MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

Māte, ļaudamās brīža apmierinātībai, nespēja nekur dziļi ieskatīties, tādēļ arī nemanīja, ka vecākā meita šoreiz sa­vādāka nekā parasti. Lindas māte beidzot bija samierinā­jusies ar savu likteni un ne reizi vien sacīja: dzīves līdzsvars ir pats galvenais.

No līdzsvara Marfu Bušmani izsita jau agrā bērnībā. Vt ņai bija pieci gadi, kad kara pirmajā ziemā sveši vīri nakts vidū izrāva no mājas māti un tēvu «— lokomotīvju remont- meistaru. Tikai pēc kara Marta uzzināja, ka savus vecākus vairs nekad neredzēs. Viņai un brālim Edgaram panīkt ne­ļāva vecākā māsa Sofija, kurai tai laikā bija pienākusi mūža septiņpadsmitā ziema. Taču sapostītās bērnības baiiī- gums, visur saskatot kādas draudošas briesmas, dziļi iegūlās Martas raksturā.

Pastāvīgās bažas pierima, kad šoferis Zīriņš Martu izvē­lējās par līdzgājēju uz dzimtsarakstu nodaļu. Viņai toreiz likās: ar to dzīvē pats galvenais sasniegts. Bet šis miers ne­vilkās ilgi, šoferis Zīriņš, gribēdams ģimenei vairāk nopel­nīt, sāka braukt uz smagās mašīnas tālajos reisos. Kad vīra nebija mājās, Martu tirdīja bažas un nekādi mierinājumi nelīdzēja. Tad nāca bērni. Mīļi, jauki, bet meitenes, Pa­saule taču tik briesmīga, un tieši meitenēm, līdzko paau­gas, ik uz soļa draud briesmas.

Un notika pats ļaunākais: bažas, ka tālajos braucienos vīram var kas atgadīties, pārvērtās reālā nelaimē, Martas dzīves vislielākajā katastrofā.

Pirms četriem gadiem, kādas piektdienas pievakarē, kad lietus aprasināja ceļu un padarīja to slidenu, Zīriņš savā no­dabā vadīja mašīnu, ar ierastu roku valdot stūri, ar ierastu aci vērojot ceļu. Braucot pāri nelielam tiltiņam, viņš redzēja pie margām trīs pusaudžus makšķerējam. Viens no tiem ga­tavojās iesviest jaunu ēsmu, tad pārdomāja un, auklu pa gaisu vicinādams, nemaz nepaskatījies, pēkšņi metās pāri tiltam. Zīriņš ar visu spēku bremzēja un cirta stūri sānis. Pusaudzis dabūja tikai triecienu pa gaisā pacelto pēdu, bet lielā mašīna ar inerces sparu triecās tilta dzelzs margās, sa­laužot tās, iegāzās upē, un divām meitenēm vairs nav tēva. Lai cik lielas arī būtu bēdas, tomēr laikam ir savi likumi.

Todien pie galda māte, lūkojoties uz meitām, nesaprata, kura glītāka, ne viena, ne otra nevarēja žēloties par savu izskatu. Labi, ka Linda jau pie vietas, bet ar Rasmu viss vēl priekšā. Pagaidām uz puišiem neskatās. Sev darināt glītu apģērbu gan patīk, bet kura meitene negrib skaisti tērpties? Un vai viņai pašai arī nepatika šūt, adīt un tamborēt, jo nopirkt, ko vēlas, nebija lemts ne toreiz viņai, nedz tagad Rasmai. Māte mēģināja bažīgās domas padzīt tālāk, viņa smaidot pagriezās pret Lindu.

— Visu šodienu ņēmāmies ar ābolu mizošanu un vārīšanu. Vai jums pašiem arī palika? Vakar Edmunds atveda lielu kurvi un vēl piespieda paņemt naudu cukuram. Tāds cilvēks! Tev nu gan ir laimējies. Diez kā Rasmiņai gadīsies?

Linda skatījās grīdā.

— Mamm, bet es tādu laimi iepūšu balonā un palaižu gaisā, — Rasma, pacēlusi rokas, notēloja it kā kaut ko pa­sviestu.

Māte tikai nopūtās.

Tagad Linda saprata, no kurienes nācis tas kuplais asteru pušķis lielajā māla vāzē. Edmunds netika ne vārda bildis, ka ciemojies pie mātes. Jā, skops viņš nebija. Bet varbūt ar savu devīgumu gribēja palepoties? Laikam tomēr sliktais un labais viņā samaisīts kā zirņi ar akmentiņiem; ne akmen­tiņš spēj kļūt par zirni, nedz zirnis par akmentiņu.

— Mēs ar Rasmu aizbrauksim uz kapiem, tā kā gaišāks izskatās, tad jau lietus droši vien kādu brīdi mitēsies. Aiz­nesīsim puķes, ko Edmunds atveda. — Māte noglāstīja Lindai plecu, likdama saprast, ko šoreiz gara ciemošanās neiznāks.

— Braukšu jums līdzi, sen neesmu bijusi pie tēva kapa.

