MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Bet no kurienes tie sudrabi, tie kristāli un pārējais, kas te redzams, — Linda pamāja ar roku visapkārt istabai.

— Nauda mētājas pat tuksnesī, to vajag tikai mācēt pa­ņemt. Tagad ir tik daudz tādu, kas nepārliek vienīgi no plikas algas, ka tos vairs neskaita. Saproti — ne-skai-ta .., Esmu pārāk pieradis pie komfortablas dzīves un nedomāju riskēt pasēdēt pie stingrāka režīma. Esi mierīga — tev ne­draud salmu atraitnība. Valsts manta pie maniem pirkstiem nepielīp, es ņemu to, kas pats ielien kabatā.

— To tu man neiestāstīsi, godīga nauda svešā makā ne­lien.

— Tu esi neticami naiva. Tie, kas ceļ personiskās mājas, katrs savu grib ātrāk redzēt gatavu. Es nevienam neko ne­prasu, viņi paši uzbāžas. Pagājušovasar, — Edmunds skaļi iesmējās, — vienā dienā apbraukāju trīs iesāktas vasarnīcas, vakarā mājās, novelkot svārkus, atradu aploksni ar divsimt rubļiem, nemaz nepamanīju, kurš no tiem saimniekiem pār­skatījās un savu kabatu samainīja ar manējo.

— Mans krusttēvs Miltiņš nekad nevienam aploksni ne­piedāvātu.

— Un tāpēc tavs Miltiņš arī ceļ vasarnīcu četrus gadus un nevar vēl zināt, kad pabeigs. Un vispār — viņš neprot dzīvot.

— Tu gribēji teikt — neprot iedzīvoties, — Linda saprata, ka nespēs ietekmēt Edmundu tāpēc, ka tam viņai trūkst paša galvenā — trūkst mīlestības.

Nekas pēc šīs sarunas nemainījās, vienīgi Edmunda mātes pieklājīgā izturēšanās kļuva tāda, kā tikko no ledusskapja izņemta.

Neapturamas gāja dienas, jumtu malas apkārstījās ar lāste­kām, kas drīz vien nokrītot skanēdamas saplīsa. Ejot garām mājām, bija jāpaskatās augšup, vai kādam ledus gabalam neiepatīkas uzkrist uz galvas. Saule sūtīja zemei arvien vai­rāk siltuma un arvien biežāk svieda lejup tik apžilbinošus gaismas klēpjus, ka, ieejot no āra telpās, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Trotuāru malās sniega vāli saplaka, kļuva netīri un pamazām pārvērtās sīkās, duļķainās urdziņās, kas steidzās uz ielas pusi. Tirgū parādījušies pūpoli aizceļoja uz dzīvokļiem un atgādināja, ka pavasaris klāt. Arī Lindai uz mazā galdiņa zem spoguļa stāvēja brūna māla vāze ar pūpoliem. Viņa redzēja pavasari, bet nespēja to izjust kā meitenes gados, kad no pavasara kaut ko gaidīja, kaut arī nesagaidīja. Lindai bija pazudis gaidīšanas prieks. Kas va­rēja mainīties? Pats no sevis nekas citādāk neiegrozīsies. Atlika vienīgi samierināties vai — pazibēja arī tāda bailīga doma — jāiet prom. Bet Lindas māte pie katras tikšanās ar prieka asaru miklām acīm apjūsmoja meitas lielo laimi, un Lindai pietrūka spēka sacīt patiesību. Bailīgā doma par promiešanu bija tik nevarīga, ka aizbēga. Vai viņai tā būs jādzīvo visu mūžu — nāks un ies pavasari bez pavasara?

Un tomēr — vasara ar ziediem, ar sauli, ar jūru un do­mām par studijām, kas solīja paplašināt ikdienu un dot dzī­vei noteiktu virzienu, Lindu izrāva no drūmās noskaņas. Apzinoties savas jaunības neizmantoto spēku, viņa nebaidī­jās no iestāju eksāmeniem, tieši otrādi — labi sagatavojusies, gaidīja tos — būs zināma cīņa, savu spēku parāde un pār­baude. Linda neļāva vasarai sevi pārāk atvilināt no mācī* bām. Par matemātikām viņa bija pilnīgi droša, par fiziku tā­pat, sacerējumā domāja dabūt vismaz četri, zināšanas ķī­mijā stingri pārbaudīja māsīca Sandra. Tikai nelāga iznāca ar braukšanu pie Sandras, kas vasarā dzīvoja Garciemā, un ceļš paņēma daudz laika, par ko vienmēr no Edmunda bija jādzird ironiskiem iestarpinājumiem piebārstīti garu garie pārmetumi. Linda nestrīdējās pretī, noliektu galvu noklau­sījās un darīja savu.

