolas adrese un cikos mācības beidzas, tas pats par darbu. Ja tu no savām puķēm nevari atprasī­ties, tad redzēsi viņu tikai aiznākamā sestdienā. Sākot ar rīt­dienu, mēs visu nedēļu strādāsim rūpnīcā. Mājas adresi arī pierakstīju, bet tur nedrīkst iet, viņai stingra valdīšana un stipri jūtama aristokrātisko radu ietekme.

— Paldies. — Kaspara skatiens pievērsās lapiņai, ko Zinta jau gribēja viņam atdot, tad pēkšņi apdomājās.

«Tonakt runājot varēja saprast, ka viņš Lindai ir tukša vieta. Jāuzlej šim auksta duša, lai sāk skatīties uz dufvju pusi.»

— Nesaki paldies, es tev to cedeli vēl neesmu atdevusi. Linda nemaz nav tāda meitenīte kā izskatās, viņa šoruden aizšmauca no vīra, kā putniņš pa logu aizlaidās. Saprati? Vai tev vēl vajag to izziņas materiālu par viņu?

Kaspars tikko jaušami pasmaidīja. «Tad tai reizē es viņu ieraudzīju.»

— Protams, ka vajag.

«Tas ir neglābjami beigts.» Zinta pārlocīja lapiņu un pa­sniedza Kasparam. Pateicies viņš garkātainās puķes nolika uz galda.

— Tās jums.

— Paldies, kaut arī nebija man domātas. Pirmo reizi re­dzu tik savādus ziedus. Kā to puķi sauc?

— Strelīcija.

Ziedu forma un pat krāsa atgādināja paradīzes putnu no pasaku grāmatas.

Zinta, aplūkojusi svešādos, neparastos ziedus, vērīgi pa­skatījās Kasparā.

— Jā, gadās arī mūsdienīgas pasakas ar retiem paradīzes putniem.

Sestdien sasnigušajai, pabiezajai sniega kārtai bija īss mūžs, jo sals aizkavējās un neatnāca. Svētdien brīžiem lija lietus, deldējot sniegu, un pievakarē vairs tikai vietām turē­jās balti ielāpi. Visu nedēļu, kamēr Linda strādāja «Star­metī», laiks pieturējās puslīdz vienāds — drēgns un apmā­cies. Reizēm pelēkie mākoņi sūtīja zemei lietus un sniega maisījumu. Pirmdien, sākoties skolas nedēļai, Linda pagalma akmeņus ieraudzīja atkal plikus un slapjumā spīdošus. Mā­cību dienas beigās iznākusi pagalmā, viņa skatījās lejup un neievēroja pie pretējās mājas sienas stāvam Kasparu, bet Zinta, kas gāja reizē ar Lindu, tūliņ pamanīja vientuļo gai­dītāju un kļuva steidzīga.

— Sveiki, Linda, es laižos, — un aizskrēja.

Kaspars pienāca Lindai klāt tikai uz ielas.

Viņa pabrīnījās:

— Atkal mums gadījies satikties?

— Šoreiz tikšanās ir apzināta. — Kaspars bija nolēmis būt drosmīgs. — Aiziesim uz «Rīgas» bāriņu izdzert pa glā­zei kafijas, gribu jums ko paziņot.

— Kas jauns uzziedējis augu mājās?

— Katru minūti kaut kur kaut kas uzzied, un katru minūti kaut kur kaut kas iet bojā. Kā būs ar kafiju?

Linda, pie Luteriem dzīvojot, bija ieradusi dzert kafiju, bet īsajā patstāvīgās dzīves laikā šo dārgo dzērienu paspē­jusi aizmirst. Piekrītot iegriezties bāriņā, Linda pati neap­tvēra, ko viņa vēlējās vairāk — iedzert kafiju vai parunāties ar jauno paziņu.

Bāriņā pie letes uz augstiem sēdekļiem sēdēja trīs dien- vidnieciska izskata melnūsaini vīrieši un, rokām žestikulējot, skaļāk nekā pieklātos sarunājās svešā valodā. Durvīm tuvā­kajā rindā pie pirmā galdiņa drukns vīrietis kaut ko pusbalsī stāstīja tumšzilā kostīmā ģērbtai slaikai dāmai. Reizē ar Kasparu un Lindu ienāca trīs vecākas sievietes un ieņēma ot­rās rindas bufetei tuvāko galdiņu. Linda un Kaspars izvēlē­jās pēdējo galdiņu blakus durvīm, kas veda restorānā.

Linda šeit bija aizvadījusi ne vienu vien stundu kopā ar Edmundu, tikai citā laikā — pēc septiņiem, kad drīkstēja smēķēt, spēlēja mūzika un pulcējās daudz cilvēku. Vakara publika bija citāda nekā dienas apmeklētāji. Linda diez kā­pēc negribēja izrādīt, ka šīs telpas labi pazīstamas.

— Ko mēs ēdīsim? — Kaspars vaicāja.

113

— PaldiesI Lūdzu tikai kafiju, es nupat skolā pusdie­noju.

5 — 490

Kasparam tas nepatika, viņš gribēja būt izšķērdīgs.

— Varbūt vīnu?

— Nē, paldies,

— Man atļausit vienu glāzi?

— Lūdzu.

Atnesa kafiju un vīnu.

— Aizpagājušā svētdienā biju Mežaparkā. — Kaspars mēģināja ieskatīties Lindai acīs, bet viņa izlikās aizņemta, ļoti garšīgi dzerot kafiju.

— Es to sapratu jau pirms jūsu atzīšanās.

— Lai šodien varētu jūs satikt, atprasoties no darba, ne­kaunīgi sameloju. Savā Individuālajā plānā esmu ierakstījis turpmāk jūs sagaidīt katru otro sestdienu pie skolas durvīm.