MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

65

— Laikam būs kas nopietns?

3 — 490

—- ia, Kriš, mar» ar tevi nopietni jā'unā.

Miltiņš aizdomīgi paskatījās Sofijā, Viņš gluži labi sa­prata, ka nekāds stiprais ģimenes balsts nav, drīzāk vēl viens aprūpējamais, kas vienīgi nopelna nelielu naudu, kuras krietnu daļu apēda pa dažādiem kanāliem sagādātās retās grāmatas.

— Tu gribi no manis šķirties? — Miltiņš pūlējās izturē­ties mierīgi, viņa balss fomēr nodevīgi atklāja uztraukumu.

Sofija smējās ilgi, skaļi un sirsnīgi.

— Nabaga Kriš, man tevi jāapbēdina, uz fo nav pa? vis­mazāko cerību. Ieteicu laikus pielāgoties: tev nāksies savu dzīvi novilkt kā Sofijas vīram.

— Tad jau… Tad jau mums vairāk nav ko runāt, — Kriša nelāgais noskaņojums pēkšņi pazuda.

— Ir gan… Tev ir palaimējies: no mammas rokām tevi pārķērusi tāda sieva kā tavējā. Nemaz nesmejies! Praktiska dzīvē tu esi ciemiņš, kas nekad neiepazīs māju, kurā vieso­jas, tāpēc nevajag sevi veltīgi izniekot. Sēdi pie savām grā­matām, vismaz sabiedrībai no tevis būs kāds labums, uri varbūt profesoru izsēdēsi. Es tikšu galā ar saimniecību un arī ar trim bērniem.

— Pieņemsim — tu esi atrisinājusi mūsu ģimenes kadru jautājumu, aprēķinot lielāko lietderības koeficientu, feat kā saprast par tiem trim bērniem?

— Jāsaprot tā, ka drīzumā būs.

«Un es neesmu pamanījis,» Krišs kaunīgi noglāstīja So­fijai roku. Tovakar viņam sevišķi labi garšoja paša pamatīgi piededzinātie pīrāgi.

* * *

Miltiņš pagāja garām lielajam bērzam un apstājās Gaujas krastmalā savā ierastajā vietā, kārklu ceru aplenkta neiieiā, smilšainā laukumā. Vispirms viņš nolika zemē visu makšķe­rēšanas inventāru. Bija jāzaudē vismaz minūtes desmit tik: dārgā, tiešam makšķerēšanas darbam paredzētā laika, kamēr izdevās stabili noregulēt saliekamo soliņu, kam sākumā vienā pusē abas kājas iegrima smiltīs, otrā pusē kā niķīgam zir­gam slējās gaisā. Ticis galā ar nepaklausīgo soliņu, Miltiņš, atvāzis kabatas nazi, pameklēja tuvākajā kārklu cerā zaru ar staklīti un, to nogriezis, iesprauda zemē makšķeres atbalstī­šanai. Nu varēja mierīgi apsēsties un sadalīt sieru mazos, četrstūrainos gabaliņos. Miltiņš paņēma makšķeri ar slīdošu

svinu. Uz viena āķa uzmaucis siera gabaliņu, uz otra — sa­viļātu mīklas «zirni». Tad viņš piecēlās un sparīgi meta mak­šķeri ieslīpi upē, tilta virzienā. Svina rombs aizlidoja gandrīz līdz upes vidum, vēl vajadzēja, griežot spoli, mazliet pietīt auklu, un pēc tam makšķeres kātam tika atļauts atpūsties uz zemē iespraustā zara. Pats makšķernieks apsēdās uz stingri noregulētā soliņa. Upes straume, skrienot savu neapturamo skrējienu, vēla makšķerauklai piestiprināto svinu malā un reizē ar to makšķerkāta tievo galu šūpoja uz priekšu un at­pakaļ. Drīz šūpošanās aprima, atlika tikai gaidīt zivs piesi­tienu.

Bieži vien gadījās tā: profesors Miltiņš piecirta no vienas puses, sapals no otras — pavadiņa pušu, un zivs prom.

Šoreiz vismaz pusstundu makšķerkāts un makšķernieks ne­pakustējās, vienīgi straume skrēja un skrēja. Vēl brītiņš, un makšķerkāta smaile viegli nodrebēja.

«Baltais sapaliņš knakstās,» Miltiņš labi pazina tādus ne­darbniekus, «jāvelk ārā un jāpārbauda āķi, būs ēsmu sanie- kojis.» Tā arī bija. Atkal jauna ēsma, atkal metiens, atkal gaidīšana. Oho! Makšķeres smaili spēcīgs trieciens nolieca pa kreisi, tam sekoja zibenīgs makšķernieka piecirtien*, tū­liņ varēja just: pieķērusies lielāka zivs. Tas bija rūdīts sapals, kas triecās uz malu, uz nogrimušiem žagariem, kur varēs a'f- rauties. Sapalam tā nebija pirmā reize, kad uzķēries uz āķa, bet arī profesors Miltiņš nevilka zivi pirmo reizi. Viņš centās iestiept kātu tālāk upē, prom no krastmalā nogrimušajiem žagariem. Makšķerkāts saliecās līks kā loks, bīstamo vietu izdevās apiet, un krastam tuvojās garena, tumša ēna. Ar to jau zivs vēl rokā nebija! Ar uztraukumā trīcošu kreiso roku Miltiņš turēja auklu pie kāta un liecās pēc zivju uzķeramā tīkliņa. Tai brīdī radās negaidīts palīgs, kas, paķēris uzķe­ramo tīkliņu, metās tuvāk ūdenim. Palīgs netīšām uzgrūda tīkliņu virspus zivs.