Jūlija beigās Edmundam sākās atvaļinājums, un dienās, kad Linda bija prom Garciemā, viņam vajadzēja iet sauļoties un peldēties vienam pašam kā vecpuisim. Viņš klusībā vēlē­jās, kaut Linda izkristu pašā pirmajā eksāmenā, tad kādu laiku būtu miers. Viens pats bezdarbībā gozējoties sakarsu­šajās jūrmalas smiltīs, viņš iepazina nepatīkamu viesi — viņu apciemoja greizsirdības velns un čukstēja ausīs: «Vai tas tik droši zināms, ka viņa brauc pie Sandras? Pa ceļam arī var iepazīties, un vasarā katrs krūms aicina.» Edmunds šo nepa­tīkamo ciemiņu pūlējās aiztriekt prom, jo viņš pats, kad vēl nebija vīrs, lielīgi apgalvoja: ja sieva krāpj vīru, tā ir na­badzības apliecība vīram. Tomēr greizsirdības velns bija uz­mācīgs un neatlaidīgs ciemiņš.

Trīs dienas pirms ķīmijas eksāmena jau no rīta gaiss bija kā uzkarsēts, un Linda, steidzoties pie Sandras uz pēdējo konsultāciju, neko virs plānās vasaras kleitas neuzvilka. Va­kara pusē, par labām zināšanām Sandras uzslavas sadrošināta, viņa priecīgā noskaņojumā iekāpa Jūrmalas vilcienā un apsē­dusies skatījās pa logu, kā debesīs mākoņi lasījās kopā. Varbūt paspēs tikt mājās nesalijusi. Debesis tomēr strauji kļuva tumšākas, un pamalēs šaudījās zibens strēles, kam se­koja grāvieni, tad pēkšņi biezs lietus vilciena logiem aizvilka gandrīz necaurredzamu priekškaru. Logu stikli tūdaļ aprau­dājās lielām asarām. Kādreiz tāds gāziens pārskrien ātri. To­vakar, kad Linda izkāpa Jaundubultu stacijā, pērkons at­tālinājās, bet lietus brāzās ar vēl lielāku spēku. Negribējās gaidīt stacijā, kamēr pārstāj, un Linda skriešus devās uz Luteru vasaras māju. Viņa ienāca lielajā istabā tik slapja, kā ar visām drēbēm izpeldējusies, no viņas pilēja ūdens.

Edmunds piecēlās no dīvāna, uz kura guļus bija lasījis grāmatu, un apmākušos skatienu lūkojās puķainajā kleitā, ko slapjums bija pielipinājis pie viņam tik labi pazīstamā auguma. Kaut Lindai uznāca auksts drebulis, viņa tāda pati slapja palika stāvam — labāk, lai tūliņ nāk brāziens.

— Tur jābūt trakam, lai tā liedētos, — Edmunda balsī skanēja vairāk izbrīns nekā pārmetums, — nu, ko tu dre­binies, ej pārģērbies un nāc uz virtuvi, tev jāiedzer karsta tēja. Vai nav dulla . ..

Kamēr Linda dzēra tēju, vīrs sēdēja galda galā un klusē­jot pētījoši viņa lūkojās. «Kāpēc viņa izvairās skatīties acīs? Droši vien sirdsapziņa moka.»

Bet Linda domāja: varbūt šoreiz nebūs jāklausās netaisnī­gos, žultainos pārmetumos. Viņš klusēja, šī klusēšana arī bija pārmetums, tomēr to Linda pacieta vieglāk. Pirms gu­lētiešanas viņa gribēja vēl kādu stundu pamācīties, bet, vai­rākkārt pārcilājusi visas mācību grāmatas, nevarēja atrast Homčenko «Ķīmiju». Pārvarot bailes izraisīt Edmundā nik­numu, viņa iegāja lielajā istabā un vaicāja:

— Atvaino, vai tu gadījumā pie savām grāmatām neesi iejaucis manu Homčenko?

i— Ak tavu mīļo ķīmiju? Kāpēc tev šī grāmata nebija vajadzīga līdzi? — Edmunds pietuvojās sievai cieši klāt, sa­ņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu un stingri skatījās acīs.

«— Nav nemaz zināms, ko tu pēdējā laikā mācies un ar ko tu mācies, varbūt tas ir Sandris, nevis Sandra?

Linda vienmēr pietvīka, kad uztraucās vai vajadzēja sa­valdīt dusmas, šoreiz viņai pat it kā liesma izskrēja cau'i.

— Nevēlos klausīties tavus aplamos aizrādījumus. Lū­dzu, vai redzēji manu grāmatu?

— Redzēju, redzēju un varu tev parādīt, kur tā ir, - viņš satvēra Lindu tik cieši aiz elkoņa, ka viņa ievaidējās, un pievilka pie kamīna, — redzi tos pelnus, apskati labi. Tā ir tava grāmata, tavs Homčenko.

Linda izrāvās no Edmunda ciešā tvēriena. Redzētam ne­spēdama uzreiz noticēt, brīdi klusēja, tad atjēdzās: no Ed­munda to varēja sagaidīt.