MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

— Es pirmais! Es pirmais uzminēju! Mūsu ziemai trūkst Sniegavīra.

— Jā, uzminēji gan, — Toms jutās vīlies, viņš domāja, ka tikai viņam vienīgajam Sniegavīrs ienācis prātā.

— Es to arī zināju, — zaķēns Jēkabiņš mānījās un kārtējo reizi nodusmojās uz sevi, kālab viņam pats vienkāršākais ir vienkāršs tikai tad, kad cits to jau izdomājis.

Draugi, izgājuši uz ciemata lielā ceļa, apstājās. Toms pētoši skatījās apkārt, tad pagāja pāris soļu pa kreisi, pēc tam pa labi, skaļi spriedelējot:

— Kur Sniegavīram būtu visīstākā vieta?

Mikam uznāca lielā prātošana:

— Sniegavīram jāstāv tur, kur visi viņu redz un kur viņš redz visus, un kur viņu neviens netraucē, un kur viņš nevienu netraucē.

— Vai tu īsāk runāt nemāki, es nekā nesapratu, — Jēka­biņš aizrādīja.

— Ievērojot Mika prātīgo ierosinājumu, Sniegavīram jāstāv blakus vectēva Kurmja vārtiem cieši pie sētmales, — Toms izlēma bez kādas gudrošanas.

Nu atlika pāriet pāri ceļam un sākt darbu. Toms izrīkoja:

— Mums jāsaveļ trīs sniega bumbas, vislielāko, pašu apak­šējo, es uzņemos, vidējā pa spēkam Jēkabiņam, vismazākā būs galva, to atstāsim Mikam, jo viņš vienmēr uzdodas par gudrāko.

— Bet ir slinkākais, — Jēkabiņš pie sevis klusām nomur­mināja, taču Miks to dzirdēja un pārlaboja Jēkabiņa iztei­kumu:

— Nevis slinkākais, bet apdomīgākais, un domāšanai vienmēr vajadzīgs laiks.

Jēkabiņš nezināja, ko atbildēt, tālab izlikās Miku nedzir­dējis, un nebija arī vairs vaļas pļāpāt, bija jāķeras pie darba. Vislielākā sniega bumba tika savelta pati pirmā, pieripinājis to pie vectēva Kurmja vārtiem, Toms atskatījās, cik tālu ar darbiem tikuši draugi. Jēkabiņš jau tuvojās ar savu vēlumu. Viņi abi ar Tomu, vaigus piepūtuši, stenēdami uzcēla Jēka­biņa sniega bumbu uz Toma saveltās un stingri piespieda, lai labāk turētos.

— Ei, Mik, kas ar tevi ir? — Toms nepacietīgi noprasīja.

Kaķēns, pacēlis savu nelielo bumbu, taisnojās:

— Man taču vissarežģītākais darbs, ar galvu nav tik vien­kārši.

Sniegavīram vēl piestiprināja sniega rokas un apaļas, nelielas pikas par tupelēm.

Miks nemaz neizrādījās piekusis, tieši otrādi, jutas gluži žirgts.

— Tagad pārējo atstājiet manā ziņā, gaidiet un neko ne­aiztieciet, — kaķēns piekodināja un teciņus devās uz savu inaju. Drīz viņš atgriezās apkrāvies, kā nākdams no Lielā veikala, jau pa ceļam brīdinot:

— Tagad paejiet malā un netraucējiet!

Vispirms Miks piešķīra Sniegavīra apaļajai galvai sejas izteiksmi: iesprauda divas melnas ogļu acis, burkāna degunu un sarkanu krāsainā zīmuļa galu mutes vietā, tad uzmauca tfalvā cauru vecu kastroli par cepuri. Uz vēdera rindā iespieda piecas pogas, katru savā krāsā un savā lielumā, nosakot:

— Tā būs jaunākā mode.

Pašu pēdējo Sniegavīrs dabūja padusē apdilušu žagaru slotu. Miks nevarēja vien nopriecāties:

— Kā dzīvs! Pilnīgi kā dzīvs.

Brītiņu pastaigājuši un no visām pusēm apskatījuši savu darbu, draugi atcerējās, ka rīt ir skolas diena un vēl neko nav mācījušies. Gribi vai negribi — jāšķiras un jāiet katram uz savu māju un jāatver grāmatu soma. Atvadoties Miks ko svarīgu pēkšņi atcerējās:

— Paga, paga . . .

— Kāds vēl «paga» … — Jēkabiņš noprasīja, domājot, ka viņam līdz mājām vistālākais gabals, kas tad šiem, jāpāriet tikai pāri ceļam.

— Vai jūs ievērojāt, ka, mums promejot, Sniegavīrs pa­mirkšķināja kreiso aci? — Miks pajautāja.

— Dažreiz ir tā, pats mirkšķina un domā, ka cits mirkšķi­na, — Toms neko tādu nebija pamanījis.

— Iznāk gandrīz joks, — Jēkabiņš iesmējās un naski steidzās uz lielajiem vārtiem, bet vāverēns Toms tikpat žigli uz savu ozolu.

