MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Bet vai ar sliņķiem nav tā, jo skoiai labāka slava, jo vairāk labo skolēnu pievelk? Varbūt daži mūsu skolas skolo­tāji tāpat turpina trijnieku dāvināšanu par to vien, ja sko­lēns nopūlējies aiziet līdz tāfelei?

— Tik vienkārši tas nav. Ir profesijas, kuras pievelk vai­rāk, citas mazāk. Apavnieki neskaitās sevišķi iecienīti. Mums nav kopmītnes, un tas kavē lauku bērniem iestāties mūsu skolā, un tomēr mums ir daudz labu audzēkņu, tādu, kuri labi atnākuši, arī tādi sastopami, kuri pie mums kļuvuši la­bāki. Un sliktāko labošanā varētu panākt daudz vairāk, ja audzēkņi atbalstītu pedagogus, aktīvāk iesaistoties negatīvā apkarošanā. Vienaldzīga noskatīšanās ļaunumā būtībā ir tā atbalstīšana. Daudz lielāks ļaunums, nekā domājam, ir zēnu kaušanās, kas var beigties pat traģiski. Es nekļūdīšos, ja sa­cīšu — šī netikuma izskaušanā audzēkņi var darīt vairāk nekā pedagogi. Arī meitenēm nevajadzētu vienaldzīgi no­skatīties zēnu kautiņos, var taču pasaukt palīgus ķīviņa lik­vidēšanai.

Linda klusēja, arī viņa bija pagājusi garām, pat nedomā­jot iejaukties, kad redzēja zēnus kaujamies.

Sarunā pārliecinājusies, ka Linda viņas tālejošam nodo­mam piemērota, Mīlšteine paskatījās rokas pulkstenī.

— Nu gan aizrunājos, un nemaz neesmu pateikusi gal­veno, kādēj jūs aizkavēju. Vai esat ar mieru iesaistīties aģit- brigādē?

— Nezinu … es laikam nepratīšu.

— Pratīsit. šo sestdienu mūsu skolā paredzēta atklāto durvju diena. Vienu ciemiņu grupu uzticēšu jums un Osval­dam Eglēm. Jūs īsumā pastāstīsit par apavnieku profesijas nozīmi, mazliet vēstures un nobeigumā pateiksit, kādus amatus pie mums var iemācīties. Un, kaut arī tas visiem zi- nāms, nobeidzot der atgādināt, ka trīsgadīgajā kursā apgūst arī vidējo izglītību un ceļš uz augstskolu nav nogriezts. Egle demonstrēs diapozitīvus. Aizvedīšu jūs tūliņ pie meis­tares Bergas, viņa iedos attiecīgo literatūru.

Saņēmusi grāmatu saini, kurā ietilpa arī smags enciklopē­dijas sējums, Linda no skolas gāja pie Sandras. Ieaicināta māsīcas istabā, viņa kā svarīgu notikumu sāka stāstīt par sestdien paredzēto atklāto durvju dienu.

Pacietīgi noklausījusies, Sandra sacīja:

— Tas labi, ja arī nelielu pienākumu vērtē nopietni, bet uztraukumam vietas te nav.

— Tu tā vari teikt, bet ko lai es daru, ja viņi sāks sarunā­ties un neklausīsies?

— Tādiem gadījumiem gatavas receptes nav, jārīkojas at­bilstoši konkrētiem apstākļiem. Vienīgi tev varu ieteikt iz­vairīties no aizrādījumiem, pamēģini tā: pārtrauc runāt un skaties uz nedisciplinēto klausītāju, ja viņš nebūs biezādai- nais, pats apklusīs.

To iedomājot vien, Linda nopūtās.

— Nesaprotu, ko izvēlēties stāstīt no tik plaša materiāla.

— Pameklē interesantākos, mazāk zināmos faktus. Kaut gan ar interesantumu var pārcensties un pazaudēt galveno domu. Man vēl tagad jānosarkst, atceroties pirmo darba gadu, kad viena kolēģe palūdza pāris nedēļas aizstāt va­kara skolā viņas brāļasievu. Man gadījās stāstīt par nitro­celulozi. Lai būtu lielāks efekts, es stundā saliku čauganu nitrētas vates kaudzīti uz plaukstas un palūdzu kādam sko­lēnam aizdedzināt, tu jau zini — tā sadeg tik strauji, ko roka nespēj apsvilt. Tajā skolā bija četras vienpadsmitās klases, pirmās trīs stundas, pēc manām domām, izdevās labi, bet pēdējā — tiklīdz acumirklīgā liesma uz manas plaukstas apdzisa, klasē atskanēja aplausi. Es apmulsu, tomēr pavaicāju, kam tie domāti. No pirmā sola atbildēja: «Cirkā vienmēr aplaudē.» Būtībā mana stunda bija izgāzusies, es nepratu pietiekoši akcentēt nitrocelulozei raksturīgās ķīmis­kās īpašības, un eksperiments, kam vajadzētu nostiprināt zināšanas, pārvērtās izklaidējošā priekšnesumā.

