MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA
Здесь есть возможность читать онлайн «MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Издательство: «Liesma»,, Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:BALTĀ ZIEMA
- Автор:
- Издательство:«Liesma»,
- Жанр:
- Год:неизвестен
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
BALTĀ ZIEMA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «BALTĀ ZIEMA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
BALTĀ ZIEMA
Izdevniecība «Liesma», Rīgā,
BALTĀ ZIEMA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «BALTĀ ZIEMA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Jā, ar mani ir tas gadījums, kad lielas zināšanas nav saistītas ar tikpat lielu to pielietojumu. Droši vien grāmatu biju paņēmis līdzi, lai ierakstītu domu graudus, kas, malku
skaldot, ienāktu prātā. Malkas skaldīšana vienmēr sekmē domāšanu.
Miks un Toms bez teikšanas zināja, kas viņiem tālāk darāms — jāiekurina plīts un jāliek vārīties ūdens. Tējas apliešanu baltajā emaljētajā krūzē vectēvs uzticēja tikai sev un vienmēr šaubījās, vai pats izdara, kā pienākas.
Atgriezušies no virtuves istabā, draugi ieraudzīja mājas saimnieku sēžam pie rakstāmgalda uz nesen pirktā grozāmā krēsla. Viņi pār vectēva platajiem pleciem paskatījās piezīmju grāmatā, kurā tika pielikts punkts domu graudam:
«Pie mēness degunu nesasildīsi.»
-
Pēc tam Kurmis atšķīra pirmo lappusi un ieskatījās trekniem
burtiem rakstītā ciemata iemītnieku saraksta blakus atzīmēs — kuri aizbraukuši uz siltām zemēm, kuri pārlaiž aukstumu ziemas miegā.
Tiem, kas darbojas ciematā, viņa skatiens, ātri pārslīdējis, apstājās pie bezdelīgu ģimenes.
— No bezdelīdziņas Vivitas vēl arvien nav vēstules. Parasti neraksta, ja iet ļoti slikti un ja iet ļoti labi.
— Tad viņai iet ļoti labi! — Miks un Toms iesaucās reizē, jo viņi gribēja, lai tā būtu.
— Un kā ir ar mūsu ziemas miega gulētājiem? Vai visiem pie vārtiem pielikts uzraksts, lai netraucē?
— Tu taču pats pārbaudīji un mūs uzslavēji, — atgādināja Toms.
— Jo īstāks profesors, jo biežāk kaut ko aizmirst.
To sakot, Miks gribēja izpatikt ciemata priekšniekam, bet «īstākais profesors», nepievērsis Mika secinājumiem ne mazāko uzmanību, ielika sarkano piezīmju grāmatu rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē un pārliecinoši noteica:
— Kārtībai jābūt!
SVESINIEKS NEMAZ NEBIJA SVEŠS
īsākais ceļš no meža skolas uz ciematu «Vecozoli» nebūt nebija taisnākais, tas līkumoja un cilpoja, svinīgi apejot lielās egles un lazdu pudurus, tikai pie greizās gobas meta pēdējo cilpu un no turienes stiepās garumā taisni, taisni vien. So taisno gabalu līdz ciematam naskā solī varēja noiet desmit minūtēs. Cieši nomīdītā taka ne tikai spīdēja kā ledus, vietumis tā bija arī slidena, tāpēc trīs gājēji palēnām čāpoja garām greizajai gobai. Patiesībā neveikli klunkuroja vienīgi kaķēns Miks, bet vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš piemērojās viņa gausajai gaitai. Nepametīs jau draugu vienu meža vidū.
No ciemata puses pa to pašu ceļu gariem, lamzīgiem soļiem lampačoja vilks Pelēcis. Ceļa pēdējās cilpas galā viņš satika trīs lēnos gājējus. Atņēmis labdienu, Pelēcis apstājās un uzsāka sarunu:
— Es tā pārbijos, tā pārbijos, ka vēl tagad esmu nobijies. Nevar saprast, kas notiek, viss mežs rīb, krakšķ un brakšķ.
Miks nekādus trokšņus nesaklausīja, tomēr drošības labad strauji pagriezās atpakaļ paskatīties un paslīdēja, ja Toms viņu nepaspētu pieturēt, būtu novēlies.
— Ej nu, — zaķēns Jēkabiņš kā ticēja, kā neticēja, — kāpēc mēs neko nedzirdam?
— Neesmu vainīgs, ka tev sliktas ausis, — vilks Pelēcis šausminoši iepleta acis, — un es skatos, skatos un ieraugu — uz ceļa viņš pats… — Pelēcis apklusa un kā lielās bailēs sastinga.
— Nu un tālāk, tālāk? — Toms nepacietīgi skubināja.
— Ko domājat, redzu — nāk Miktomjēkabs.
— Kas tas par zvēru? — Miks sāka trīcēt, kaut viņa kažociņš nekļuva plānāks un pēkšņi milzīgs aukstums arī neuznāca.
— Kur viņš ir? — Toms bija gatavs sastapties ar nezināmo svešinieku, vienalga, cik briesmīgs tas būtu, kas tur gaišā dienas laikā ko baidīties?