— Nē, meit, mēs ar Rasmiņu visu apkopsim. Tev jābrauc mājās; vīriem nepatīk ilgi gaidīt jaunu sievu. Savu laimi vajag mācēt nosargāt.

Rasma, skatoties griestos, rokas saņēmusi, saldenā balsī liekulīgi nočivināja:

— Tāda laime, tāda laime …

— Rasma, vai tu liksies mierā, kauna nemaz nav, — māte apsauca.

Linda apjēdza, ka vismaz šodien viņa neko pateikt ne­spēs. Izgājusi priekštelpā, pacilāja somu: nejēdzīgi smaga … Kļuvusi smagāka …

Kad Kaspars bija jau izmircis līdz ādai, lietus pārstāja. Arī labi, vismaz ādai cauri neizlīs. Bet tūliņ nāca viņa, pie tam ar visu somu. Ja nebūtu šīs somas, meitene būtu vēl glītāka. Nesamais pasmags, novilcis plecu zemāk, un pati skatās uz leju vien. Skaidrs, gājiens veltīgs, neizdevās tikt vaļā no somas.

Blondā meitene gāja pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru nāca šurp. Netālu no trolejbusa piestātnes viņa mazliet ap­stājās — uzreiz nevarēja izlemt, uz kuru pusi doties. Bet, kad trolejbuss tuvojās virzienā uz pilsētas centru, paātrināja soli un pēdējā brīdī uzlēca uz kāpnēm, Kasparam vajadzēja viņu mazliet pagrūst, citādi pašu iespiestu starp durvīm. Linda to pat nemanīja. Tāpat neievēroja, ka lietū izmircis vīrietis nosēdās blakus un bez kādas slēpšanās viņu vēroja. Droši vien nepamanītu arī to, ja viņai līdzās zvēru dresē­tājs nosēdinātu tīģeri. Kā lai sāk runāt, ja uz tavu pusi paf nepaskatās? Atkal Kaspars gudroja pirmo teikumu sarunai un pats sevi nosodīja, ka viņam laikam ir pilnīgi gludas sma­dzenes.

Lindas domu ceļš vijās tikai vienā virzienā: kurp nu? Mil- tiņi noteikti ir vēl Gaujmalā. Bet māsīcai Sandrai vaja­dzētu būt Rīgā. Viņas Juris droši vien klīst apkārt filmējot. Sandra vienmēr bijusi kā vecākā māsa, pie kuras katrreiz sastapa atsaucīgu līdzdalību priekos un līdzjūtību bēdu brf- žos. Arī šoreiz mierināja cerība pie māsīcas atrast patvē­rumu.

Linda izkāpa no trolejbusa Ļeņina ielā Modes nama tu­vumā un iegriezās Marksa ielā uz vecās Ģertrūdes baznīcas pusi. Uzcītīgais sekotājs, kurš joprojām nebija atradis īstos vārdus sarunas sākšanai, gāja dažus soļus aiz viņas. Bet tieši pagriezienā kāds stingri satvēra Kasparu pie rokas un noturēja uz vietas. Paskatījies, kas viņu tik svarīgā brīdī uzdrošinās aizkavēt, ieraudzīja Ērika Ausmaņa kā ziemu, tā vasaru brūni iedegušo seju un izdzirda viņa basu:

— Vai tu zini, ka, lēnām steidzoties, tiek ātrāk uz priekšu?

Ērikam Ausmanim piemita piecas vājības: viņš bija lab­sirdīgs, ļoti lācīgs, kaislīgs makšķernieks, nekādi netika vaļā no parazītteiciena — pupu mizas, kas noderēja kā epitets visam nevērtīgam un maznozīmīgam, bieži citēja ievērojamu cilvēku izteicienus. Visas šīs vājības pārspēja viņa darbs — savos trīsdesmit trīs gados Ausmanis bija paspējis kļūt labs ķirurgs. Pats viņš izteicās — vienīgā labā viņa īpašība esot tā, ka ir neprecējies un tādējādi nav sa­gandējis nevienai sievietei mūžu. Viņa draugi to apstrīdēja, apgalvojot tieši pretējo: neprecoties esot lielāka iespēja samaitāt dzīvi vairākām.

— Ja cilvēks steidzas, viņš nemēdz filozofēt, — to pa­teicis, Kaspars, izmisīgi apkārt skatoties, konstatēja, ka mei­tenes gaišzilā puloverī uz ielas vairs nav. Vispār līdz pat baznīcai neredzēja neviena cilvēka. Ielas malā atpūtās da­žas automašīnas, spīdinot aplijušos jumtus.

— Pa kuru baznīcas pusi viņa varēja aiziet? —■ Kaspars izteica skaļi savu tā brīža svarīgāko domu.

— Kāda viņa?

— Ja tu esi draugs, tad paskrej pa baznīcas kreiso, es pa labo pusi. Ja ieraugi, neizlaid no acīm.

— Ko tad?

— Meiteni gaišzilā puloverī ar dzeltenu somu.