MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Klausoties stāstījumu, Linda apskatīja orhideju mājokli un atgriezās atpakaļ pie ūdensaugu mājas. Tur iegājusi, viņa iz­brīnījusies lūkojās vislielākajā baseinā, kas aizņēma telpas vidu, arī uzrakstā pie tā sienas Victoria cruziana.

— Vai tad Viktorijas jums vairs nav?

Kaspars, kurš visu laiku viņai sekoja, pasmaidīja.

— Ar šo jautājumu jūs sevi nodevāt, ka neesat mūs ap­ciemojusi vēlā rudenī un ziemā. Pirms pāris dienām Viktori­jas godība ar četriem tačkas braucieniem izbeidzās kom­posta kaudzē, bet sēklas nākošai maiņai viņa atstāja. Savā dzimtenē Dienvidamerikā tā ir daudzgadīga, bet pie mums, iestājoties īsajām dienām, sāk nīkuļot. Lūdzu, minūti uz­gaidiet!

Linda nodomāja, diez vai viņš visiem tik gari stāsta?

Kaspars atgriezās ar puslitra piena pudeli rokā, pārsietu ar celofānu un pilnu ar ūdeni, kurā nogrimuši daži zaļgani «zirņi».

— Redziet, šīs ir Viktorijas sēklas, mēs tās saglabājam ūdenī un turam ledusskapī līdz janvārim, tad vispirms iesē­jam akvārijā, un maijā mazulis pārceļo uz lielo baseinu.

— No tik mazas sēklas izaug tāds milzenis!

«Viņai piestāv brīnīties, tad kļūst ļoti bērnišķīga,» Kas­pars ievēroja.

— Augļi arī neliela ābola lielumā. Esat redzējusi?

— Nē, bet ziedu gan. — Ka tas varens ar savu lielumu, bet nelikās īpaši skaists, to Linda noklusēja.

— Augu pa īstam var iepazīt, redzot ziedu, augli, lapas, pat sakni.

— Man galvenokārt interesē ziedi.

— Bet vai to jūs zināt, ka šī baseina Viktorijas balfais zieds, nodzīvojis savas divas dienas, pirms aizvēršanās kļūsi purpursarkans?

— Nē, to es dzirdu pirmo reizi.

Ūdensaugu mājā nekas tobrīd neziedēja, un valdošā zaļā krāsa to padarīja vienmuļu. Pie lotosu baseina, kur ūdenī peldēja ieapaļas lapas, Linda apstājās.

— Neviens zieds uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā Ēģiptes zilā lotospuķe. — Viņai atmiņā atainojās zils, mūsu ūdensrozei līdzīgs, pagarā kātā virs ūdens pacēlies, graci­ozs un noslēpumains zieds. — Pirmo reizi ieraudzījusi, no tā ilgi nevarēju aiziet.

Arī šoreiz Lindai nācās pastāvēt pie lotosu baseina. Bija jānoklausās Kaspara stāstījums par baltajām, rozā un dzelte­najām lotospuķēm un šo teiksmaino augu izpausmi mākslā un vietu sadzīvē.

Sarunājoties viņi iegāja kaktusu mājā, kur Lindas uzma­nību piesaistīja tās iemītnieku formu dažādība. Kaspars, brīdi klusībā vērojis Lindu, baidījās pārraut sarunu un atkal sāka stāstīt:

— Mūsu Botāniskā dārzā agrāk ir augusi arī Karaliskā Viktorija. Pirmo reizi tā uzziedēja 1933. gada 26. maijā. Par to izsludināja «Jaunākās Ziņās», un visu nakti cilvēki nākuši skatīties. Pensionētais dārznieks Dzenītis stāstīja, esot bijuši tūkstoš apmeklētāju. Kā jūs domājat, vai šodien arī tikpat daudzi atsacītos no miega, lai paskatītos retu ziedu?

— Domāju, ka ne. Toreiz nebija vēl televizoriskās iz­glītības un cilvēkiem vispār bija mazāk ko redzēt un dzirdēt.

— Un tas diemžēl šodienas cilvēku, viņam pašam par nelaimi, ir attālinājis no dabas. Es reiz redzēju pa ielu ejam jaunu, skaistu māmiņu un viņai pie rokas meitenīti kā dzīvu lellīti. Meitenīte apstājās un apbrīnojot skatījās trotuāra malā uzziedējušā pienenē. Arī māmiņai viņa gribēja parādīt savu brīnumu: «Mammiņ, pienenīte, skaties, redzi!» Bet mā­miņa parāva bērnu aiz rokas un aprāja: «Ir gan atradusi, par ko brīnīties! Ejam ātrāk, citādi multfilmu nokavēsim.» Meitenīte gandrīz paklupa, atpakaļ skatoties. Man tā bērna bija žēl.

Pa ceļam uz palmu māju Kaspars ieskrēja paņemt mēteli un pasacīt, ka aiziet. Palmu mājā Lindai nācās noklausīties arī Botāniskā dārza vēsturi. Viņu ieinteresēja tikai dārza sā­kums Dreiliņmuižā uz nepilnā hektāra zemes, bija dzirdēts pārāk daudz vienai reizei, lai visu to paturētu atmiņā. Kad Linda pateicās par stāstījumu runīgajam Botāniskā dārza darbiniekam, viņš sacīja:

— Es arī eju prom.

