MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Miltiņš izņēma no kastītes vairākus septītā numura āķus.

— Es domāju — būs jāņem piecpadsmitā numura pa- vadiņa, divpadsmito ūdenī mazāk redz un zivs labāk ņem, bet lielāks sapals sit pušu. — To sakot, viņš nopūlējās ar āķa piesiešanu. Tādās reizēs āķi ir kā dzīvi, skrien prom.

— Sandra jau neko nesaka… Tāpat pa gabalu ir re­dzams — ne tas ir labs vīrs sievai, ne kārtīgs tēvs bērnam.

— Ēsmai es ņemšu tikai mīklu un sieru, ar tārpiem šodien nav ko sākt.

— Runā kā pie sienas, ar tevi pašu nav ko sākt.

— Tu kaut ko teici? Šoreiz ar slīdojp svinu taisīšu japāņu makšķeri.

Sofija nopūtās un apklusa. Saprata — tādās runās no Kriša līdzspriešanu nesagaidīs. Miltiņš, piestiprinājis ar turē­tāju pie makšķerkāta vaļējo zviedru spoli, pāri turētājam vai­rākkārt uztina zilo izolācijas lenti. Profesors Miltiņš daudzos sadzīves jautājumos bija pārāk lētticīgs, toties reizēm nepa­matoti neuzticīgs: tikpat kā spoles turētājam, viņš neuzticējās arī bikšu lencēm, drošības labad vienmēr valkāja vēl siksnu.

Sofija, nolikusi adīkli uz dīvāna, vēroja, kā Krišs pavilka makšķerauklu no spoles un izvēra cauri kāta riņķiem, pēc tam cauri svina rombam.

— Tagad tev laikam vajadzēs špickas. — Viņa atnesa no virtuves un nolika vīram pa rokai sērkociņu kastīti.

Miltiņš pasmaidīja.

— Redz kā, tos ilgos gadus ar mani kopā pa dzīvi kuļo- ties, no tevis ir iznācis cilvēks.

— Kurš te kuro par cilvēku pataisījis, tas nemaz tik vien­kārši nav noskaidrojams.

Miltiņš piesēja makšķerauklas galā divas pavadiņas, pēc tam pussprīža tiesu no mezgla auklā iestiprināja sērkociņu, kas nejāva svinam slīdēt virsū āķiem.

«— Viena makšķere ir kārtībā. — Viņš aplūkoja padarīto darbu. — Jāsataisa arī īsā, divposmīgā ar pludiņu. Starp krūmiem var gadīties kāda lielāka rauda.

— Galvenais — lielāka rauda. Diez kāpēc tās lielās, ka­mēr atnes mājās, pa ceļam saraujas mazas. — Sofijai uznāca tāds brīdis, kad itin nekas nebija labi un pa prātam. — Es nesaprotu, kāpēc mums mūža galā vajadzēja ķēpānes ar mā­jas celšanu. Vai Sandra maz gribēs dārzu kopt, tev jau vien­alga, tev zeme vajadzīga tikai tādēļ, ka tur dzīvo sliekas.

Miltiņš ar šķērēm lēnām nogrieza nelielu gabaliņu no svina plāksnes, aprullēja tai vietā, kur pavadiņa piestipri­nāta pamatauklai, pēc tam ar plakanknaiblēm saspieda. Nu bija gatava arī otrā — pludiņa makšķere un visi priekšdarbi veikti krietnas tiesas Gaujas zivju pārvietošanai Miitiņa vir­tuvē uz pannas. Velkot vatēto jaku, Krišam bija laiks atbil­dēt sievai:

— Nevajadzēs Sandrai, varbūt Anniņai te patiks. Ja ir māja, cilvēki, kas tur dzīvos, vienmēr atradīsies.

«Kas ta Krišam, vai viņam ar amatniekiem jāplēšas? Vi­ņam taču nebija stundām jāstāv blakus Peņģerotam, stāstot jokus un anekdotes, lai šim aizmirstas pa darba laiku skriet uz bodi pēc pudeles. Iedot naudu, ko viņš tikpat lielā cieņā netur, nav nekāds grūtums.»

To klusībā nodomājusi, Sofija atgādināja makšķerniekam:

— Saliekamo soliņu paņem!

Miltiņš, izejot no dārza, pilnām rokām un turklāt vēl somu plecos, kā parasti, ar makšķerkātiem aizķērās vārtiņos. Ka­mēr nopūlējās atbrīvojoties, Sofija viņu panāca.

— Zivju uzķeramo tīkliņu aizmirsi.

— Jau sākumā Sandrai pašai vajadzēja redzēt, ka Vā­ravs nav nekāds lāga cilvēks, — Miltiņš pateica un pagrie­zies lēnām aizvēra aiz sevis vārtiņus.

— Nesēdi uz mitras zemes!

— Jā, jā.

Sofija piegāja kolhoza rudzu zelmenim tuvākajai dārza malai, Šaura, cieti nomīdīta taciņa iesākās pie sētas pirmā staba un šķērsām pāri koši zaļajam zelmenim aizveda gan­drīz līdz pašam Gaujas krastam.

«Tik daudz gadu pagājis, un viņš vēl arvien tāds pats pieskatāms,» Sofija nodomāja, vērojot, kā mazliet sakumpu- šais, garais un pārlieku tievais Miitiņa stāvs nozuda pie lielā krastmalas bērza.

