MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

* # jk

Sofija Miltiņa jau trīsdesmit piecus gadus, kopš precē­jusies ar Krišu Miltiņu, pacietīgi turēja savās rokās saimnie­cības rūpju grožus, kas gan nebija neko smagi, bet raustīja uz dažādām pusēm, un tāpēc rīvēja nervus. Uzmundrināja viņa sevi, reizēm skaļi kurnēdama par nebūšanām. Pēdējos četros gados Sofijas šķendēšanās normas lielāko daļu pa­ņēma vasarnīcas būvēšana. Toruden, apnikusi plēsties ar kan­tora sūtīto «prorabu», Sofija, iepērkoties ciema veikalā, kai­ram kaut cik pazīstamam vietējam iedzīvotājam pieteica, ja saklaušinot kādus būvju strādniekus, lai sūtot uz Miltiņu vasarnīcu. Viņas pieteikums atrada dzirdīgas ausis. Vien­dien dārzā ienāca divi saules un vēja nobrūnināti, dūšīgi vīri — viens pusmūžā, otrs, viņam skatā ļoti līdzīgs, tā ap

divdesmit. Satikuši Sofiju, viņi, vērtējoši noskatot, apstai­gāja apkārt vasarnīcai. Tā bija vienstāva gaiši pelēko ķie­ģeļu māja ar garāžu zem tās un plašu, vaļēju lieveni priekš­plānā. Atnācēji apstājās pie garāžas durvīm.

— Garāža ir, bet mašīna stāv ārā, laikam nav kas norok iebraucamam ceļam slīpumu. To mēs varētu uzņemties, ko? — Vecākais paskatījās uz jaunāko, kurš piekrītoši pa­māja ar galvu.

Pats profesors, kā jau saimnieks, arī nāca runāties. Ap­sēdās visi četri dārzā uz sola. Vecākais, kurš, spriežot pēc lielās līdzības, bija jaunekļa tēvs, gari vārdus stiepdams, sacīja:

— Tā teikt, lielas patikas svētdienās savu laiku notērēt mums nav, bet no laba prāta izlīdzēt mēs varētu.

— Ļoti patīkami, — profesors Miltiņš jutās aizkustināts no šādas cilvēku labsirdības.

— Tā teikt, mēs par darbu prasām četri simti rubļu, — stingri paziņoja vecākais.

Sofija Miltiņa skaļi novaidējās:

— Nē, to mēs nevaram samaksāt, mēs nezogam, mums nauda jānopelna. Un tas darbs nav arī tādas summas vērts.

Miltiņš pavērās Sofijā pārmetuma pilnu skatienu, izmisīgi domādams, ka ar to pašu laimīgi atrastie cilvēki, ne sveiki nepateikuši, celsies un ies.

Necēlās vis. Vecākais vispirms nopētīja Sofiju. Velna mātīte, tā laikam no darba kaut ko saprot. Kas šai dārzu apkopis, gan jau pati. Veltīja īsu mirkli arī profesoram. Pats gan tāds, tūliņ var redzēt — neko nejēdz, bet ne jau viņam te liela teikšana. Brīdi vecākais vīrs domāja, tad iz­lēma:

— Lai iet par diviem simtiem.

Jaunākajam nebija līdzrunāšanas tiesību, laikam vēi nebija pietiekošas gudrības dzīves mākslā.

Profesors Miltiņš, baidīdamies, ka Sofija atkal neiejaucas, ar gluži jauneklīgu veiklumu trūkās kājās, sirsnīgi sniedza tiem abiem roku un norunāja jau rītdien sākt darbu.

Kad salīgtie darbinieki bija pagājuši pietiekošā attālumā, kur viņus vairs nevarēja panākt Miltiņu dārzā izrunātie vārdi, profesors pārmeta sievai:

— Gandrīz aizbaidīji cilvēkus.

— Tie nu gan bija no bailīgajiem! Kāda vilka pēc tu jaucies pa vidu nelaikā? Ja patielētos, vēl vienu simtu no­laistu, un arī tad būtu pārmaksāts.

— Es domāju, ka …

•— Šoreiz būtu bijis labāk, ja tu nepūlētos domāt.

Otrā rītā, tas iekrita svētdienā, abi sarunātie vīri reizē ar gaismu ieradās Miltiņu vasarnīcā. Uz ceļa, pie lielajiem vārtiem, paklausīgi stāvēja rātns, milzīgi platos ratos iejūgts, lamzīgs zirgs. Tas bija trešais strādātājs, kam noraktā zeme jāved prom. Tēvs un dēls izmetās kreklos un rāvās, sviedrus slaucīdami.

Profesors pienāca, paskatījās, bet, dziļi nokaunējies, ka viņš tā strādāt nevarētu, iebēga mājā un visu laiku nīka kamīna istabā, kura vienīgā bija jau dzīvošanai derīga.

Pēcpusdienā, ap sešiem, dūšīgie racēji bez kādas kautrē­šanās iegāja istabā un vecākais paziņoja:

— Tā teikt, nāciet pieņemt darbu.