Zaķēns Jēkabiņš domāja, vai nezust mežā, bet varbūt uzskrien tieši virsū tam, kā viņu sauca . . . Tāpēc palika stāvam, kur stāvējis.
— Viņš ir tepat! Oi! Oi! Es laižos. — Un vilks Pelēcis, smiedams savu visskaļāko smieklu, lamzāja prom.
— Evū! — Toms atjēdzās. — Pelēcis mūs izjokoja, Miktomjēkabs — tie taču esam mēs — Miks, Toms, Jēkabs.
— Tad nekādu briesmu nav, — Jēkabiņš jutās piekrāpts, baidīties bija interesanti.
Miks nodomāja, ka vajag tā jokoties, lai citiem nāktu smiekli, nevis, otru sabaidot, pašam par to smieties. Skaļi viņš neizteicās, negribēja atzīties pirmītējā izbīlī. Tūliņ norimties kaķēns nevarēja un sāka gudrot, kādas tālākas nepatikšanas sekos Pelēča jokam. Kamēr viņam izdevās sadomāt gaidāmās likstas, tikmēr draugi gāja klusējot. Sī klusēšana nebija ilgstoša, pēc dažām minūtēm Miks, cenšoties izskatīties nepārspējami gudrs, jautāja:
— Vai jūs zināt, kas ir vislipīgākais?
— Iesnas, — zaķēns Jēkabiņš to labi zināja, jo vienmēr, kad mazākais brālis šņaukājās, viņš laikus meklēja lielāku kabatlakatu.
— Nekā, vislipīgākās ir iesaukas, tagad mūs tā vien sauks — Miktomjēkabs. Pelēcis jau neklusēs.
— Un tad? — Toms pasmējās. — Ja vajadzīgs, mēs taču visi trīs esam kā viens.
Jēkabiņam un Mikam par to nebija ko iebilst. Atlikušo ceļu ejot, viņi pārsprieda vakardien televizorā redzēto multiplikācijas filmu «Zilais Zilonis».
Bet vilks Pelēcis tūliņ aiz līkās gobas pamanīja eglē atpūšamies žagatu Zvadzinātāju. Mika domas izrādījās pareizas, Pelēcis patiešām izlielījās, kā piemānījis trīs draugus. Tādus jaunumus padzirdējusi, žagata Zvadzinātāja aizmirsa nogurumu un žiglākā lidojumā nekā parasti pāri koku galotnēm steidzās uz ciematu «Vecozoli». Lidošana paliek lidošana, un Zvadzinātāja ciematā nokļuva ātrāk nekā tie trīs, kuri ejot pārsprieda multiplikācijas filmu «Zilais Zilonis».
«URRĀ!» PAR ĀTRU
Trīs draugu pārrunas par zilā ziloņa zilu brīnumu pilnajiem piedzīvojumiem Zilzemē, kā iepriekš nomērītas, izbeidzās tieši pie ciemata priekšnieka Kurmja mājas.
Tobrīd vectēvs Kurmis silti sakurinātā istabā sēdēja grozāmā krēslā blakus rakstāmgaldam un labpatikā klausījās zīlīšu kora dziesmu, ko no Lielā Meža atnesa radio. Izdzirdis omulību traucējoši, asi ieskanamies zvanu, viņš pagriezās ar visu krēslu (kārtējo reizi nopriecājoties par šādu izcilu izgudrojumu — krēslu, kas atļauj tik viegli pagriezties, uz kuru pusi gribi), pastiepās līdz galda galam un, izslēdzis radio, skaļi uzsauca:
— Durvis ir vaļā!
Trīs atnācēji, atstājuši kažokus priekštelpā, nostājās rindā pretī vectēvam. Toms jau pavēra muti, lai izsacītu nāciena iemeslu, bet nepaspēja, mājas saimnieks viņus uzaicināja apsēsties pie apaļā galdiņa. Toms, Miks un Jēkabiņš saprata, ka sagaidāma garāka runāšana.
— Sveiciens jums no žagatas Zvadzinātājas, — vectēvs viltīgi palūkojās ciemiņos. — Ko Miktomjēkabs man labu teiks?
Draugiem pietika saskatīties ar pusskatienu, lai saprastu, ka vilks Pelēcis ir sastapis žagatu Zvadzinātāju un izpļāpājies. Ko zināja Zvadzinātāja, to zināja visi tādā attālumā, cik tālu viņa spēja aizlidot.
— Sen ilgojamies pēc apvienojoša nosaukuma, kādreiz jau Pelēcim izdodas ko labu sagudrot, — vāverēns Toms to pateica īpaši vienaldzīgi, tad svarīgākā balsī turpināja: — Mēs vakar, tev malku nesot, abi ar Miku nolēmām . . .
— Tu nolēmi viens pats, — Miks pārtrauca, laikam negribēja pieļaut, ka draugs bojā sev raksturu, runājot nepatiesību.
— Netraucē nopietnu runu, — Toms aizrādīja kaķēnam. — Mēs atnācām norakt sniegu no šķūnīša takas, Jēkabiņš arī.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «BALTĀ ZIEMA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «BALTĀ ZIEMA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «BALTĀ ZIEMA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.