MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Vobščem, filma būs, mākslas nebūs. Tikai nabadzības dēļ tas scenārijs iekļuva zaļajā ielā. Negribējās nīkt dīk­stāvē, tāpēc uzņēmos. No gandrīz vai nekā dieva dāvanu neiztaisīsi. Ko var izspiest no aktiera, ja nav ne raksturu, ne atmosfēras. Mūsu filmas direktore Vanda gan pārliecināta — viss būšot okei!

Sandra, baidīdamās, ka Linda, atbildot Jurim, nepasviež dzeloņainu vārdu pušķi, iejaucās sarunā:

— Un kāds grupā mikroklimats?

— Pelēkā garlaicība. Galvenajā lomā tāds «bučmūiis/> vien ir — bez asuma. Tonusa pacelšanai tikai viena seks- bumba — Ailita. Bet precētie vīri neuzdrošinājās iet ga­nībās pāri aploka sētai. Visiem bail no Vandas: zina, ka viņai tādās lietās mēie aiz zobiem neturas, citādi kāds būtu aizsācis romāna pirmo daļu.

— Jūsu pavieglajā kompānijā tieši vajadzīgs kāds tiku­mīgs cilvēks. — Varēja redzēt — Sandras priecīgā noska­ņojuma augstā pakāpe saplaka. Seksbumbas pieminēšana atmiņā uzvandīja Jura aizpērnās vasaras papiidmīiestību, kas pēkšņi un spilgti uzplauka, bet, par laimi, ātri novīta.

Neatvairāmais vīrietis skaļi iesmējās:

— Vandai viegli būt tikumīgai, viņa ir tik neizskatīga, ka varētu netraucēti un bez briesmām nosoļot caurspīdīgā kleitā no dienvidpola līdz ziemeļpolam un atpakaļ.

Lindai sagrumbojās piere. Tipisks salonu debiiiķis!

— Nu tu runā šķērsām. Vispirms, Vanda ir gluži normāla l/'.knl.i un, otrkārt, — Sandra uzsvēra katru vārdu, — dažām sievietēm varbūt negadās apprecēties, bet ikviena va? ai- rast kaut kādu vīrieti, ar kuru paklīst.

— Tavs neapgāžamo argumentu arsenāls, protams, ir ne izsīkstošs, — Vāravs ironiski pasmīnēja.

Virtuvē svilpes trauks ziņoja, ka ūdens vārās. Un īsta reizē: tas pārtrauca negatīvi uzlādēto sarunu.

— Linda, pastrīdies piecas minūtes ar Juri, es tikmēr apliešu kafiju un uzklāšu galdu. Sviestmaizes un putukrē­juma torte jau gaida ledusskapī.

— Es tev palīdzēšu, — Linda pieteicās.

Juris piecēlās.

— Es arī.

Galdu klāja Jura kabinetā. Kafijas smarža un, kopīgi rīko­joties, izraisījušās runas aizskaloja pierūgteno noskaņo­jumu. Sandra atplauka. Linda, lēnām malkojot kafiju, skatījās māsīcā. Pēc dažām laipnības apdvestām replikām, kas tika veltītas vīram un skanēja iepriekšējo asumu izlīdzinošā toni, Linda saprata, ka vismaz šovakar te ir lieka. Viņa pēkšņi pastūma malā pusizdzertu kafijas tasi un sacīja:

— Paldies, ir jau vēls, es iešu.

Neviens viņu necentās pierunāt vēl palikt. Sandra izgāja priekšnamā izvadīt ciemiņu.

— Sandriņ, nobāz, lūdzu, kaut kur manu somu! Atvedu drēbes mazgāšanai, bet aizmirsu paņemt līdzi Rīgas dzī­vokļa atslēgas. „ %

Cik vajadzība veikli laiž pasaulē melus!

Izgājusi uz ielas, Linda ieraudzīja pilsētu jau izkrāsoju­šos ar vakara uguņiem. Apgaismotas mājas it kā paceļas augstāk pretī tumšām debesīm. Dienā logi izskatās akli un šķiet vienaldzīgi, bet, redzot tos gaišus, nāk prātā, ka aiz loga aizkara dzīvo dažādi cilvēki, dažādas, pašu veidotas vai likteņa pasviestas, dzīves. Aiz kāda loga priecājas, citur skumst malā nostumts vientulis, kaut kur cilvēks laiski gar­laikojas, nemācēdams atrast savai ikdienai krāsainību, kādu moka sāpes, katram taču savējās jāizcieš pašam, vienalga, kas tu esi. Tādas domas Lindai padarīja pilsētu noslēpumu pilnu un pastiprināja viņas jau tā skumjo noskaņu.

Mākoņi pāri jumtiem sijāja sīkas lietus lāses. Sarkanie, zilie, dzeltenie un zaļie reklāmu burti, saplūduši košos plan­kumos, atspīdēja lietus aplaistītajā asfaltā, piešķirot ielai mānīgu dziļumu. Garāmbraucošās mašīnas vilka sev līdzi aizmugures uguņu zīmētas žilbinoši sārtas sliedes.

Lindai patika naksnīgā Rīga. Labu brīdi viņa vēroja krā­saino gaismu spēli. Bet cik ilgi tā uz ielas stūra stāvēsi? Viņa atkal gaidīja ceturto trolejbusu. Nobraukusi trīs pie­stātnes, Linda izkāpa un pa apakšzemes tuneii gāja uz staciju. Šoreiz gan bez somas, tomēr raižu smagums arī nebija nekāds vieglais nesamais.

2

No Rīgas centra puses pār iuglas kanāla tiltu pārbrauca dzeltens luksusa žigulis. Aizmugurē palika priekšpilsētai rak­sturīgais nevienādu namu mistrojums: jaunās desmitstāvu un piecstāvu celtnes iecirtīgi kaitināja no nojaukšanas paglābu­šās šī rajona pirmdzimtās — mazas, vecmodīgas koka mā­jiņas un patālāk no ielas dažas glītas vienstāva savrupmā­jas. Aizmugurē palika arī visādās krāsās zibošais, kustīgais mašīnu mudžeklis. Kā bezgalīgi garš, pelēks paklājs līdzenā, vienmuļā šoseja paklausīgi gūlās zem riteņiem. Ga­rām paslīdēja lēzena pļava, un tālāk tuvu ce|am pienāca priežu mežiņi.

Liekot mašīnai ripot ar mēreniem astoņdesmit kilometriem stundā, auto vadīšana nespēja nodarbināt visu dzeltenā žiguļa vadītāja prātu. Pie stūres sēdošā, žurku pelēkā smalka velvetona uzvalkā ģērbtā elegantā vīrieša galvā sāka skraidīt dažādas domas.

Vispirms remontu un celtniecības kantora privātā sektora filiāles vadītāja amats, kurā viņš noturējās jau vairākus ga­dus, lika pagudrot, uz kādu objektu todien brauks. Būs jā­iegriežas Gaujmalā, jāpaskatās, kā ceļas profesora Miltiņa vasarnīca. Pārāk gausi tur virzās darbi, ceturtais gads no pamatu ielikšanas. Nav smuki. Un pie tam profesora sieva ir Lindas mātesmāsa. Jā, Linda, Linda … Ar viņu ir pavisam slikti. Un Edmundam Luteram nostājās blakus vakardiena. Tas, ko Linda sarunāja, nebūtu nekas briesmīgs, starpgadī­jums pludmalē arī nekas traģisks, bet pievakarē … Vēl ta­gad uznāca drebulis, atceroties, ar kādām bailēm viņš at­mūķēja no iekšpuses aizslēgtās Lindas istabas durvis. Mā­tei mājās mūžīgi lielas miega zāļu rezerves, ko var zināt, kāds acumirkļa dullums kādreiz tādam skuķim uznāk. Bet istaba bija tukša, no ārpuses nepilnīgi piegrūstā loga iz­saldēta. Uz mazā galdiņa neredzēja pusizdzertu ūdens glāzi un tukšu lumināla iesaiņojumu, tur gulēja balta papīra lapa, un uz tās auksti spīdēja Lindas laulības gredzens. Tas pa­ziņoja: es aizeju! Bet kur ies Linda? Pie mātes, saprotams, gulēs saliekamā gultā un strēbs auzu pārslu piena zupu. Cil­vēks ātri pierod pie labiem apstākļiem un bezrūpības. Vai viņa būs spējīga aizmirst savu skaisto istabiņu un pusdienās tirgū pirkto karbonādi? Vai tas neliks staigāt atpakaļceļu? Praktiskajam dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs paši domājam. Bet kas viņai īsti sakāpis galvā? Atturīga viņa bija vienmēr, bet jauniņa vēl, nav īsta sieviete atmodusies.

Iespējams, ka nemaz nevajadzēja dzīties uz Rīgas dzī­vokli — viņu meklēt, droši vien izskraidījās pa jūrmalu, no­mierinājās un atgriezās savā istabā. Tas šķita ticami, īpaši jau tāpēc, ka Edmunds tam gribēja ticēt.

Doma, ka Linda atgriezusies, jūtami pagaiņāja prom ne­lāgo omu, arī saule spīdēja gaiši kā vasarā, ne vēsts no vakardienas lietiem un vējiem. Varbūt viss vēl būs labi, sieviešu noskaņojums mēdz būt tikpat mainīgs kā laiks.

— Sātans tāds!

Nokauca bremzes.

Peiēkraibs kaķis pārskrēja pāri ceļam, pat neapjēgdams, cik maz pietrūka, lai vakarnakt noķertā pele būtu pēdējā viņa mūžā. Bet Edmunds nebija māņticīgs, pie tam ļaunumu nesot tikai melns kaķis.

Jācer, ka vasarnīcā satiks pašu Miltiņu. Smalks cilvēks, kā jau profesors. Viņa sievu Sofiju gan negribētos redzēt.

Dzeltenais žigulis nogriezās pa labi no šosejas. Ja Ed­munds Luters būtu zinājis, kas pēdējā laikā norisinājās Mil­tiņu vasarnīcā, viņš todien būtu izvēlējies mašīnai citu vir­zienu.