Krustām šķērsām ar Sandru izrunājusies, Linda, atgriezu­sies savā Mežaparka istabas stūrītī, šķirstīja grāmatas un meklēja ko stāstīt, aizmirstot bažīties, kā tas izdosies.

Ātri pienākušajā sestdienā abas lielās grīdas vāzes ieprie­cināja plašo apavnieku skolas priekštelpu ar sprogainiem, koši dzelteniem krizantēmu ziediem. Mācības beidzās agrāk nekā parasti, bija jāatbrīvo telpas tiem pusaudžu vecuma skolēniem, kas nāks paciemoties, paskatīties, un varbūt daži no viņiem nākošā gada pirmajā septembrī atvērs šīs skoias durvis, lai virinātu tās trīs gadus.

īsi pirms sākuma otrā stāvā pienāca ziņa — esot ieradu­šies ap divi simti viesu, šo straumi saplūdināja pa četrām tel­pām. Lindai un Eglēm uzticēja fizikas kabineta grupu. Ejot iekšā, Osvalds Lindai pačukstēja:

— Ja es esmu tuvumā, tad tev nav ko baidīties.

Mīlšteine iepazīstināja viesus ar Lindu, kas, sev par laimi,

neievēroja pēdējā rindā sēdam Teraškēvicu, citādi būtu vēl vairāk uztraukusies.

Līdz pēdējai vietai aizņemtajos solos pusaudžu vidū re­dzēja arī skolotājus un vecākus. Visu acis pievērsās Lindai, un bija jāsāk runāt:

— Ir profesijas, kuras laika gaitā kā nevajadzīgas izzudu­šas, piemēram, jumiķa amats. Apavnieku profesija mainās, pilnveidojas, bet pastāvēs vienmēr. — Linda ievēroja, ka daži skolēni skatās pa logu, arī viņa palūkojās un, ieraudzī­jusi kustīgu sniega aizkaru ārpus rūtīm, sacīja to, kas kon­spektā nebija ierakstīts: — Iedomājieties, ja šeit ienāktu ļaunā burve un pavēlētu visiem mūsu apaviem aizlidot prom. Kā mēs baskājaini pa sniegu aizbristu uz mājām? .. . Apav­nieku uzdevums nav tikai apaut cilvēkus, tiem zināmā mērā jāgādā arī par viņu garastāvokli un darba spējām. Norīvētas kājas vai kurpes, kuras spiež, var samaitāt vislabāko noska­ņojumu … — Klausījās uzmanīgi, un Linda sāka justies brī­vāk. Nobeigusi runāt, viņa nenožēloja šim piecpadsmit mi­nūšu stāstījumam gatavojoties atdotās stundas.

Tikko Linda izgāja no fizikas kabineta, Teraškēvics Mīl- šteinei sacīja:

— Kā redzu, jums domas par Luteri mainījušās.

— Viņa tomēr pieder pie aitiņām, kuras var apēst vilku, tikai pēc tāda principa — pozitīvā aitiņa aprij negatīvo vilku.

Abi pasmējās.

Kāpjot lejā uz garderobi, Linda atcerējās pagājušās svēt­dienas Botāniskā dārza darbinieku. «Viņš varētu runāt des­mit stundu no vietas.»

Priekštelpā pie loga Linda ieraudzīja Rasmu.

— Vai māšel! Kāpēc nenāci augšā?

—- Es palikšu vidusskolā, un šeit man nekas cits nav mek­lējams kā vienīgi tu. Paskaties, cik stipri snieg.

Brītiņu abas vēroja logam garām slīdošas nelielas, baltas sniega pārslu piciņas.

— No rīta skolas pagalma akmeņi bija pliki un pelēki, bet tagad sniegs tos paslēpis, vairs nav redzami.

— Uz akmeņiem nav daudz ko skatīties, viņiem tava uz­manība nav vajadzīga. Mani sūtīja mamma un lika pateikt: «Ja dzīvē neveicoties, tad ģimenei ciešāk jāsaiet kopā, nevis kā pieneņu pūkām jālido pa vējam diezin kur.» Iraida ar savu Lahu sameklēja citu istabu un vakar aizveda pēdējās man­tas. Šodien sešos es un krusttēvs Miltiņš aizbrauksim tevi pārvest pie mums.

— Un mēs atkal būsim kopā?

— Vai tu nepriecājies?

— Priecājos, tikai uzreiz nevaru apjēgt.

Māte un Rasma norunāja pirmās dienas Lindai neatgādināt Edmundu un tāpēc viņa atvestās drēbes salika mazākajā is­tabā mātes skapī, kurš, vairākus gadus būdams pustukšs, beidzot saņēma skapja amata pilnu slodzi. Laikus tika domāts par svinīgām vakariņām. Rasma dienu iepriekš tūliņ no skolas devās sirojumos pa veikaliem. Pastāvot rindā, viņai laimējās dabūt aknu desu. Māte apsolījās cepeš­krāsnī apcept siera maizītes. Pašu savāktā liepziedu tēja virtuves baltajā skapītī bija lielā vairumā.