MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Lindai patika dzirdēt, ka viņu grib satikt, bet par nepie­ciešamību viņa šo tikšanos neuzskatīja.

Un to jūs gribējāt man pazinot?

— Jā.

— Manos individuālajos plānos tuvākā laikā nav pare­dzētas nekādas tikšanās.

«No tā saprotams, ka viņai arī neviena cita nav, un es varu mierīgi gaidīt pie skolas durvīm.»

— Varbūt jūs kādreiz atcerēsities Botānisko dārzu? — Kaspars Lindai pasniedza iepriekš uzrakstītu zīmīti, kurā zem darba telefona nebija aizmirsts uzrakstīt arī mājas tālruņa numuru.

Linda zīmīti paņēma, runa taču bija par Botānisko dārzu, nevis par Kasparu Liepkalnu.

Vienas kafijas glāzes izdzeršanai daudz laika nevajag, bet no otras Linda atsacījās.

Kaspara piedāvājumu pavadīt mājās Linda neatteica, kaut baidījās, ka Rasma vai mamma neierauga, tad būs lielā ru­nāšana.

Pie Araišu ielas mājas vārtiņiem Kaspars, atvadoties no Lindas, izņēma no portfeļa nelielu vīstokli un iztina sarkanu rozi.

Māte vēl nebija pārnākusi no darba, bet Rasma sēdēja pie nelielā rakstāmgalda un rēķināja algebras uzdevumus. Tā bija norunāts, kura pirmā atnāks, tā pasteigsies paveikt tos mājas darbus, kur bez galda neiztikt. Linda sameklēja šauru, melnu stikla vāzi, kas, saņēmusi smaržīgo puķi, aiz­ceļoja uz rakstāmgalda. Rasma, ieraudzījusi sarkano rozi, pietrūkās kājās, sasita plaukstas un iesaucās:

— Tā! Jau sākas!

Jura Vārava māte, lai vedeklu netraucētu, viņas istabā negāja bez īpašas vajadzības. Todien viņa vairākas reizes bija virinājusi durvis un uzkavējusies Sandras tuvumā, bet nevarēja saņemties noskaidrot svarīgu jautājumu. Kad An­niņa, noklausījusies vakara pasaku, iemiga, Jura māte vēl­reiz ienāca un apsēdās uz dīvāna. Sandra saprata — viņai kas nopietns sakāms, tāpēc apsēdās blakus. Jura māte sāka klusām runāt, it kā baidīdamās, lai kāds nenoklausās.

— Es, Sandriņ, pret tevi jūtos vainīga, dēlu nemācēju iz­audzināt par kārtīgu cilvēku.

— Māt, neraizējieties, mēs nepazudīsim no pasaules. Pa­tiesībā ir labāk, ka Juris aizgāja un tagad skaidras attiecības. Pēdējā laikā tā vairs nebija nekāda dzīve, kad jāstaigā, kā pie diega turoties.

— Es tevi saprotu, bet savu dēlu ne … Un tāpēc man būtu kas runājams, tikai dūšas pietrūkst.

— Man jūs visu varat sacīt, — Sandra uzlika plaukstu uz Jura mātes nevarīgi sakrustotajām rokām.

— Juris teicās rītdien atbraukt un mani aizvest prom . .. pie tās. Bet es gribētu palikt pie Anniņas un tevis un tajās sienās, kurās esmu nodzīvojusi četrdesmit gadu. Vecumā cil­vēks tik viegli citus neiemīļo, bet, ja ir iemīļojis, tad šķirties grūtāk nekā jaunībā. Tāpat jau dzīves laikā kas dārgs ir bijis jāzaudē un priekšā maz izredžu iegūt ko jaunu. Var­būt tas ir vecuma egoisms, bet Jurim līdz izskraidīt vairs nevēlos un kauns atzīties, bet ar viņu es jūtos pamesta un vientuļa.

— Sī ir jūsu māja, un, ja var būt runa, kam jāiet prom, tad tās esam mēs ar Anniņu. Un to jūs, māt, uz visiem lai­kiem atcerieties — man vienmēr būsiet Anniņas vecmāmiņa un jūs nekad nepametīšu.

— PaldiesI Tāpēc jau … tāpēc, ka tu esi tāda, es ne­spēju no jums abām aiziet.

Sandra piegāja pie loga un, pavilkuši dzeltenīgu nakts aizkaru, brīdi lūkojās debesīs.

— Ir noskaidrojies, laikam sals pieņēmies un sāksies īsta ziema. Pavēsa istaba, iesim uz virtuvi, padzersim karstu tēju.

5*

Dzerot tēju, Sandra stāstīja komiskus atgadījumus no sko­las dzīves. Tie Jura māti uzjautrināt nespēja, tomēr drūmo noskaņojumu pagaiņāja prom acīm redzamā Sandras vēlē­šanās viņu izklaidēt.

115

«Cik svarīgi sajust, ka grūtā brīdī kāda dzīva dvēsele ir kopā ar tevi,» — tā domājot, Jura māte aizgāja gulēt un iemiga bez suprastīna tabletes.

