MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Tikai tagad viņa apsēdās pretī krusttēvam.

— Mammas raizēšanās arī mani moka. Ko es varu darīt, ja pasaule tā iekārtota: kļūdās viens — cieš vairāki. Tu varbūt teiksi — nevienam nav tiesību kļūdīties?

— Tiesību tādu nav, bet kurš ir pilnīgi nodrošinājies pret kļūdām?

— Mamma, labu gribēdama, mani turēja aizvējā un do­māja manā vietā, skola bieži vien baroja ar gataviem sprie­dumiem. Es kļuvu bezpersoniska un viegli padevos citu gribai. Kā redzi, tomēr atjēdzos un sapratu, ka jāizraujas no turienes, kur biju nonākusi. Tagad esmu nolēmusi dzīvot, nepakļaujoties tam, ko sapratīšu kā sliktu, un neņemt ne­pelnītu labumu.

— Aiziešanu no Edmunda es tev nepārmetu, pietiek, ja pati zini, kāpēc to darīji. Bet tā skola … Kāpēc tāda steiga? Vai tu neieskrēji kā circenis pelnos?

— Apavniekos iestājos, cerot uz kopmītni. Un pats re­dzi, cik smuki dzīvoju! Vienalga, patiks vai nepatiks, savu laiku izturēšu. Skola taču man uzticējās.

— Ķīmijas studijām esi pateikusi ardievas?

— Kāpēc? Es strādāšu un nākošgad iestāšos Ķīmijas fa­kultātē vakara nodaļā.

— Tur laikam es nedrīkstu iebilst. Tikai vai tev būs pa spēkam?

— Jābūt.

— Pieņemsim. Tagad pasaki — kāpēc tev jāmētājas pa svešām gultas vietām? Ja negribēji palikt pie Sandras, varēji nākt pie mums, un tava mamma ar mieru, vienalga, kā saspiesties.

— Katrs ir iekārtojies, kā viņam vajag. Nevēlos būt par traucēkli un tādu, ko pacieš.

— Tā iznāk — man nebūs tev ko pārmest. Varbūt tu sāksi mani mācīt? Par traucēkli, tās, protams, tavas iedomas, ne mātei, ne mums ar krustmāti Sofiju tu nemaisītu. Bet ja tu gribi būt tik liela … Un kā patīk amats, ko mācies?

Linda visos sīkumos izstāstīja, ko darījusi un redzējusi rūpnīcā. Stāstījumu nobeidzot, viņa piebilda:

— Tomēr tas ir kas vairāk, nekā sašūt vīles Irēnas Luteres dāmu kleitām. Vismaz es vairs neskatos dzīvē tikai no malas.

— Dzīvē var ieiet pa dažādiem ceļiem. Domā, šis ir tev īstais?

— Nezinu, vēl tikai sākums. Mani, kā par brīnumu, tieši pievelk un suģestē šīs rūpnīcas skarbums. Katrs tur nemaz nevar strādāt, bet man ir dzelzs veselība un laikam gribas pašai sev palielīties — redz, ko es varu! Vienīgi darbs, ko pašreiz daru, šķiet ļoti niecīgs.

— Katrs darbs ir kādas ķēdes posms un nepazūd.

— Krusttēv, te smaržo pēc āboliem!

Linda šo smaržu sajuta visu laiku, bet izrunājusies viņa to uztvēra konkrēti.

Miltiņš pacilāja pie kājām noliktu paprāvu brūnu somu.

— Te ir Gaujmalas āboli. Somu atnesīsi, kad nāksi cie­mos. Vai tev nevajag no manis aizņemties naudu?

— Paldies, jūs esat par daudz labi. Es lēti iztieku. Skolā paēdu brokastis un pusdienas, tas kopā maksā tikai rubli, «Starmetī» arī mūs ēdina, to varēšu samaksāt ar stipendiju, un vakariņām nopelnīšu rūpnīcā. Par gultasvietu tērēšu ta­vas dāvātās krājkases grāmatiņas naudu. Cerams, tu nedus­mosies.

Istabā nepieklauvējusi ienāca Zinta.

— Vai! Es domāju, ka tu jau viena.

— Nāc iekšā, ko stāvi pie durvīml Krusttēv, vai tev vēl ir drusciņ laika? Uzvārīšu tēju.

— Laika nekad nav, un tas ir vienmēr. — Miltiņš iegrozī­jās uz krēsla ērtāk.

— Palīdzi man somu aiznest uz pieliekamo! — Linda pa­māja Zintai.

Tikko viņas izgāja priekštelpā, Linda sacīja:

— Viņš ir mans krusttēvs, profesors Miltiņš, un tu pa­dzersi ar mums tēju.

— Mierīgi, ka šis vecītis ir profesors, tas mani nespēj kratīt.

» Ґ *

Skolotājai Sandrai Vāravai todien bija jāiet klasē tikai trīs pirmajās stundās, pēc iezvanīšanas ceturtajā viņa uzkavējās skolotāju istabā labot kontroldarbus.

Sandra mācēja atdot skolēniem savas zināšanas, tomēr, vērtējot 8.b klases kontroldarbu lapiņas, vajadzēja ierakstīt desmit divnieku.

