MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

35

— Cik jūs atkal lieliski izskatāties! Ai, un cik burvīgu samtu esat dabūjusi, tas jums lieliski piestāvēs.

Bet, līdzko šī tante aizgāja, mamma virtuvē attālai radi­niecei Emmai, kura palīdzēja saimniecības darbos, sacīja:

— Tu redzēji, kā Ābeltiņa madāma šogad uzblīdusi un šūs samta kostīmu, tur var no ādas izlīst, un tikpat nekādu «šikumu» nedabūs. 2ēl drēbi izniekot.

Skolu sākot, Edmunds jau zināja — ir izdevīgi vienreiz runāt tā un citreiz par to pašu savādāk. Tā viņš auga, un viņu uzskatīja par ļoti jauku un patīkamu.

Cīnoties ar dzīvi, gluži nemanot pienāca laiks, kad Irēna Lutere savam vienīgajam dēlam nopirka pirmo bārdas dze­namo aparātu, to atdodot Edmundam, viņa bez kādiem ieva­diem pateica:

— Dēls, nu tu esi pieaudzis, un ņem vērā, cita sieviete drīkstēs pārkāpt manas mājas slieksni tikai pēc tavām kā­zām. Pārejošiem romāniem ir paredzēti izbraukumi mežā.

Edmunds mātes padomu ņēma vērā, un pirms pazīšanās ar Lindu mežā vai upmalā uz sarkanrūtainā pleda tika gu­lējušas pāris trauslas gaišmates, burvīga brunete un čigā­niska tumšmate. Skaistās meitenes, būdamas pārliecinātas par savu varu, reizēm pieviļas biežāk nekā neglītākās, kuras parasti ir apdomīgākas. Katra no agrākām Edmunda meite­nēm, sēžoties žigulī, cerēja iegūt tiesības visu mūžu vizinā­ties viņa mašīnā, bet Edmunds bija apdomīgs vārdos. Mīles­tības un mūžīgas uzticības apzvērēšanu gluži labi var aiz­stāt apgalvojums:

— Tu esi tik skaista. Es no tevis esmu pilnīgi bez prāta.

Un viņš tikās un šķīrās, sev sirdssāpes nesagādājot, b&t

par atstātām meitenēm neraizējās. Edmunds atzina, ka viņa smadzenēm pietiek pilnas slodzes, domājot tikai pašam par sevi.

* * *

Pēc pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā Luters pret Lindu izturējās kā kungs un pavēlnieks, protams, viņš pieklājīgi sa­cīja: mēs darīsim to un to, bet aiz šī «mēs» veikli nomas­kējis Edmunda «es». It kā gribēdams atgūt velti iepriekš zaudēto laiku, viņš katru sestdienu un svētdienu, arī kādu darbdienas vakaru, kad izdevās ātrāk izrauties no darbc, savā mašīnā vadāja Lindu pa Latvijas skaistākajām vietām, vienmēr atrodot arī klusākus stūrīšus. Un tieši šie klusākie stūrīši padarīja Lindu aklu pret dabas skaistumu. Izbailes

Kangaru kalnu pļaviņā un uzmācība Edmunda glāstus viņai bija padarījusi pretīgus, un domas par tuvajām kāzām neko negrozīja.

Kāzas tika lepni nosvinētas, bet vīra dāvinātais maigi zi­lais, caurspīdīgais naktskrekls un balti klātā gulta Edmundu mīļāku nepārvērta.

Kaut Linda nāca no šaurības, viņu nepārsteidza Edmunda bagāti iekārtotais dzīvoklis un vasarnīca. Viņa taču labi pa­zina Sandras māju, kur bija gadījies ēst no smalkiem por­celāna traukiem, kafijā cukuru maisīt ar sudraba tējkaroti, dzert limonādi no kristāla glāzes, skatīties ziedus kristāla vāzē, staigāt pa dārgu tepiķi. Tur viņa bija ciemiņš, bet arī te, Edmunda mājā, jutās tāpat — paciemojusies un laiks iet prom. Sākumā pret viņu arī izturējās kā pret ciemiņu. Ed­munda māte runāja tik izmeklēti pieklājīgiem vārdiem, ka Linda nevarēja saprast, vai viņa vīramātei ir patīkama, na- tīkama vai vienaldzīga. Bet trešajā dienā pēc kāzām Irēna Lutere uzsāka intīmākas sarunas ar vedeklu. Viņa ierādīja Lindai istabu, mierinoši noglāstīja plecus un laipni sacīja:

— Bērns, nebēdājies, ka es tev lieku gulēt atsevišķā istabā. Laulātiem, ja tas vien iespējams, vajag katram savu istabu, tad ilgāk saglabājas romantika un tik drīz neiestājas apnikums.

— PaldiesI — Linda patiešām bija bezgala pateicīga vīra­mātei, tomēr apvaldījās un klaji savu prieku neizrādīja.