» * *

Vienīgi dēls Krišs bija palicis Austrai Miltiņei. Kara sā­kumā Krišs ar grupu komjauniešu aizbrauca no skolas, savējos nesaticis. Viņa ģimene — tēvs vidusskolas direktors, māte ārste un māsa medicīnas studente — pāris dienas vēlāk dabūja iespiesties kādā smagajā mašīnā. Vēl Latvijas teri­torijā, tūliņ aiz Raunas, virs ceļa pārlidoja vācu lidmašīna un, pa mašīnu straumi nobērusi ložmetēju kārtu, pazuda. Uzlidojumam beidzoties, ārste Miitiņa vīram un meitai vairs neko nevarēja palīdzēt. Viņa pati un dēls Krišs izstaigāja garos kara ceļus, ne reizes neievainoti.

Tūliņ pēc Latviešu strēlnieku korpusa ienākšanas Rīgā Krišu Miltiņu piekomandēja pie Latvijas Komunistiskās Par­tijas Centrālās Komitejas kara daļas. Viņa karavīra gaitas beidzās, palika vienīgi neaizmirstamas atmiņas un pagaidām arī sarkanarmieša forma, kaut viņa darbs bija tālu prom no cīņām Kurzemes katlā. Miltiņš lasīja lekcijas jaundibinātajā Rīgas Skolotāju institūtā, kur, tāpat kā daudzās citās vielās, trūka speciālistu. Krišs pirms kara bija paspējis pabeigt Fi­loloģijas fakultāti, pat nostrādāt gadu par latviešu valodas skolotāju, un lektora roba aizpildīšanai viņš noderēja.

Kriša māte, atgriezusies Latvijā gandrīz vienā laikā ar dēlu, sāka strādā* Rīgas kara hospitālī par ārsti. Miltiņi dabūja atpakaļ pat savu bijušo trīsistabu dzīvokli Ģertrūdes ielā, kur viņu prombūtnē bija iekārtota neliela vācu virsnieku viesnīca, par ko liecināja pie katras istabas durvīm piestiprinātie numuri. Pēc grūto kara gadu dzīves Krišs ju­tās laimīgs, ticis kopā ar māti savā mājā, bet drīz mājas sie­nas kļuva par šaurām.

Sākumā viņš brīvos brīžus aizvadīja, klīstot rudenīgajās Rīgas ielās. Ilgāku laiku neredzējis dzimto pilsētu, viņš ska­tījās tajā kā no jauna. Daudz kas bija mainījies, tikko karu pārcietušai pilsētai ir savi, no miera laika dzīves atšķirīgi vaibsti.

Kādā vējainā svētdienā Krišs lēnām pastaigājās pie Rīgas galvenās stacijas. Kara ceļos norūdījies, viņš nevairījās vēja saltuma un iekšēji smīnēja par gājēju steigu tikt ātrāk zem jumta. Vērojot pelēko stacijas burzmu, viņš pamanīja tumš­sarkanu mēteli, kas viņu pamudināja aplūkot valkātāju. Tā bija meitenīga, jauna sieviete. Viņa nesa lielu grozu un saini otrā rokā. Nesamie bija acīm redzami smagi, jo, iznākusi no perona, viņa tos nolika zemē, mazliet atpūtās, tad gāja tālāk uz Marijas ielu. Krišam sametās kauns par savu dīko klejošanu, viņš piedāvājās palīdzēt. Meitene, brītiņu šaubī­jusies, pieņēma palīdzību. Lielais grozs patiešām bija smags, un tramvaja sliedes vēl arvien elektrības trūkuma dēļ slin­koja bezdarbībā. Meiteni Krišs pavadīja līdz viņas mājai Tallinas ielā, netālu no kinoteātra «Gaisma», palīdzēja arī nesamos uzstiept trešajā stāvā. Pateikdamās meitene pa­smaidīja. Krišs ievēroja viņas apaļajos vaigos smaida iezīmē­tas mīlīgas bedrītes un gaišos, kuplos matus, kurus nevarēja savaldīt spilgti rūtainais lakatiņš, tie spraucās uz pieres un sprogojās pāri pleciem. Viņš tūdaļ paskatījās dzīvokļa nu­muru un uzaicināja jauno paziņu nākošā svētdienā satikties tuvējā kinoteātrī, piebilzdams — pazust tikpat neizdosies, adrese viņam taču zināma. Vēl pāris svētdienas abi satikās tajā pašā Tallinas ielas kinoteātrī. Krišs, jauno paziņu mājup vadot, stāstīja kara stāstus un prasmīgi piepina klāt savu bio­grāfiju, cerēdams sagaidīt lielāku atklātību arī no viņas, bet ar visu centību pretī saņēma maz — uzzināja vienīgi viņas vārdu — Sofija, bet viņš gribēja zināt vairāk. Sava nodoma veiksmīgākai realizēšanai īsi pirms Jaungada balti apsnigušā sestdienā vecākais lektors Krišs Miltiņš, saņēmis algu, tūliņ devās uz universālveikalu, kur par komerccenām pārdeva dažādas preces. Cilvēki šo komercveikalu vērtēja dažādi. Tie, kas neredzēja tālāk par savu degungalu, sacīja: «Kāda jēga, ja bodē stāv manta, ko tikpat maks neļauj nopirkt.» Citi, kuriem nemaz nebija biezāks maks, sprieda tā: «Ja parādās brīvi pērkama prece, tad sākam iet pirmos soļus uz miera laika dzīvi.»