MIRDZA KĻAVA - KATRAM SAVA ORHIDEJA

— Vai tava mamma jau zina?

— Nupat nāku no viņas bērnudārza.

— Un ko mamma?

— Raud.

— Tavas mammas žēi, mēs taču ar viņu augām kopā kā māsas. Un ko tu pati esi nolēmusi darīt?

— Domā, man nav žēl mammas. Es vispirms meklēšu da­žām dienām jumtu virs galvas.

Sandra, skatoties Lindai garām, domīgi klusēja, tad it kā atmodās un mierinoši teica:

— Labi, kādu laiku varēsi palikt pie mums.

* * *

Edmunds Luters savas vasarnīcas dārza vārtus nemaz ne­atvēra, nobrauca mašīnu ielas malā. Eh! Atslēga bija aizķē­rušies, nevarēja uzreiz atslēgt durvis. Izdzirdusi slēdzenes klikšķi, priekštelpā ienāca māte.

— Ak tul Šodien tik ātri mājās?

— Kādu citu gaidīji?

— Ko tad es varētu gaidīt? Domāju, varbūt Linda.. .

— Vai viņa nav rādījusies?

— Nav.

Edmunds sadrūma. Māte sekoja dēlam lielajā istabā.

— Tev Lindas dēļ galva nav jālauza, lai viņa pati domā, kā tikt nost no sēkļa, uz kura bez apdoma uzskrējusi. Kas tad tevi Tu ar vienu mājienu vari dabūt desmit tādus skuķus.

— Es tev neesmu lūdzis padomu, — Edmunds ar neap­valdītu īgnumu atbildēja.

Irēna Lutere nebija radusi dzirdēt no dēla neiecietīgas atbildes un skarbu balsi. Aizvainoti sakniebusi lūpas, viņa aizejot aizcirta durvis. Edmunds sarāvās — arī durvis dauzīt šai mājā nebija ierasts. Kas tas ir, ka viss uzreiz kaitina. Krēsli tik lieli un mīksti, kā domāti mūžīgai istabā kvernē- šanai. Tikko apsēdies, viņš tūliņ piecēlās un iegāja Lindas istabā. Tāda ligzdiņa un tukša! Pavēra skapja durvis — pretī skatījās rindā sakārtas krāsainas drānas. Nekas neliecināja, ka saimniece pavisam prom. Edmunds kritiski pavērās spo­gulī: nekādi neizskatījās pēc pametama, bet gan pēc vīrieša, kurš sievai liek izdomāt simtiem viltībiņu, ar ko no­turēt tādu vīru pie vietas. Edmunds Luters un pamests vīrs — tas nesaskan. Kā māte teica? Var dabūt desmit sku­ķus ar vienu mājienu. Velns parāvis! Cik muļķīgi, bet vajag vienīgi to, kura bēg prom. Edmunds palūkojās pulkstenī.

Tikai četri. Ko līdz vakaram lai sadara? Viņš jutās kā no seg­liem izmests.

Māte aicināja pusdienās. Kotletes Edmunds stūķēja mutē lieliem kumosiem un norija kā bezgaršīgus papīra vīšķus. Pašam negribot acis kavējās pie tukšās vietas, kur parasti sēdēja Linda. Steidzīgi paēdis, viņš, cenšoties izlikties vien­aldzīgs, ieminējās:

— Jāaizbrauc uz Rīgu.

Irēna saprata dēla brauciena mērķi.

— Vajadzēja pagaidīt, kad viņa pati nāks atpakaļ, nevis tūliņ skriet pakaļ. Tad tu redzēsi, turpmāk dabūsi katru mēnesi spēlēt līdzi tādos kumēfcliņos.

— Citus mācīt vienmēr esam gudri, tikai paši sevi nere­dzam. Tu ar Kadiķieni jau desmit gadus sacenties, bet tas vecais auns Žanis Kadiķis, mīļi sagaidīts, tekalē no vienas pie otras un nepieder ne viņai, ne tev.

— Nu vai zini … — Irēna, kā lapsenes sakosta, pietrūkās kājās un izmetās no virtuves. Viņu tik daudz neaizvainoja tās patiesības atgādinājums, ko pati labi saprata, bet galve­nokārt nepatika, ka dēls zina par Zani Kadiķi.

Edmunds, vairāk neko ar māti nerunājis, izgāja uz ielas un sēdās mašīnā.

Lindas māte, pārnākusi no darba, nemaz nebija pārsteigta, ieraugot istabā Edmundu sarunājamies ar Rasmu. Apsveici­nājusies viņa tūliņ teica:

— Meitiņ, ja gribi, vari aiziet paciemoties pie Sarmas, tikai nepaliec ilgi.

«Kaut kas nelabs rūgst,» paskatījusies mātē un Edmundā, Rasma noprata.

— Labi.

Nepagāja ne pāris minūtes, kad noklaudzēja durvis.

Lindas māte nosēdās iepretī Edmundam un, rokas uz­traukti sakrampējusi, gaidīja, ko viņš sacīs.