5im priekam bija īss mūžs. Atsevišķā istaba viņu nebūt ne­pasargāja no Edmunda nakts apciemojumiem. Linda centās sevi pārliecināt — tam tā jābūt un par to nav jāgudro, bet jāsāk domāt par tuvajiem iestāju eksāmeniem ķīmijas fakul­tātē. Viņa pajautāja, vai Edmunds pa ceļam no darba neva­rētu iegriezties pie mātes un paņemt mācību grāmatas. Edmunds labu brīdi dziļdomīgi klusēja, tad apsolījās. Pievakarē viņš atveda Lindas māti, bet grāmatas ne. Savādi, ka māte, kura visu laiku bija mudinājusi Lindu mācīties, ta­gad ar Edmundu vienā balsī ņēmās iegalvot, ka vienu gadu varot padzīvot tāpat un atpūsties. Gads turp vai atpakaļ šai vecumā neko neizšķirot, īpaši jau sievietei. Un māte zīmīgi paskatījās Lindā. Kad Edmunds lūdza Lindas māti palīdzēt atrunāt meitu no iestāšanās augstskolā, viņa tūliņ iedomā­jās — droši vien znotam neērti stāstīt par gaidāmo bērnu, tad jau tāpat mācības paputēs.

Edmundam bija savi ieskati, kamēr vēl Linda viņam nav apnikusi, no darba pārbraucis, viņš to gribēja sev blakus, vienmēr pasaucamu, vienmēr gatavu iet visur līdzi, nevis tādu, kas atrunājas ar nevaļu vai nogurumu. Un no bērna Edmunds vairījās. Viņam nebūtu nekādi iebildumi paucināt mazu Edmundiņu vai Lindiņu, jā, bet ar vienu noteikumu: ja mazuli atnestu stārķis. Viņš nekādi nespēja iedomāties Lindai piebriedušu vidukli, sapampušas kājas, kā to bija redzējis savu paziņu sievām. Turklāt sievietes pēc bērna daž­reiz izmainās. Viņam nebija vajadzīgs izkaltis žagars, ne arī apvēlušās muciņas mīklas mīkstumi, viņam vajadzēja Lindu tādu, kāda viņa ir tagad. Un arī tas vēl, bērns — tie ir jauni pienākumi. Par to būs ne tikai jāgādā, bet arī jādomā, jāraizējas.

Linda ļāvās pierunāties, ļāva citiem domāt viņas vietā.

Agrāk Linda vasarās brauca uz kolhozu pie mātesbrāļa Ernesta, kur viņš bija agronoms, un tur, kā jau laukos, darba nekad netrūka. Tagad iestājās tukšums, nebija ierasto mā­cību, ne lauku darbu. Pastiprinājās ciemiņa sajūta un arī vēlēšanās šo ciemošanos izbeigt. Vīramāte vēl arvien runāja izmeklētiem vārdiem un neko darīt nelika. Lindas iesaistī­šanu mājas darbos viņa uzdeva vecākai sieviņai — patālai radiniecei Emmai. Sī neko negudrojot, kādu rītu pēc bro­kastīm pateica:

— Vedekliņa, cielaviņa, pietiks kāzoties, ķeries nu pie veļas baļļas!

Ar to dienu sākās Lindas nebeidzamie saimniecības darbi, vienmēr kaut ko var nospodrināt vēl spodrāku, iztīrīt vēl tīrāku, turklāt pie vasarnīcas ziedēja rozes un citas krāš­ņas puķes, kas necieta sausumu un nezāles. Redzot vedeklā čaklu cielaviņu, arī Irēne Lutere apmācīja viņu sev palīgos, ierādīja, kā apstrādāt kleitām apakšmalu, kā gludināt un reizēm pat ar mašīnu sašūt rūpīgi sadiegtos drēbes gabalus. Vajadzēja justies kā ģimenē derīgam cilvēkam. Dzīvoja Linda tagad glītā mājā pie glītiem cilvēkiem. Ko vēl vai.āk varēja gribēt? Tomēr sāka mocīt doma: par ko sevi pār­devusi? Tam viņa pati atrada mierinājumu — te nākusi, lai saglābtu savu godu, un ar visu jābūt mierā, arī ar Edmunda soļiem, kas vakaros tuvojās viņas istabai un arvien iedvesa nepatiku.

Iepazīstot Luteru māju pilnīgāk, nevarēja nedomāt par to, no kurienes šī lepnība rodas. Edmunds un viņa māte nepel­nīja labi, bet Lindas mātes audžutēvs profesors Miltiņš, kas visur uzdevās tikai par makšķernieku, patiesībā ne tikai lasīja lekcijas, bet arī neskaitāmi daudzas stundas nosēdēja pie rakstāmgalda, un šais stundās tapa ne viena vien grā­mata. Miltiņiem tāpat ir mašīna, un viņi ceļ vasarnīcu, toties nekādu sudrabu un ar kristāliem pilnu vitrīnu viņiem nav. Esot bijušas divpadsmit sudraba tējkarotes, no tām palikušas vairs tik septiņas, pārējās Miltiņš izkalis žibujos. Māsīcai Sandrai savādāk, viņiem mantota pilna bufete no Jura tēva — slavenā gleznotāja Vārava.