— Gremdē dziļāk! Aizlaidīsi zivi! — Miltiņš uzkliedza.

Otrreiz palīgs veiksmīgi pagrūda tīkliņu zem zivs un

strauji cēla augšup. Tīkliņā spārdījās apmēram kilogramu smags sudrabains sapals.

— Kāds zvērs! — atzinīgi novērtēja pienācējs.

Miltiņš, atāķējot zivi, izlikās vienaldzīgs.

— Priekš manis neskaitās liels, es te esmu vilcis trīskilo- gramniekus.

Svešais neticīgi pasmīnēja.

3*

•— Tādus tikai jūs, profesor, mākat izmānīt no ūdens ārā.

67

— Kas es par makšķerēšanas profesoru … Mans draugs Žanis, tas gan, sevišķi uz vimbām — tur viņam neviens netiek līdzi.

Svešinieks pasmējās.

— Jūs, profesor Miltiņ, arī makšķerēšanā esat profesors,

Krišs Miltiņš pabīdīja noslīdējušās brilles augstāk uz de­guna un paskatījās pienācējā.

Liela auguma, platiem pleciem, brūni iedegušu seju, pie kājām nolikta mugursoma un makšķere. īsts makšķernieks, uzreiz redzams; ka citādi būtu pazīstams, to AAiltiņš neva­rēja atcerēties.

— Jūs mani droši vien vairs neatminaties. Es ar jūsu meitu Sandru mācījos vienā klasē. Ēriks Ausmanis.

Miltiņš palūkojās vērīgāk.

— Ēriks … Atceros gan. Jūs vienmēr klasē bijāt galvas tiesu garāks par citiem.

— Un tāpēc mani klases biedri bija iesaukuši par «milzu lempi»,

— Iesaukas arī jānopelna, kuram katram tās nemaz ne­dod. Jā … Sen neesam tikušies, kopš Sandra precējusies, jūs pie mums vairs nenākat, — to teikdams, profesors uzlika āķiem ēsmu, tad sekoja slaids metiens, un makšķerkāts atkal varēja atpūsties.

— Un kā jums šodien? — Miltiņš pavaicāja, lepni apska­tot nupat noķerto sapalu, kurš, iesprostots metāla sietiņā, nesamierinājās ar savu likteni, ik pa laikam protestējot spār­dījās.

— Divi nelieli pliči. Neķeršanās ir pupu mizas, es nenāku pēc gaļas.

— Tā ir, īsts makšķernieks sēd pie ūdens divos gadīju­mos: kad ķeras un kad neķeras.

— Galvenais ir prast lasīt un novērtēt dabas grāmatu. Pat lielais Gēte ir teicis: «Daba ir vienīgā grāmata, kurai visas lappuses dziļa satura pilnas.»

— Lai to saprastu, nemaz nav jāpiesauc Gēte. — Miltiņš paskatījās uz Ēriku, kurš bija apsēdies blakus savai mugur­somai. — Jūs te bieži?

— Reizēm. Jūsu ģimeni man nav gadījies satikt. Manai kolēģei tepat šaipus Gaujas dzīvo tēvs, un viņa stāstīja: jums tuvumā esot vasarnīca. — Neliela pauze. ■— Sandra nebrauc ciemos?

— Pie upes esmu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis. So­fija mūžīgi pa zemi rušinās, Sandra dzīvo Garciemā. Maz­meita kādreiz ciemojas, tagad arī viņa ir pie mums.

Labu laiku abi makšķernieki klusējot skatījās upē. Zivis šo klusumu netraucēja, makšķerkāta smaile nemaz neietrī-

cējās.

Makšķernieki ir īpaša tauta. Pie ūdeņiem nav priekšnieku, nav profesoru, nav mākslinieku, nav strādnieku, ir tikai mak­šķernieki ar savām gudrībām, ar stāstiem, kuros ir vairāk neticamā kā ticamā, ar makšķerēšanas «amata» noslēpu­miem, ar visu to, kas viņus padara par vienu saimi.

Makšķerkāta smaile viegli iedrebējās.

— Atkal mazais sapaliņš! — Profesors gribēja pārbaudīt ēsmu, bet makšķeres aukla nenāca ārā no ūdens. —Nu ir āķis aizķēries žagarā. Cik es tiem «ķērājiem» neesmu āķus atdevis, ja upi nosusinātu, savāktu tās mantas vienai ģime­nei vairākām paaudzēm.