MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

Tad tiktāl ir tikts deviņpadsmit gados, ka jāpārnakšņo stacijā! Un nav pat neviena, kuram pa īstam uzvelt vainu. Labi, beidzot ir saņēmusies izdarīt to, kam ilgāku laiku sevi gatavojusi, bet gaidītā apmierinājuma vietā tikai no­mācoša neziņa — ko darīt? Kur palikt? Tie svešie, kas te visapkārt, brauks uz kādu noteiktu vietu vai savām mājām. Kaut arī mājas var būt visādas, to Linda gluži labi zināja, tomēr tās ir vieta, kurā satek daudzi pavedieni — pavedieni, kas piesien cilvēku, un cilvēks parasti ir kaut kur piesiets. Bet viņai visa dzīve ir iegājusi uzgaidāmā telpā. To pārdo­mājot, Lindai uzmācās pat fiziski smeldzoša vientulības un pamestības sajūta. Pirmo reizi šādu sajūtu viņa iepazina savās lepnajās kāzās, septiņdesmit svinīgi ģērbtu viesu uzmanības lutināfa un ar pakalpīgi mīlīgo Edmundu pie labās rokas. Laikam vientulības čūska žņaudz visstiprāk, kad jūties viens daudz cilvēku vidū. Toreiz Lindai pat māte šķita svešiniece, tāpēc ka pie katras izdevības čukstēja: «Cik es esmu priecīga par tavu laimi!» Un tad uzmācīgie saucieni: «Rūgts! Rūgts!» Linda tikai vienīgā zināja — pa­tiešām ir rūgts. Un kāpēc?

Ґ * *

Pēdējā skolas gadā Lindai vēl nebija atradies savs puisis, kā tas bija gandrīz visām citām vienpadsmito klašu melle­nēm, un tā gadījās, ka Oktobra svētku sarīkojumā viņa ne vienu vien deju dabūja tikai noskatīties, kā citi dejo. Jau do­māja par mājās iešanu, kad pienāca Ingūna, ko klasē sauca par «ziņu biroju». Viņa vienmēr zināja, kurš no visu Rīgas teātru aktieriem šķīries un ar ko no jauna precējies, tāpat par rakstniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Arī paš­reiz viņa bija uzzinājusi satriecošu jaunumu, un paturēt to tikai savā zināšanā nebija viņas spēkos.

—- Tu zini, Linda, — Ingūnas sejas izteiksme bija apmē­ram tāda, it kā viņa nupat būtu atklājusi septīto konti­nentu, — zāles viņā galā fizikas «učuks defilē» ar tādu vī­rieti — skaistāku par grieķu dievu. Esot šim brālēns. Kā tu domā, vai viņš dejos arī?

Lindu šī Ingūnai aktuālā problēma neinteresēja.

— lešu mājās, — viņa vienaldzīgi atbildēja un virzījās uz durvīm.

No skatuves puses žilbinājās sarkanas, zilas un dzeltenas elektrisko lampiņu rindas, un magnetofons iesvieda zālē sen­laicīgā valša «Pie skaistās, zilās Donavas» skaņas. Savādi, plašā telpa bija tukšāka nekā parasti, daži šo klasisko deju, kuras mūžam sākās jau otrais gadu simtenis un kura savā laikā ietekmējusi pasaules lirisko mūziku, neprata vai ne­vēlējās dejot.

Lindai patika šī dabiskās kustībās slīdošā deja un bija žēl iet prom, viņai gribējās vienai pašai griezties valša ritmā, bet nevar taču ļauties acumirklīgai sajūtai un izrādīties par dullu arī tad, ja ir tikai septiņpadsmit gadi.

Pie durvīm Lindai paklanījās «par grieķu dievu skaistākais vīrietis», pēc pases datiem, Edmunds Luters, trīsdesmit ga­dus vecs. Viņš aicināja Lindu dejot tikai tāpēc, ka viņa gadījās tuvumā, bet tūdaļ Luteram gaišmatainā meitene iepatikās. Vispirms tāpēc, ka viņu tikpat kā nejuta rokai, viņa valsēja tik viegli, it kā būtu bez svara un zemes pievilk­šanas spēks uz to neiedarbotos. Uzreiz varēja manīt — šī meitene neprot koķetēt, un tas ir dabiskums, nevis īpašs ko­ķetērijas veids. Viņā nejuta arī lielum lielam vairumam sie­viešu piemītošo īpašību — klaji izrādītu vēlēšanos pat'kt, par katru cenu patikt — arī tiem patikt, kuri pašām vienal­dzīgi vai pat nepatīkami.