Edmunds redzēja, cik sagrauzta viņa izskatījās, un sa­prata — sievasmāte labprāt palīdzētu, bet viņas acīs saska­tāms, ka veltīgi nopūlējusies meitu pierunāt un tagad cerēja, varbūt znots var ko grozīt.

— Vai Lindas nav pie jums? — Edmunds pats lāgā nepa­zina savu baisi.

Lindas māte pūlējās savaldīties un runāt mierīgi:

— Viņa pie Sandras, ja pieņems, tur kādas dienas pa­dzīvos. Es pa īstam nesaprotu, kāpēc tas tā . ..

— Es, māt, arī nesaprotu. Kaut vai mani sit nost, nesa­protu.

— Ne no šā, ne no tā cilvēki nešķiras. Ko es varu zi­nāt … Viņa man neko nestāsta. Paliek pie sava — nevaru, un viss.

— Cita taču viņai nav?

— Nav, nav. . . Linda nav tāda. Ja tu mēģinātu viņu satikt…

— Jācer, ka tās iedomas pāries. Jūs domājat, man vaja­dzētu pie Sandras tūliņ aizbraukt?

— Labi jau būtu.

Edmunds atvadījās. Lindas te nav, un šeit nekāda pa­līdzība tikpat nav sagaidāma. Ir nu gan vienreiz melnā pirmdiena.

Sandra, nesot nelielu ādas čemodānu un pieturot Anniņu ar otru roku, augstpapēžu kurpēm viegli klaudzinoties, lē­nām virzījās pa kāpnēm lejup.

— Māmiņ, vai vectētiņš vedīs mani ar savu mašīnu? -— Anniņa vaicāja.

—- Jā, meitiņ. Tur, Gaujmalā, tevi sagaidīs vecmāmiņa un, atceries, — tava vāverīte, kas dzīvo lielajā ozolā.

— Vai tu ieliki somā viņai riekstus? — Tik svarīgu jau­tājumu noskaidrojot, Anniņai bija jāapstājas.

— Protams, bērniņ, — arī Sandra apstājās, viņai vajadzēja sasveicināties ar kāpņu pagriezienā negaidīti sa­tikto Edmundu Luteru.

— Jūs laikam pie mums? — Sandra saprotoši jautāja.

— Tā iznāk. Radus mēdz atcerēties, ja ir kāda vaja­dzība. Šoreiz gan esmu pagadījies nelaikā, — Edmunds pa­māja uz čemodānu, — jūs, kā rādās, laižaties tālākā ceļā.

— Mēs jā. Varbūt gribat satikt Lindu, viņa palika mūsu mājā.

Nav vērts šoreiz tēlot lepno, Sandrai tāpat skaidrs nā­ciena iemesls.

— Taisnību sakot, jā. Tik daudz drosmes man ir.

Edmunds atvadoties noskūpstīja Sandrai roku, noglaudīja

Anniņai galvu un tad visai steidzīgi kāpa augšup. Cik ne­patīkami sajust, kā paša sirds dauzās. Tas no ātrās kāpšanas, vai nu citādi.

Atvērusi durvis, Linda satrūkās. Viņa zināja — izrunāša­nās ar Edmundu neizbēgama, taču negaidīja to tik drīz. Apmulsusi viņa atstāja Edmundu pie vaļējām durvīm un pati iebēga Vārava kabinetā, tur saņēmās un kaujinieciski paceltu galvu nostājās blakus rakstāmgaldam.

r

Edmunds apvaldīti viņai sekoja. Pastūmis tuvāko krēslo, viņš apsēdās.

Brīdi gaisā vibrēja divu cilvēku vārdos neizteiktu dornj un jūtu spriegums.

— Vai tevi var palūgt paskatīties uz manu pusi, — Ed­munds, kā parasti satraukuma brīžos, īsi ieklepojās, — prā­tīgāk gan būtu braukt tūliņ mājās izrunāties un nelikt svešām sienām klausīties.

— Mums nav ko runāt, ja reiz aizgāju, tad uz visiem laikiem.

— Tu pie manis arī nāci uz visiem laikiem.

— Tā bija kļūda, es toreiz daudz ko iedomājos savādāk.

— Ja tu dusmojies par to gadījumu Jūrmalā … atvaino, es pārsteidzos. Tev tāpat ir sava daļa vainas. Pēdējā laikā tu starp mums biji radījusi tik biezu sienu, ka to vajadzēja spridzināt. Es tevi gribēju vest pie prāta … Galu galā man nav dzelzs nervi.

— Jūrmalas gadījums bija tikai katalizators, kas paātri­nāja mūsu šķiršanos, kura tāpat reiz notiktu. Mana vaina bija pašā sākumā. Mums nevajadzēja tikties un saiet kopā. Par to tagad runāt nav jēgas, tāpat nekas nav maināms.

— Domā, dzīve tevi saņems ar atplestām rokām un ajk- lēs tāpat kā es?

— Negribu būt auklējama. Un ar dzīvi mums katram ir citādas attiecības. Tev un man ir pārāk atšķirīga vērtībj izpratne. Kopējs jumts nav mūs tuvinājis, gluži otrādi, pa­rādījis, cik nesaderīgi esam.