MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Tikko Linda aizvēra direktores kabineta durvis, meistare Mīlšteine tūdaļ sacīja:

— Uzņēmāmies sev nepatikšanas uz kakla, paši redzēsiet, kad tas kamolītis sāks tīties vaļā, tad iekšpusē diedziņš ne­maz nebūs tik balts kā ārpusē.

— Man viņa liekas godīga un lēnīga, — Teraškēvics iebilda,

Mīlšteine savu atziņu nemainīja:

— Diezgan esam redzējuši tādas aitiņas, kas spējīgas apēst vilku,

Pirmajā skolas diena Lindai pēdējā mācību siunda noma estētikas kabinetā. Līdzko noskanēja zvans, vasarraibumains sarkanmatis jauneklis nostājās vaļējās durvīs un skatījās kāpņu virzienā.

— S-š-s, — viņš brīdinoši iesaucās, — Runcis Bazilio nākl

Čalošana kļuva klusāka un pavisam pierima, kad kabineta ienāca Lindai jau pazīstamais, pie direktores redzētais Te­raškēvics.

Laikam gaišo ūsu dēļ viņam tā iesauka, Linda nodomāja.

Stundas tēma — traģiskais kā estētiskā un psiholoģiskā problēma — nebija sveša, kaut kas par traģisko varoni bija lasīts un dzirdēts arī agrāk. Tagad, būdama vēl arvien savu personisko neveiksmju gūstā, Linda stāstīto uztvēra subjek­tīvi.

Pēc mācībām ejot uz Sandras māju, viņa vēl arvien do­māja par estētikas stundā dzirdēto.

«Zoss… Muļķa zoss. Teraškēvics prot stāstīt, bet man uzreiz katra traģiska noskaņa liek rīt asaras. Vai es esmu traģiskā cietēja? Kāda aplamība, līdz traģēdijai tāiu. Neveik­sminiece, jā, tikai neveiksminiece un turklāt pašas vainas dēļ. Kas man kopējs ar traģisko personību? Nekas … Ak, muļķa zoss! Visa dzīve būs jāpārkārto līdz pamatiem. Un tad? Mani jau mušas neapēdīs kā to grupas vecāko.»

Kad Linda bija sevi nostrostējusi, viņai kļuva vieglāk. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja, un pretimnākošais plikgalvis atsmaidīja, nodomādams, kāda jauka meitene viņam uz­smaida. Cik pasaulē daudz muļķību!

il daļa katram sava orhideja

1

Tik atšķirīgas, un tomēr tūliņ redzams — viņas ir māsas. Jura Vārava māte Alīse pilnīgi nosirmojusi nebija, taču sirmo matu viņas frizūrā daudz vairāk nekā melno. Alīses trīs gadus jaunākās māsas Veltas Grosbergas rūpīgi krāso­tais, īsi apgrieztais kastaņbrūnais matu sasukājums nenodeva ne mazāķās sirmuma pazīmes. Veltas centībai izskatīties jau­nākai bija vērā ņemams iemesls. Viņas vīrs nomira pusgadu pēc kāzām. Jaunā atraitne nozvērējās otrreiz neprecēties un daudzus gadus jutās kā varone, noraidot paprāvu skaitu pielūdzēju. Gadi neapturami gāja, un Veltas draudzības tīkotāju kļuva arvien mazāk, bet šaubas par zvēresta nepie­ciešamību atraitnei ar katru gadu pieauga. Kamēr viņa šau­bās svārstījās, tikmēr pienāca laiks, kad šaubīties vairs ne­vajadzēja, jo Veltas tuvumu neviens vairs nemeklēja. Sūksto- ties par visām izdevībām, ko palaidusi garām, Jura mātes jaunākā māsa sagaidīja piecdesmito dzimšanas dienu. Šīs jubilejas svinībās viņa sava žurnāla redakcijā iepazinās ar šķirteni tādos pašos gados žurnālistu Alfrēdu Grosbergu, tā saukto Fredi. Pēc pusgada viņa bez mazākās šaubīšanās ar vislielāko sajūsmu pieņēma Grosberga bildinājumu. Nu jau vienpadsmit gadus Juris Vāravs savas mātesmāsas ģimeni nemaz citādi nepiemin kā — «laimīgie, vecie jaunlaulātie».

Vāravu dzīvoklī smaržoja kafija. Abas māsas sēdēja vir­tuvē, jo Velta tur jūtoties mājīgāk.

— Es pagājušā naktī tikpat kā neesmu gulējusi, nelabas domas maisījās pa galvu. — Jura māte paņēma siera stan­dziņu, bet, ne kumosa nenokodusi, nolika uz šķīvīša.

81

— Atkal no gara laika esi sacerējusi kādas bēdas. An­niņa nav mājā, un tev laikam pietrūkst ko darīt. — Velta

4 — 490

vienmēr izturējās kā vecākā māsa, kaut gan AlTses sirmuma dēļ pie katras izdevības atgādināja, ka ir jaunākā.

— Tik dumja es vēl neesmu, lai būtu jāgarlaikojas. Ar maniem jaunajiem nav labi.

