MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Edmunds dzēlīgi paskatījās Lindā.

— Jā, mana kundze, protams, domā un jūt tikai globāli. Kur nu es! Man nav tāda dvēseles plašuma, kur visa pasaule varētu ievietoties. Mana pasaulīte ir kabatā nēsājama. Tā tu domā? Starp citu, vai tu esi sevišķi daudz nopūlējusies, mek­lējot mums kopsaucēju?

— Nav vērts meklēt neatrodamo. Ir pietiekoši svarīgi iemesli, lai mēs nekad netiktu pie kopsaucēja.

Lindas teiktais Edmundā izraisīja iecietīgākas pārdomas». «Ko viņa ar to gribēja pateikt? Droši vien reizēm neesmu bijis pietiekoši taktisks. Viņa ir no tām, no delikātajām.»

— Es kaut ko sāku apjēgt, varbūt tavai rīcība ir zināms pamats. Tu vienreiz varētu būt atklāta. Visu taču var nokārtot mierīgi, bez ekscesiem.

Linda nespēja pasacīt pašu galveno iemeslu, kāpēc Ed­mundu uzlūkoja kā svešu cilvēku, un bija cieši apņēmusies nekādā gadījumā neļaut sevi iežēlināt. Viņa nespēja izrunāt

pazemojošos vārdus «tavi glāsti man pretīgi». Otram pa šam to vajadzēja saprast.

«— Tu nemāki iejusties cita cilvēka dzīvē. Tava mīlestība nāk vienīgi no patmīlas, un tādai nemēdz būt ilgs mūžs. Es neredzu nepieciešamību, sevi necienot, nīkuļot tālāk. To laiku, ko nodzīvoju tavā mājā, es jūtu kā parādu dzīvei. Mums jāiet katram savs ceļš.

Edmunds sāka saprast Lindas lēmuma nopietnumu uri, iespējams, pat negrozāmību. Un tajā pašā laikā viņš neva­rēja iedomāties Lindu vairs neredzēt, nejust viņas tuvumu.

—- Es nenācu atvadīties no tevis. Nevaru pieļaut tev darīt acīm redzamas muļķības. — Edmunds gribēja Lindu saņemt pie rokas un vest sev līdzi, bet viņa stāvēja nobālusi un skatījās atraidoši. — Nu labi… Padzīvo kādu laiku pēr sava prāta. Es ceru — tūliņ šķiršanās papīrus tu neiesniegsi?

— šķiršanās papīrus varu tūliņ nesniegt, tikai tam nav nekādas nozīmes. Es pie tevis neatgriezīšos. — Lindai, to sakot, sareiba galva, nebija viegli būt cietsirdīgai.

Edmunda pašapziņa nevarīgi sabruka, tomēr pašlepnums liedza izrādīt satraukumu. Viņš centās runāt vienaldzīgi.

— Nesteidzies ar radikāliem spriedumiem. Atceries — tevi vienmēr gaidīs tava istaba un … — Edmunds pēkšņi ap­rāvās: it kā no malas lūkojoties, pats ieraudzīja, kāds viņš pazemīgs un nožēlojams kā ubagotājs. Nevarīgās dusmās viņš pietrūkās kājās un, uz Lindu nepaskatījies, izgāja.

Edmunda aizcirsto durvju klaudziens Lindai lika sarauties; tas viņas ausīs skanēja kā cilvēka palīgā sauciens. Iepriekšē­jais kaujinieciskais saspringums pārvērtās nogurumā. Vainas apziņu nenoslāpēja pārliecība, ka nedrīkst vairs pakļauties kļūmīga gadījuma izraisītām sekām un tālab rīkojusies pa­reizi.

» * *

Virtuvē šļakstinājās ūdens. Sandra mazgāja vakardienas jubilejas traukus. Linda stāvēja izlietnei blakus un katru no­mazgāto tūdaļ noslaucīja.

— Mums iet kā pa slīdošo lenti. Vakar taču sanāca trīs­desmit cilvēku, un redzi, cik ātri būsim beigušas. — Sandra acīm pārskrēja pāri uz galda salikto šķīvju kaudzēm, dažada lieluma kristāla glāžu rindām un trauslām porcelāna kafijas tasītēm. Daļa nomazgāto trauku jau bija ieņēmuši savas ilg­gadējās vietas bufetē. — Šogad palaimējās — Jura dzim­šanas diena sestdienā, varēsim atpūsties.

— Vai tiešām šodien ir svētdiena? — Linda jautāja vairāk pati sev nekā Sandrai.

— Tev visas dienas vienādas padara vienas un tās pašas domas, tamdēļ nejūti svētdienu. Es rīkojos nepareizi, pieru­nājot tevi pagājšnedēļ atpūsties. Tev tagad jābūt pēc iespē­jas vairāk aizņemtai. Rīt ar skubu jāsāk meklēt darbs. — šie vārdi aizslīdēja Lindai garām, to Sandra saprata un tūliņ mēģināja māsīcu iesaistīt citādā sarunā.