Tikko viņi izgāja pa lielajiem vārtiem, Kaspars sadūšojās pateikt:

— Mēs esam pazīstami.

Linda jautājoši palūkojās Kasparam tieši acīs, un viņam sirds apmeta kūleni.

— Mēs kādreiz braucām vienā vilcienā no Jūrmalas uz Rīgu. Esmu Kaspars Liepkalns — augu māju agronoms. Var­būt drīkstu zināt jūsu vārdu?

— Linda. — Viņa līdz šim bija klausījusies, ko stāsta Kaspars, un skatījusies, ko rāda augu mājas, tagad uzmanī­gāk pavērās viņā. «Šķiet, kā pa miglu tiešām kādreiz būtu redzēts.»

Pie pirmā tramvaja piestātnes Linda ciešāk savilka šalli ap kaklu, un Kaspars ievēroja viņas slaidos, vēj vasaras iedegumu saglabājušos pirkstus un arī uz labās rokas gre­dzena nesēja baltu svītriņu.

«Vasarā viņa ir valkājusi gredzenu,» — tas Kasparam diez kā nepatika.

Tramvajā viņi dabūja apsēsties blakām.

— Mēs reizē braucām elektriskajā vilcienā toreiz .. . To­reiz, kad jūs iznācāt no mājas pa logu.

Linda pasmējās.

— Es domāju, ka mani neviens neredzēja. Es reizēm pār­maiņas pēc durvis nelietoju.

Te nebija glābjošās augu mājas, kur varēja stāstīt un stāstīt. Kaspars jutās kā krastā izmesta zivs un klusēja.

Pie Radio ielas Linda izkāpa un pārgāja uz vienpadsmitā tramvaja piestātni. Kaspars no viņas neatstājās. Gandrīz vai tukšajā vagonā viņi atkal apsēdās blakus.

— Mums iznāk pa ceļam? — Linda painteresējās.

— Nē, bet jūs tik vērīgi klausījāties, ka man pieklājas jūs pavadīt.

— Kā jūs paspējat pavadīt mājās visus uzmanīgos klausī­tājus? — Lindas balsī ieskanējās viegla ironija, bet Kaspars neapvainojās.

— Šoreiz jūs bijāt vienīgā.

«Kāpēc viņa brauc uz Mežaparku? Ja tagad neuzzināšu, kur viņa dzīvo, to nemūžam sev nepiedošu.»

leilgusī klusēšana Kasparā radīja bažas, un viņš saka stāstīt par kakao koku.

Tikusi līdz savai piestātnei, Linda gribēja atvadīties, bet arī Kaspars piecēlās. Stokholmas ielā pie nelielas, pelēkas div­stāvu mājas zemās, zaļās sētas Linda apstājās un vēlreiz pateicās par stāstījumu.

— Jūs šeit dzīvojat? — Kaspars vaicāja, sapratis, ka, mē­ģinot norunāt tikšanos, varētu pavisam nogriezt ceļu pie viņas.

'— Jā.

— Apciemojiet biežāk mūs! Varbūt jums ir telefons, pie­zvanīšu, kas interesants uzziedējis.

— Paldies! Telefona man nav.

Sakot «uz redzēšanos», Kaspars domāja — viņa jau mani nemeklēs. Viņš brītiņu palika pie vārtiem un noskatījās, kā Linda iegāja caur verandu pirmajā stāvā.

Mājupceļā Kaspars visādi izprātojās par Lindu. Nav teikts, ka viņai noteikti jādzīvo pie vecākiem, bet varbūt tā Āraišu ielas skuķe nav māsa, tikai kāda radiniece.

Kāpēc viņa toreiz kāpa pa logu? Tikai joka pēc?

Tik jauna, bet vasarā uz labās rokas nēsājusi gredzenu. Tomēr, ja svētdienā viena pati braukusi uz Botānisko dārzu, viņai vajadzētu būt vientuļai. Bet vientulībai viņa par labu.

Vispēdīgi Kaspars nodomāja — uzvārdu nepateica, bet vārds Linda tieši kā viņai sadomāts. Slikti, ka nav tiesību pārdēvēt augu nosaukumus, tad viņš savu iecienīto orhideju nosauktu Lindas vārdā.

Bet Linda, iegājusi istabā, tūliņ aizmirsa tik ļoti uzmanīgo Botāniskā dārza darbinieku. Zinta nebija viena. Pie apaļā galda, rokām apskāvis tukšu tējas glāzi, it kā gribētu pie tās pieturēties, sēdēja sarkanmatainais Osvalds Egle. Lindai ienākot, viņš strauji pietrūkās kājās, apgāžot krēslu, ko pats paspēja noķert, kad tas slīpi gandrīz jau bija pietuvojies grīdai. Nolicis krēslu vietā, viņš paklanījās.