Sandra Jura trūkumu drīz sāka sajust kā atvieglinājumu — nebija vairs visa tā pazemojošā, kas saistījās ar viņa klāt­būtni, tomēr istabās līdzi gāja skumīgs tukšums,

* * *

Pirmdienā profesors Miltiņš aizkavējās ilgā katedras sēde un mājā pārnāca pavēlāk. Nepārģērbies viņš iegāja virtuvē, kur Sofija stāvēja pie gāzes plītiņas un uz nelielas uguns uz­liktā čuguna katlā maisīja auzu pārslu biezputru.

— Paskaties, vai no jubilejas reizes nav kāda pudele palikusi, un ielej man vienu glāzīti, — AAiltiņš, piegājis pie galda, pavilka krēslu.

Krišs nebija draugos ar stiprajiem dzērieniem, tāpēc So­fija viņā bažīgi paskatījās un tūliņ redzēja, ka vīrs ir saguris un drūms.

— Vai katedras sēdē kādas nepatikšanas?

Viņa pastūma katlu nost no uguns un izņēma no pielie­kamā augšējā plaukta aizsāktu trīszvaigznīšu armēņu kon­jaka pudeli, bet tūliņ neatvēra. Krišs pats glāzīti neies meklēt.

— Es kaut ko sāku nesaprast. Šodien palūdzu docentu Ariņu, lai uzraksta mūsu vecākajam profesoram Elsiņam ne­krologu. Un zini, ko viņš pateica? Lai raksta viņa paaudzes vecīši. Bet Āriņam pašam matus uz galvas var jau saskaitīt un piecdesmit stāv pie sliekšņa. Neatceras vairs, ka Elsiņš pirmais viņu bīdīja un stutēja, kā saka, ievēroja un izvilka no pelēkās masas.

— Ko tu, Kriš, par tādiem niekiem tērē nervus. Vienmēr bijuši tādi, kuri ar cēliem vārdiem par stulbiem večiem, kas, laikus nepaejot malā, kavējot jaunā augšanu, patiesībā šķi­pelē sev brīvu ceļu.

— Nē, kaut kas man nepatīk. Ne tas vien ir galvenais, cik labi esam paši un ko esam paveikuši, bet kādus ceļa turpinātājus atstājam pēc sevis. Bieži aizmirstam visiem zi­nāmu patiesību, ka būtībā iesākamies pirms mums un turpi­nāmies pēc mums.

— Tu esi jocīgs. It kā viens Āriņš būtu vesela paaudze. Viņš vienmēr bijis piepūties un mūžīgi runā gatavām frā­zēm, kā sakņu veikalā uz kilogramiem pirktām.

— Nezin kā es būtu izdzīvojis, ja man nebūtu tik gudra sieva, kas visus jautājumus uz vietas var izskaidrot. Tas nav vienīgais tāds Ariņš, — Krišs ironiski pavīpsnāja, bet drū­mums no viņa sejas nepazuda.

To ievērojusi, Sofija pavilka katlu atkal uz uguns.

— Sava glāzīte jānopelna. Nāc minūti pamaisi biezputru, man steidzami jāpiezvana Millijai par vienu svarīgu lietu.

Kabinetā Sofija paskatījās rakstāmgalda pirmajā atvilktnē Miitiņa pašrocīgi rakstītajā telefonu numuru kladē un uz­grieza pēdējo no lappuses, kur uzvārdi sākās ar «A».

— Hallo! — atsaucās vīrieša balss.

— Sveiks, Ērik! Te Miitiņa atļaujas traucēt jūsu mieru. Krišs gribēja zināt, kā ar vizuļiem, vai ir kāds gatavs?

— Divi ir, kad būs vēl pārītis, aizvedīšu.

— Vai nevarētu šovakar tos divus atgādāt? Manējais pa­visam saskābis un bāls ģīmī. Vajadzētu viņam domāšanu pa­griezt uz citu pusi, ja tas jūs briesmīgi neapgrūtinātu…

— Kas par apgrūtinājumu, pupu mizas. Man mašīna tepat pagalmā, tūliņ eju lejā.

— Paldies, un es jums neesmu zvanījusi.

— Skaidrs.

Ienākusi atpakaļ virtuvē, Sofija vispirms atbrīvoja Krišu no lielās maisāmās koka karotes un nogrieza gāzes liesmu.

— Gatavs ir. Piemirsu tev pateikt, ka dienā zvanīja Aus- manis un teicās ap septiņiem piebraukt atvest kādus žibuļus. Varbūt savu glāzīti izdzersi ar viņu kopā?

— Ja viņš ar mašīnu, tad ne pilienu neņems …

— Vienalga, kompānijā tev būs interesantāk. Ērikam uz­vārīšu tēju.

— Tu tik daudz domā manā vietā, ka man drīz smadze­nes nebūs vajadzīgas. Labi, pagaidīšu ar, dod šurp to auzu spēkbarību.