— Manuprāt, vakardienas viesības izdevās interesantas. Un tas galvenokārt jauno ciemiņu nopelns. Viesus, tāpat kā kleitas, laiku pa laikam der pamainīt, citādi apnīk sev un citiem.

— Jā … Kādus sešus es redzēju pirmo reizi, bet tavam tēvam laikam diez kā nepatika, viņš drīz aizgāja. Un kāpēc krustmāte Sofija ar Anniņu neatbrauca?

— Cik es redzēju, mans tēvs jutās omulīgi. Viņš tagad katru vakaru brauc uz Caujmalu. Mamma citādi baidās, visi kaimiņi jau prom. Un mammas neatbraukšana mani ne ma­zākā mērā nepārsteidza, viņa vienmēr izdomā iemeslu neie­rasties Jura jubilejā. Šoreiz viņa sadzejoja Anniņai iesnas.

Linda neatbildēja. Ko viņa varētu teikt? Vienīgi piebilst: jā, Sofija Miltiņa patiešām savu znotu Juri Vāravu ne visai ciena.

Pēc neilgas klusēšanas Sandra, pasniedzot pēdējo nomaz­gāto šķīvi, ieskatījās Lindai acīs.

— Man tev tomēr atklāti jāsaka — Edmunda jūtami pie­trūka. Vairāki apprasījās, kāpēc tu esi viena pati. Es neva­rēju pateikt, kā ir … Sacīju: viņš aizbraucis komandējumā. Es vēl arvien nespēju noticēt tam … Vai tu tiešām esi galīgi izlēmusi?

— Es jau tev teicu. Nesāc, lūdzu, mani audzināt, šai ziņā tās būs veltīgas pūles. Tu savu Juri mīli, vienalga, kāds viņš ir, un tāpēc nevari saprast manu aiziešanu no Edmunda.

Sandra, mazliet padomājusi, runāja tādā kā aizsmakušā balsī:

— Mīl vai nemīl? Kamēr tas otrs cilvēks ir blakus, to ne vienmēr var zināt, kad pietrūkst, tad jā… tad pa īstam saprotam. Kaut gan reizēm otra trūkums ir tikai neierasta tukšuma sajūta — bija cilvēks tuvumā un vairs nav. — Tā­lāko domu Sandra skaļi neizteica. «Bet, ja ir bērns, viņa dēļ daudz kas jāpacieš.»

Linda jutās pārsteigta. «Sandra tā dīvaini runā. Vai tikai Juris nekravā čemodānus? Muļķības! Tādas kā Sandra ne­pamet.»

It kā būtu nojautis, ka par viņu runā un domā, Juris Vā- ravs atvēra līdz galam virtuves durvis un palika stāvam uz sliekšņa.

— Labrīt! Kādas mūžības problēmas dāmas risina? — Viņš gandrīz sievišķīgi koķeti pievērsās Lindai. — Kā es iz­skatos, nosvinējis savu trīsdesmit septīto dzimšanas dienu?

Atbilde nāca ar tādu ātrumu un tikpat nepatīkama kā pre­tinieku futbolbumba vārtos:

— Paģirains.

«Tai nu gan ir šķeltā mēlīte,» Vāravs nodomāja, skaļi pa­smejoties kā par joku.

— O! Cik precīza dzīves uztvere!

Sandra pārmetoši paskatījās Lindā. «Vai viņa nesaprot, tas var būt pietiekoši liels indes piliens visas svētdienas sa­indēšanai. Tagad viņam vajadzēs demonstrēt savu pārā­kumu.»

Juris Vāravs nostājās ērtāk, atbalstot muguru pret sten­deri.

Sandra nedzirdami nopūtās. «Diez kas sāksies?»

— Linda, kā tev vakar patika mūsu ievērojamais kritikas spīdeklis Gusts Brūveris tuvplānā?

Linda vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Es viņu tikpat kā neievēroju.

— Gusts tikai izskatās parasts. «Po boļšomu ščotu» viņš ir varen asais zēns.

Sandra nenocietās neiejaukusies, šo Jura draugu viņa ne­ieredzēja abu kopējo slepeno gaitu dēļ.

— Viņa kritika vairāk izklausās pēc apriešanas. šī suga rej uz katru svešo, vienalga, vai tas ir slikts vai labs, un aplaiza katru savējo — arī vienalga, vai tas ir slikts vai labs.

— Nu zini, tev savas emocijas reizēm derētu piebremzēt. «*» Vāravs skatījās saērcināti. — Tie paštaisnie bieži vien ir visnetaisnīgākie. Pie tam savējie un nesavējie ir visur, arī tavā svētajo skolotāju istabā.

Juris gaidīja pretsitienu, bet Sandra, tīšām skaļi šķindino- ties, kārtoja šķīvjus uz paplātes un izlikās neko nedzirdējusi. «Jāiztur neatbildot, viņš jau nekautrēsies no Lindas un sa­runās diezin ko.»