— Tu visu mēdz pārakcentēt. Nav jau pirmā reize, San­dra ir pietiekami gudra un pļāpās par Juri neklausīsies. Kas to nezina — vienmēr atrodas daži cilvēki, kuri jūtas pa­ēduši, pasakot par otru ko sliktu.

— Tu man neiestāstīsi! Pēc dzimšanas dienas Juris otro nedēļu guļ atsevišķi savā kabinetā, un viņiem tik vien ir tās runāšanas kā ēdienu reizēs pasacīt «lūdzu» un «paldies». Labi, ka Anniņa pašreiz pie Miltiņiem. Nē, nē, kad jauni cilvēki neiet kopā, tas ir uz putēšanu.

— Pāries. Nekreņķējies priekšlaikus. Mans Fredis saka— Sandra esot kā klints, viņa varot izturēt vislielākās vētras.

— Es domāju un domāju, un nevaru saprast, kāpēc Juris tik ciets pret savējiem. Viņš taču saņēma visu, kas vajadzīgs, lai iznāktu labs cilvēks, i mīlestību, i gādību, i izglītību.

— Mans Fredis saka, ka jūs abi ar tēvu pārāk daudz de­vāt savam dēlam un norēķinus no viņa neprasījāt. Toreiz, kad Anniņa piedzima un Juris, kamēr sieva slimnīcā, resto­rānā notrieca bērna inventāram paredzēto naudu, tu pa klu­sām pārdevi savu saderināšanās gredzenu un visu iegādāji. Sandra, protams, nav pelnījusi to zināt, bet kāpēc vismaz viņam neprasīji naudu pamazām atdot? Pieradinājāt ņemt par velti. Un tagad es vēl ko pateikšu. Vai Sandra par sevi domā? Visu tikai Jurim, lai viņam būtu labāk. No savas mātes noskatījusies vīru turēt pirmajā vietā, bet profesors Miltiņš diezgan grūtumus redzējis un ir cilvēks ar citām domāšanas dimensijām. Jūs, mīļā māsiņ, abas ar Sandru mājā esat ierakstījušas Juri saudzējamo sarakstā, un viņa apkārt- blandīšanās sākās no pienākuma trūkuma pret ģimeni, no vieglas dzīves.

Izdzirdušas slēdzam durvis, māsas pievērsās pusizdzertām kafijas tasēm un cepumu šķīvim.

Pēc neliela brītiņa virtuvē ienāca Sandra. Apsveicinoties viņa laipni pasmaidīja ciemiņam, tad uzspēlētā tīksmē ieel­poja kafijas smaržu.

— Esmu šausmīgi nogurusi, vai man kāda lāsīte ir pali­kusi? — Viņa pacilāja kafijas kannu.

«Fredim taisnība, Sandra tiešām ir kā klints, neko neiz­rāda,» — tā nodomājusi, Jura mātesmāsa ar neslēptu simpā­tiju sacīja:

— Alīs, taisni briesmas, cik tev smuka vedeklai

* * *

Auksfs, slapjš un dubļains. Vējš no Sarkandaugavas pu­ses pūta slīpas lietus brāzmas. Aukstums, slapjums un dubļi ienāca arī ražošanas apvienības «Starmetis» akmeņiem bru­ģētajā pagalmā, kam visapkārt izaugušās ēkas varēja tikai nedaudz pasargāt no vēja. Tādā nemīlīgā pirmdienā sākās profesionāli tehniskās skolas ādas apstrādes operatoru gru­pas darba nedēļa rūpnīcā.

Meistare Mīlšteine ieradās reizē ar savu grupu, bet tūliņ nogriezās pa kreisi administrācijas telpās sameklēt ražoša­nas daļas priekšnieku. Viņa stingri sekoja, lai audzēkņiem liktu strādāt pēc slīdošā grafika un nākošie speciālisti pil­nībā apgūtu dažādas darba iemaņas.

Pirmajās piecās skolā pavadītajās dienās Linda bija pa­spējusi uzzināt — pārmaiņus vienu nedēļu notiks mācības, otru jāstrādā rūpnīcā. Arī savus grupas biedrus viņa jau pazina. Vairums meiteņu iebraucējas no laukiem un provin­ces pilsētiņām. Viņas ienesa skolā dažu nesavaldīgu pus­audžu bravūrīgajai uzvedībai kontrastējošu patīkamu jau­nības biklumu, vienīgi Zinta un Ingvilda atšķīrās no pārē­jām ar skaļumu un īpašu runas veidu.

Zēni grupā tikai divi: kustībās un domāšanā gausais, briļļainais Jānis Abrazons un ļoti tievais, izstīdzējušais sar- kanmatis Osvalds Egle, kas ar sievišķīgi sīkiem sejas vaib­stiem un zilām, ziņkārīgām acīm izskatījās kā pusaudzis. Viņa uzvedība vienmēr bija delverīga, tāpēc viņu vienīgo grupas biedri nesauca ne vārdā, ne uzvārdā, bet jau trešajā skolas dienā iedēvētajā iesaukā — Jampampiņš.