Palicis viens, kaķēns Miks apstājās un domīgi atskatījās.

— Un tomēr . . . Lai viņi saka, ko grib — Sniegavīrs mirk­šķināja.

Svētdien Vecozolu ciematā trīs reizes noskanēja lapsiņas Ivetas taures pūtiens: tra-ta-tā! Tra-ta-tā! Visi saprata, ka mākslinieks Džons Lapsa atgriezies no tālajiem ziemeļiem, un arī to iedomājās, ka Džons trīs reizes aizkavējies ārpus mājas ilgāk, nekā Iveta viņam atvēlējusi. Vecmāmuļa Vārna, kura vienmēr visu zināja un bija pārliecināta, ka viņas domas ir nešaubīgi pareizas, nogrozīja galvu: «Re, vasarā Iveta nekad vienā dienā netaurēja vairāk par divām reizēm, māksliniekus neder laist prom tālu no mājas, pēc tam viņi to vien gudro kā skatīties uz durvju pusi.» Bet Miks nopriecājās, ka skolā beidzot reiz sāksies solītā zīmēšana. Un viņš nekļūdījās.

Pirmdien Meža skolā ieradās Džons Lapsa. Jau pirmajā zīmēšanas stundā atklājās liels pārsteigums, un vainīgs pie tā bija kaķēns Miks. Neviens nebūtu izbrīnījies, uzzinot, kādu aplamību viņš izdarījis vai neizdarījis ko vajadzīgu. Bet te — blaukš! Mikam ir talants.

Noklausījušies zīmēšanas tematu «Ziemas prieki», visi pir­majā brīdī domāja, ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Kurš te nepazina ziemu un tās priekus? Bet, kad vajadzēja zīmēt, nekas lāgā neiznāca. Džons Lapsa, apstaigājis solus, paņēma tikai Mika zīmējumu un apskatījis piesprauda pie tāfeles. Un tad ne viena vien mute no brīnumiem atvērās.

— Redziet, redziet, Āpšu kalns un zaķēns uz slēpēm!

— Tas taču mūsu Jēkabiņš.

— Jā, es kas es, ar citu jau tāda bilde neiznāktu.

— Ausis patiešām kā Jēkabiņam.

— Mākslinieks! Gatavs mākslinieks.

Arī Džons Lapsa teica: — Mikam ir talants.

Meža skolā neviens ilgi brīnīties nebija radis, tomēr Miks todien tika īpaši ievērots un apbrīnots.

Garajā starpbrīdī pat lūsēni Ciks un Niks vairs nemēģināja Miku ķircināt. Zaķēns Jēkabiņš centās nostāties kaķēnam vismaz aizmugurē, viņš ļoti godāja visus, kuri prata to, ko pats nemācēja. Desmit minūtēs vāverēns Toms divdesmit reižu at­kārtoja: — Mans draugs Miks. — Kad, zvanam atskanot, Miks gāja klasē, visas astoņas zīlītes paspurdza malā un vienā balsī čivināja:

— Ceļu talantam!

Pats jaunatklātais mākslinieks peldēja sajūsmā, nemaz ne­iedomādamies, ka talants var radīt arī kādus grūtumus.

Mikam un Tomam no skolas mājupejot, citreizējās skaļās sarunas vietā bija dzirdama tikai sniega gurkstēšana, kas at­saucās katram viņu solim. Miks vēl nekad tik ilgi nebija varējis klusējot domāt, parasti viņam viss, kas galvā, tūliņ pārvietojās uz mēles. Toms ik pa brītiņam jautājoši paskatījās draugā, bet neuzdrīkstējās ko sacīt, nebija jau vairs vienkāršs kaķēns.

Pie mājas vārtiņiem Miks savu domu bija izdomājis:

— Zini, ko es nolēmu?

— Nu? — Toms ļoti gribēja zināt, ko Miks tik ilgi gudrojis.

— Pamācīšos un tad gleznošu portretu.

— Pareizi, — Toms iztēlojās, ka viņš vislabāk izskatīsies, ģerbies dzeltenajā džemperī.

— Un ir svarīgi, ko glezno.

— Tu runā ļoti gudri, — Toms bija vienis prātis ar draugu un tūdaļ pārdomaja, vai viņam «gleznoties», stāvot pie loga, vai sēdot atzveltnes krēslā ar atvērtu grāmatu klēpī.

— Es zinu, tu uzreiz saprati, ka gleznošu vectēvu Kurmi.

Toms kā satrūcies aši paskatījās Mikā, tad lēni novilka:

— Ja-ā, — un, galvu noliecis, steidzīgi atvadījās. Pa ceļam uz savu māju lielajā ozolā Toms prātoja: «Vai vispirms nepie­nāktos gleznot tuvāko draugu? Bet visi runā, ka māksla esot sarežģīta, ja tā ir, tad laikam katrs nevar saprast, kurš glez­nojams pirmais un kurš pēdējais.»