Bet Linda uzskatīja Edmundu Luteru par sev nepiemērotu deju partneri vecuma ziņā, turklāt viņas uztverē šis vīrietis bija pārāk lepni ģērbies un arī tādēļ neiederējās viņai bla­kus. Līdzko izskanēja valša skaņas, kas dejotājus tur savā varā, Linda neslēpa nelaipnību, lai saprot, jo ātrāk no vi­ņas svešais atstāsies, jo labāk. Bet Edmunds nebija no tiem, kas paies malā, ja kāda meitene viņu ieinteresējusi, pie tam romāniskajā plāksnē viņam tobrīd bija tukšums. Nelda, ar kuru sagājās jau pāris gadus, kļuvusi apnicīgi vienaldzīga. Sagādājot Lindas klases biedrenēm bagātīgu materiālu, par ko sačukstēties, Edmunds tūliņ pēc valša lūdza tiesības nā­košai dejai. Ja ir labs dejas partneris, tiem, kam patīk dejot, aiziet priekšlaikus no deju zāles nemaz nav viegli. Linda ne­bija izņēmums, viņa palika, tikai sevi pavadīt mājās neat­ļāva, bez kādas stostīšanās pateica tīru patiesību:

— Mani divpadsmitos trolejbusa piestātnē sagaidfs mamma.

Tas Edmundam bija kā vēja pūtiens kvēlošām oglēm. Nu ir vienreiz gadījusies «retro meitene», nemaz nekautrējas atzīties, ka ļaujas, lai mamma vadā pie rociņas. Retumam vienmēr ir lielāka vērtība, kaut vai tādēļ vien, ka ir retums. Kā redzams, viņa ir no «cietajiem riekstiem», tas ir daudz interesantāk …

Dejas vakara jaunā paziņa Edmundam neaizmirsās, reizēm ienāca prātā arī dienas darba steigā, un viņš nolēma pazī­šanos turpināt. Pirmajā sestdienā pēc svētku brīvdienām Edmunds sagaidīja Lindu pie skolas, ne jau pie pašām dur­vīm, bet noskatīja viņu iznākam, pēc tam, cenšoties būt ne­pamanīts, gabaliņu sekoja, tad šķērsoja ielu un Lindu «ne­jauši» satika. «Nejaušās» satikšanās atkārtojās vēl pāris sestdienas, un tad tās kļuva par parastām un vēlāk par no­runātām. Arvien labāk Lindu iepazīstot, sapratis, ka no viņa mēģina izvairīties, Edmunds izturējās ļoti atturīgi un celtās vispirms meiteni pie sevis pieradināt. Tas viņam arī izdevās. Atturīgās tikšanās pamazām kausēja Lindas piesardzības ledu. Te bija gadījums, kad varēja kausēt nevis ar karstumu, bet ar vēsumu.

Sākās draudzība, kas pavasara pusē bija aizgājusi tik tālu, ka Edmunds jau drīkstēja ciemoties Lindas mājā, gan tika 5 tais reizēs, kad klāt bija māte vai jaunākā māsele Rasnvi. Tā māte stingri noteica, un Linda bija paklausīga meita. Viņa pati arī ar Edmundu labāk jutās cilvēkos. Divatā Lindj mocīja kauns, jo Edmunds reizēm mēģināja viņu apkampt, un viņa nesaprata, kā izturēties — šie skāvieni nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami, tomēr Linda nesadūšojās Ed­mundu tieši atgrūst, tikai centās pieklājīgi izvairīties. Bet ar laiku viņa ar to aprada. Galu galā, kas tur slikts? Kā tad citas meitenes? Vizbuļu ziedēšanas laikā pavadot Lindu mājās, Edmunds jau atļāvās dažus bezkaislīgus skūpstus, kaut viņam nācās pagrūti sevi savaldīt, bet viņš labi sa­prata, kādi šoreiz spēles noteikumi, ja grib tikt pie uz­varas. Redzot, ka Edmunds nekad nekļūst uzmācīgs, Linda viņam uzticējās un domāja — šādas attiecības turpināsies arī tālāk. Tomēr kaut kas jauns viņas diezgan vienmuļajā dzīvē bija ienācis, tāpat kā pārējām meitenēm bija savs puisis. Un pie tam — kāds vēl!

Edmundam šādas tuvības bija par maz, ieilgušo «mīlas uvertīru» viņš jau sāka just kā personīgo dzīvi traucējošu. Nepacietīgi alkdams attiecības ar Lindu virzīt tuvāk atrisi­nājumam, viņš kādā jūnija sestdienā piebrauca ar nesen no­pirkto luksusa žiguli pie Lindas mājas vārtiem un līksmi sa­traukts skriešus uzskrēja otrā stāvā, kāpjot pa diviem pa­kāpieniem uzreiz. Istabā Edmunds pat neapsēdās, apstājās pie durvīm un, šūpojot divos pirkstos mašīnas atslēgu, tūdaļ uzaicināja:

— Linda, braucam izmēģināt jauno mašīnul

Viņa nosarka un paskatījās mātē.

Pirmajā brīdī māte saīga, tad ātri attapās un māksloli laipni pasmaidīja.

—■ Ļoti jauki, jūs mūs visas trīs aizvedīsiet uz kapiem.