«Liela daļa mana darba ir bijusi ūdens liešana Danaīdu mucā,» viņa sadrūmusi nolika pēdējo lapiņu, «ja ģimenē nav kā vajag, lai būtu pilns komplekts, pievienojas arī darba neveiksmes.»

Mājās Sandru sagaidīja viņas istabā uz galda nolikta zī­mīte:

«Lūdzu man pusdienas nesaglabāt, mani apgrūtina ilga piesaiste vienai vietai.

Biedrs Juris Vāravs.»

Sandra desmit gadus saucās Vārava uzvārdā un vairāk nekā pusi šī laika bija nostaigājusi tik uzmanīgi ap Juri kā ar olu virs galvas, sargājot to mazumiņu vīra jūtu, kas viņu piesaistīja ģimenei. Un cik ilgi turpinājusi šo uzmanīgo stai­gāšanu, nepamanot, ka ola nokritusi un saplīsusi?

Jau pirmā laulības gada beigās Sandra pēc dažām pa­zīmēm, ar sievišķīgo septīto prātu nojauta, ka Juris prom­būtnē komandējumos viņu nav atcerējies, bet centās aizdo­mām nenoticēt, jo nevarēja sevī sameklēt tam iemeslu. To, ka Vāravs laulības gredzenu uzskatīja tikai par greznum­lietu bez citas dziļākas nozīmes, — to viņa vēl ilgi neuz­zināja. Drīz pēc Anniņas piedzimšanas viens no Jura romā­niem kļuva zināms plašākām aprindām, un, kad tas bija jau pārvērties pelnos, ziņas par vīra aizraušanos aizceļoja līdz Sandrai. Viņa Jura grēciņu attaisnoja ar radošās neveik­smes izraisītu izmisuma apstulbumu un žēlīgi vīram piedeva. Bet tādi gadījumi nepaliek bez rūgtām, nekad neaizskaloja- mām nogulsnēm. Sandra cerēja ar sava godīguma ietekmi saglabāt ģimeni, kaut arī jau saprata, ka Jurim ir tikai viena no daudzajām, kas viņam piederējušas, un šis saraksts ne­būt nav noslēgts. Tomēr pacietība pamazām sāka zust, un viņa vairs tā nenopūlējās kā agrāk katru vīra «ecēšanos» pārvērst jokā, pēdējā laikā nesavaldījusies reizēm meta Jurim pretī izaicinājumam atbilstošus vārdus. Tas gan nekad nenotika Anniņai un Jura mātei klātesot. Pēc katras tādas nepatīkamas vārdu maiņas Sandra prata izlīgt, kaut pati ar izbailēm sev atzinās — agrākās jūtas pret Juri nomainījusi vēlēšanās par katru cenu pieturēt Anniņai tēvu. Mīlestība nav nedzīvs akmens un visu dzīvo var nogalināt.

Turot rokā Jura rakstīto zīmīti, Sandra domāja, ko darīt. Varbūt nelikties zinis? Tomēr uz šādu aizvainojumu viņa ne­spēja savādāk atbildēt kā ar nicinājumu un zem Jura teksta uzrakstīja:

«Labu apetīti ārpus mājas!

Sandra Vārava, dzimusi Miitiņa.»

Otrā dienā pēc šīs sarakstīšanās Sandra pārveda no Gauj- malas Anniņu, citādi māja šķita kā bez dzīvības.

Vāravs turpmāk tikpat kā nebija redzams, pārradās vēlu naktī vai pat nerādījās dažas dienas no vietas. Retajos rītos, kad bija mājās, izvairījās satikties ar Sandru, vienīgi pāris reižu brokastoja reizē ar Annu. Uz mātes jautājumiem atbil­dēja ar lūgumu netraucēt viņam dzīvot. Anniņa bija piera­dusi pie tēva biežajiem izbraukumiem un neko sevišķu ne­juta.

Sandra turējās pie devīzes — vienalga, cik grūti, galvu nokārt drīkst tikai tais brīžos, kad neviens neredz. Gatavo­joties tēva septiņdesmit gadu dzimšanas dienas svinībām, kuras riofiks Miltiņu Rīgas dzīvoklī Marksa ielā, viņa div­kāršoja uzmanību savai ārienei. Ar skropstu tušu un lūpu krāsu palīdzējusi sejai labāk parādīt skaisto, uzvilka zilgan­zaļu samta kleitu un saposusies nervozi staigāja savā istabā turp — atpakaļ. Juris bija laicīgi pārnācis mājās, tas radīja pārliecību — grib nākt līdzi pie tēva, tikai pārāk garš un grūts ceļš noiet desmit soļus no sava kabineta līdz viņas istabai un to pateikt. Līdznākšana varbūt būs sākums izlīgu­mam. Varēja dzirdēt — Juris pagrūda rakstāmgalda krēslu. Sandra pagāja pretī un pavēra durvis. Nē. Viņš pagriezās uz virtuves pusi. Labi, viņa piepalīdzēs. Izrāva lapiņu no piezīmju bloka un uzrakstīja: