MIRDZA KĻAVA: KATRAM SAVA ORHIDEJA

Jo vairāk Kaspars vēroja, jo lielākā nesaprašanā apmal­dījās. Pretimsēdošā izskatījās pats godīguma iemiesojums, tāda, kurai varētu uzticēt lielākos pasaules dārgumus. Var­būt godīgais izskats deva lielākas iespējas viņas nelikumī­gajās gaitās?

Ar katru nobraukto kilometru tālāk un tālāk aizvirzījās doma nodot meiteni milicijai. Kaspars bija pārliecināts, ka viņam ir izcilas audzēšanas spējas augu pasaulē un cilvēku sabiedrībā tādas pašas audzināšanā. Pēc viņa domām, audzēšana un audzināšana — tur lielas atšķirības nav. Bēda tikai viena — kā iesākt sarunu? Elektriskais vilciens nežēlīgi steidzās, nemaz neņemot vērā, ka nekādi Kaspars nevarēja un nevarēja sagudrot pirmo teikumu.

Jau Daugavas tilts, tūliņ būs Rīgas stacija, bet pirmā teikuma kā nav, tā nav. Tomēr pamest aizdomīgo meiteni arī nevarēja. Līdz šim Kasparu bija vadījusi dēkaina ziņ­kāre un iedomāta pienākuma apziņa — noziedznieks jāno­dod milicijai, tagad viņš mānījās, sev iestāstot, ka pasāktais jānoved līdz galam. Nevarēdams izdomāt sarunas sākumu, Kaspars sāka prātot: laikam sievietes gaišus tērpus valkā tāpēc, ka gaiši ģērbtās pūlī labāk var ieraudzīt. Un patir- šām — gaišzilais pulovers viņam palīdzēja no vagoniem izbirušajā drūzmā nepazaudēt svešo meiteni.

Līdzko atbraucēji iznāca no stacijas, viņiem nežēlīgi uz­bruka saits vējš, pavecākiem vīriešiem tas draudēja noraut cepures, sievietēm pluinīja kuplos svārkus un trenca matu šķipsnas acīs.

Par laimi, tālu iet nevajadzēja. Blondīne apstājās tuvākā trolejbusa pieturvietā un, kad pienāca ceturtais, žigli iekāpa, kaut arī stiepa acīm redzami pasmagu somu.

Hercena ielas piestātnē viņa izkāpa. Arī Kaspars no jauna devās pretī asai vēja brāzmai. Drīz vien gaišzilais pulovers nogriezās pa labi Araišu ielā. Citus gājējus te neredzēja, draņķīgais laiks bija piesējis cilvēkus mājās pie televizo­riem. Kaspars sāka iet lēnāk, lai meitene, nenojaustu, ka seko, gan tad viņa prastu nozust.

Pie nelielas divstāvu ēkas, kurai pa blāvi dzeltenajām sienām rudens dvašas apsātinātie staipekņi bija uzkāpuši līdz pat jumtam, nācēja, pierasti viegli atvērusi vārtus, iegāja pagalmā un nozuda aiz mājas stūra.

Kaspars atcerējās no vecām grāmatām, ka zagju midzeņi atrodas tumšās, drūmās, žurku pilnās pagrabtelpās. Bet laiki mainās, mainās arī zagļu midzeņi. Iela gan piemērota — neasfaltēta, drīzāk atgādināja lauku ceļu, kam zāļainajās malās rindā aug lielas liepas. Kaspars ērti atbalstīja muguru pret tuvāko koka stumbru un nolēma gaidīt, cik vajadzēs, kamēr atkal parādīsies meitene, droši vien atbrīvojusies no nesamā. Tā mierīgi stāvot, sāka salt. Vējam nepietika ar sal­dēšanu vien, sapūta arī lietu. Sākumā Kaspars tikai skatījās, kā lietus švīko gaisu, ar ūdens pavedienu piešujot mākoņus zemei, bet drīz vien viņš sajuta, ka zaļais liepas lapu lietus­sargs ir caurumains.

Otrajā stāvā blondā meitene piespieda durvju zvana pogu. Atvēra pusaudze — tādiem pašiem salmu krāsas ma­tiem kā atnācējai.

— Urā, Lindiņ! Tu esi klāt īstā reizē, tieši uz siltu ābol- maizi.

— Rasmiņ, vai mammuks mājā? — atnācēja, it kā nebūtu neko dzirdējusi, pajautāja un nolika somu nelielajā priekš­telpā zem drēbju pakaramiem.

Rasma atbildēja ar priecīgu saucienu:

— Mamma! Linda atnākusi.

Aiz tām durvīm, no kurām nāca svaigas baltmaizes un kanēļa smarža, sievietes balss kaut ko teica, bet nevarēja lāgā saklausīt, ko.

Rasma, satvērusi māsu pie rokas, ievilka istabā.

— Netrako, Rasmiņ. — Linda apsēžoties ievēroja zaļ- rūtainu dīvānu — agrāk tāda te nebija.

— Kā tas šeit gadījies?

— Vai tad neredzi? Tas ir īras dīvāns.

— Redzu, bet kādēļ nolikts jūsu istabā?

— Toties mūsu lielais drēbju skapis jau atrodas Iras istaba.

— Neko nesaprotu.

— Nav ko nesaprast. Mēs ar īru maināmies: viņa pārnāks mūsu lielajā istabā, bet mēs ar mammu — viņas mazajā. Galvenās mēbeles jau pārvāktas. Ira precas. Viņš arī studē medicīnu.

Izrādījās — nekā neskaidra nav. Medicīnas studente Ira­īda Kociņa, kura līdz šim no mammas īrēja mazo istabiņu, drīz sauksies Iraīda Laha. Precētiem vajagot plašākas telpas, nevarot tādā šaurībā, kā varot Rasma ar mammu. Vis­maz mamma tā domājot, šaurībā varot ātri saķildoties un ak šausmas! — vēl izšķirties.

«Jā, jā, it kā plašas telpas ir nodrošinājums pret šķirša­nos,» Linda rūgti nodomāja.

Maksāšot divreiz vairāk nekā par mazo istabu. Mamma gan sakot: ne jau nauda tā galvenā, jauniem cilvēkiem, kuri sāk dzīvot, esot jāpalīdz, sirds viņai tā liekot.

— Vai tas Lahs tik naudīgs?

— Jā, tēvs laukos traktorists, māte slaucēja, viens arot naudu, un otra slaucot naudu. Tagad šie aizbraukuši uz laukiem sagatavot kāzas.

Linda piecēlās, izgāja priekštelpā un, pavērusi durvis, ieskatījās otrā istabā, kurā agrāk mitinājās Linda ar Rasmu, bet tēvs un māte — lielākajā. Kad ģimenei pietrūka gal­venā pelnītāja — tēva, visas trīs pārnāca lielajā istabā, bet mazo par trīsdesmit rubļiem mēnesī izīrēja studentei Ira­īdai. Labi, ka Lindas mātei bija tāda iespēja dabūt klāt kā­dus rubļus pie ne visai lielās bērnudārza audzinātājas algas. Mājas daļu — divistabu dzīvokli — mātei kā kāzu dāvanu nopirka audžutēvs, viņas māsas Sofijas vīrs profesors Mil- tiņš.

— Un jūs visu mūžu domājat nodzīvot šinī būcenī? — Linda jautāja Rasmai, kura stāvēja blakus, atbalstījusies pret dur­vju stenderi. Nelielā, garenā telpa bija piebāzta kā lietotu mēbeļu veikals. Tur jau lāgā iespraukties nevarēja.

— Nē, tikai gadu, tad īra ar vīru beigs studijas un brauks uz laukiem par ārstiem. Tālāk tad redzēs, varbūt es pār­iešu uz vakarskolu un sākšu pati pelnīt.

Jā, tajā istabelē trešajam vietas nav, Linda smagi nopūtās.

Rasma šo nopūtu saprata savādāk un bezbēdīgi teica;

— Nieki, gads nav mūžība. Bet tagad es tev kaut ko parādīšu. — Rasma piegāja pie skapja un izņēma baltas bik­ses.

— Kolosālas, vai ne? — Seja viņai staroja.

Linda lietpratīgi apskatīja un pataustīja, bet sacīja pavi­sam vienaldzīgā balsī:

— Tāds savāds audums …

— Vislepnākais, no tīra maisa audekla, balināts un pašas šūts.

— To gan neviens nepateiks. — Un Linda jau skatījās sānis.

— Kas ar tevi šodien ir? Vai kāds normāls cilvēks tā ap­skata jaunu apģērbu? Nu jā. Tu tagad esi izlutināta. Kas tev tādas pašdarinātas džinsenes! Tāpēc mamma trīsreiz dienā skandina — tev esot laime no debesīm nokritusi. Bet es nekad neprecēšos, jo vīrieši, ejot istabā, reti kad no­slauka kājas.

Rasma, mazliet aizvainota par mazo vērību viņas mākslas darbam, iekāra jaunās bikses atpakaļ skapī un, pagriezusies pret Lindu, ziņkārīgām acīm uztvēra māsas izvairīgo ska­tienu.

— Iesim ēst, jādomā, ka garšos tikpat labi kā smaržo. Jā … Es redzu, tev gadījušās kādas nepatikšanas.

Linda vēlreiz pārlaida skatu mazajai istabiņai — trim te vietas nav …

Galdu klāja lielajā istabā. A^āte, no plīts piesarkusi, sēdēja iepretī meitām un jutās labi. Linda pavēroja māti: vēl glīta un nemaz neizskatās veca, bet dzīvojusi grūtu un nemierīgu dzīvi. Un vai viņai ir tiesības tagad atkal sagādāt mātei jaunu bēdu? Bet ko te varēja darīt? Ņemt savu somu un iet atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu? Nē, tādām šaubām ne­drīkst padoties. Tomēr mātes ļoti, ļoti žēl …