Miltiņš pabrīnījās, kā tik drīz tikuši galā, un gāja skatī­ties paveikto.

— Kas norunāts, norunāts, — viņš pateica, noskaitīja so­lītos divus simtus un iemanījās istabā. Tūdaļ piesēdies pie galda, iedziļinājās grāmatā, tā cerot vismaz kādu laiku paglābties no Sofijas pārmetumiem. Steidzams darbs vīram ir drošs vairogs, kas pasargā no traucējošām sievas runām.

Vakariņās Sofija aicināja Krišu trīs reizes, kamēr pieda­būja pie ēdamgalda.

— Kur Miltiņš iztērē savu nopelnīto naudu, tas citiem ir pilnīgi vienalga, — Sofija, saprotams, nenocietās nepatei­kuši, — bet šitie abi meklēs atkal nākošo «miltiņu». Paši maitājam cilvēkus un vēlāk, acis iepletuši, brīnāmies, ka par ūdens krāna izlabošanu, kam patērē trīs minūtēs, jādod trīs rubļi.

Profesors neatbildēja, tikai, dzerot tēju, atcerējās kādu rakstu, kas aizsākts trīs mēneši marinējās rakstāmgalda at­vilktnē, un nu pienākusi īstā reize to pabeigt. Ilgajos kop­dzīves gados viņš bija pietiekoši labi iepazinis Sofiju, lai droši zinātu, ka pie vakariņām aizsāktā tēma vismaz nedēļu tiks pasniegta dažādās variācijās kā piedeva katrā maltītes reizē.

— Rītdien braukšu uz Rīgu, nevaru bez grāmatām stei­dzamu rakstu uzrakstīt. Tev vajadzēs jaunnedēļ palikt vie­nai un sagaidīt kantora sūtītos strādniekus.

Šoreiz Sofija neko neteica, tikai nodomāja: «Tur neko nevar darīt, ^a sieva ārpus mājas nestrādā, tad tai jābūt par ķēdes suni, ko piesien, kur katrreiz vajadzīgs.»

Nākamajā dienā pusseptiņos profesora Miltiņa zilā žiguļa pārgāzētā motora izmisīgā rēkoņa izrāva no miega tuvāko kaimiņu Vībotni. Miltiņam, izbraucot atmuguriski, mašīna nenofurējās taisni, stingri vilka vai nu uz labo, vai kreiso pusi, bet viņš bija izdomājis labu metodi: neko daudz ne­skatoties, nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, un žigulis, gandrīz vai palēkdamies, atradās uz ce|a. Viņam laimējās — vairāk nekā reizes trīs vasarā spārnus neapskrambāja. Pats profesors to izskaidroja tā: drošam pieder pasaule.

Vībotne īgni apsviedās uz otra sāna. Viņa sieva pamodu­sies gari nožāvājās un miegaini noteica:

— Vai Miitiņš nevarēja pusstundu vēlāk sākt bendēt savu auto? Jāceļas vien augšā, tikpat otrreiz neiemigs.

Arī Sofija, noskatoties, kā zilais žigulis pazūd ceja līkumā aiz ievāja, nodomāja: brīnums, kā no tādiem rēcieniem motors nepārplīst. Lielos vārtus viņa neaizvēra. Drīz vaja­dzētu ierasties mašīnai ar strādniekiem un būvmateriāliem.

Visu nedēļu Sofija no rītiem atvēra vārtus, lai strādnie­kiem nebūtu lieki jākavējas, un vakarā, nevienu nesagaidī­jusi, atkal tos aizvēra. Katru dienu viņa izdomāja darba va­dītājam veltītu runu, bet viņš nemaz neilgojās to noklausī­ties un nerādījās.

Svētdien atbrauca Miltiņš. Visu dienu ar makšķeri nosē­dējis Gaujmalā, personīgi pārliecinājās, ka zivis neķeras, un vakarā atkal aizbrauca.

Pirmdienas rītā Sofija, kā parasti, atvēra lielos vārtus. Vai tad vienreiz neatbrauks? Cenšoties sevī iekurināt labu no­skaņojumu, viņa apstaigāja kārtīgi apkoptās puķes. Rīta saule apspīdēja krāsās un formā dažādos, rasu atdzērušos, svaigos dāliju ziedus. Un turpat netālu kā baltas zvaigznes garos kātos tikko jaušami šūpojās vēlīnās margrietas. Un aiz tām asteru rindas degtin dega sarkanās, zilās, violetās, rozā un baltās liesmās. Apskatot dārzu, iemantojusi puslīdz labu garastāvokli, Sofija Miltiņa ievēroja pie kaimiņa Vībot­nes sētas ar granti pilnu smago mašīnu. Sarkanmatains un tikpat kupli sarkanbārdains šoferis, izliecies pa pavērtajām kabīnes durvīm, sarunājās ar Vībotnes sievu.

Sofija nogaidoši skatījās. Laikam prasa ceļu uz Miltiņu vasarnīcu. Nē. Šoferis, izgāzis granti, aizbrauca. Tie arī vēl nebija beiguši būvēties. -f*