MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

— Ko tur daudz pūtīsies, bet prātīgi parunāties iekārojās.

— Prātīga parunāšanās nav par sliktu, — Sniegavīrs pa­grozīja taisnāk savu žagaru slotu, ko pirmiņ bija sašķobījis.

Mēness dusmīgi pavērās virs Lielā Meža uzpeldējušā tumšā mākonī, kas nobijies tūliņ noslēpās aiz koku galotnēm.

— Es sarunājos tikai ar vēju un debesu spīdekļiem, — Sniegavīrs turpināja aizsākto domu, — bet, redz, zvaigznes ir

talu, un ar sakliegšanos nekada tērzēšana neiznāk. Vējš pa gaisu vien un tikai skrien un skrien. Vieglprātīgs. Un tu . . .

— Ko es?

— Tev tālu jāstaigā un jāspīd.

— Tāds man darbs.

— Vai tad citādi.

Mēnesim nekāds jautājums nenāca prātā, un Sniegavīram nekas stāstāms tā uzreiz arī neatradās. Nav jau vienā laidā jāpļāpā, nodomāja Sniegavīrs, patīkama tāda kopīga paklu- sēšana, kad ciemiņš atnācis. Tā viņi krietnu laiku draudzīgi klusēja, un abiem bija labi.

— Cik es vēroju, tavā ciematā viss kārtībā, — pēc krietna brīža Mēness, kā jau ciemiņš, gribēja pateikt ko labu.

— Tā ir . .. Mazie reizēm padraiskojas. Vai bez tā iztiksi. Bet pagājšnakt tavās debesīs gan tāds kā jampadracis izska­tījās, mākoņi skraidīja un zvaigznes drebinājās.

— Jā . . . Drusciņ bija.

— Un kas tieši drusciņ bija?

— Ar zvaigznēm negals. Kad tu to jampadraci redzēji, es puspasaules apstaigāju, kamēr zvaigznīti Eleonoru sameklēju. Par tām pūlēm man tagad brīvnakts.

— Ko tad viņa!

— Kāda viņa?

— Tā zvaigznīte Eleonora.

— Ņēma un izbēga no savas vietas, kur viņai jāstāv. Es metos ķert, bet Eleonora piebuntojusi pelēko Mākoni tais ēver- ģēlībās līdzspēlēt, un šis nostājas man ceļā. Es ne vairs ko redzu, ne mani kāds redz. Kamēr izķepurājos no pelēkuma ārā, tikmēr zvaigzne gabalā.

— Kur šai tā bija jāskrien?

— Iedomājusies, ka viņa varot būt ceļa rādītāja visiem gājējiem. Un vai staigātāju trūkst?

— Ko tu viņai maisi darīt labu darbu, — Sniegavīrs no tiesas saskaitās.

— Āre, tur tie kumēdiņi, ka tā zvaigzne nemaz neprot ceļu rādīt, tikai skrien līdzi gājējiem, kuriem skaidri zināms savs ceļš. Un pati apmaldās.

— Es, piemēram, agrāk domāju, ja atrodas augstu un spīd spoži, tad nekādu nepatikšanu nav.

Nu gan viss bija izrunāts, bet Mēness vēl neatvadījās. Kur tā steigsies — ziemā nakts ir gara, un kad atkal dabūs brīv- nakti? Tomēr sētas stabs nav tā vieta, uz kā sēdot Mēnesim patiktu sagaidīt rīta gaismu. Bija vien jāceļas. Ticis virs vec­māmuļas priedes galotnes, Mēness atskatījās uz Sniegavīru.

— Vaļīgākā brīdī atkal pienākšu. Interesanti parunājāmies.

— Nāc, nāc, es jau tepat būšu.

Drīz Mēness nostājās augstu debesīs. Nakts kļuva gaišāka, zvaigznes mirgoja un koki sniegā meta tumšas ēnas, kā jau tas pienākas skaistā ziemas naktī, gluži kā uz pastkartes.

Tik traki kā vasarā vilks Pelēcis ar savu rozā motociklu neālējās, bet pa slideno, sasaluša sniega grambām izroboto meža ceļu pietiekoši lēnām un prātīgi braukt nebija viņa gaumē. Un viņa gaume īpaši nedomāt par ceļu, pa kuru brauc, kā to var saprast, beidzās ar katastrofu, par laimi, ar nelielu. Vidējā ātrumā drāžoties ar motociklu, pie līkās gobas, kur ceļam vislielākās grambas, sametās šķībi stūre, un Pelēcis ar visu braucamo nogāzās. Pašam kāja samežģīta, un motocikla spogulis ar hromēto apmali nolūza, piedevām saplīsa arī.

Uzzinājuši par šo notikumu, viss Lielais Mežs un Vecozolu ciemats teica:

— Labi, ka tā, varēja būt bēdīgāk, varēja būt pavisam bēdīgi.

Vectēvs Kurmis apgalvoja, ka vilks Pelēcis dabūjis mācību un ņemšoties prātā. Uz to pusi bija. Pelēcis savu braucamo nolika garāžā un teicās dzīt ārā tikai pavasarī. Tas, ka pats apdauzījies, esot visniecīgākais dzīves sīkums, bet motocikla žēl. Tādu spoguli ar hromēto apmali Lielajā veikalā pieved tikai divas reizes gadā, un tad vēl rindā jāstāv. Un ja nobrāž braucamajam vasarā izgudroto vienreizējo rozā krāsu? Tieši tādu toni nemaz nevar piekrāšot, jāsāk viss no gala. Nu nē . . . Lai motocikls atpūšas un gaida drošāku ceļu.

Sestdienas rīta pusē Pelēcis uzģērba puskažoku, apjozās ar platu ādas siksnu, aiz kuras aizsprauda mazo cirvīti, apāva sudraba krāsas sniega zābakus, uzlicis galvā ausaini, to bez­bēdīgi atbīdīja pakausī. Tā saposies, viņš platiem, ļodzīgiem soļiem gāja pa Lielā Meža ceļu, pa to pašu, kas līkumo garām skolai un pa kuru var aiziet līdz Vecozolu ciematam un, ja kādam vajag, tālāk pa Vijolīšu gravu iespējams nokļūt Gaujas krast­malā.

Diena bija padevusies patīkama — ne pārāk auksta, ne slapjdraņķīgi mitra. Sals pieturējās ap mīnus astoņiem grādiem, neplosījās auksts vējš, koku zari nemanīja ne mazāko vēsmu. Vilks Pelēcis priecājās, ka, ejot kājām, pa īstam izjūtams ceļa platums, ja gribi, ej pa labo pusi, ja gribi, pa kreiso, ja gribi, pa pašu vidu, reizēm pārmaiņas pēc var pāršņāpt pāri uz otru pusi.

Pavisam netālu no Vecozolu ciemata Pelēcis nepatikā uz­meta kūkumu. Pēkšņi ceļš sarāvās šaurs — Pelēcis ieraudzīja pretī nākam vilku suni Marsu. Paiet garām tā, lai Marss viņu neieraudzītu, nav ko domāt, atpakaļ griezties nav vilka dabā un laisties ceļmalas krūmos vēl ne tik. «Tas jau nekad neno­tiks, ka Marss varētu nepiebremzēt un nenotaurēt audzinošas runas,» to iedomājot, Pelēcim ejot sametās kājas, gandrīz pa­klupa.

— Labdien, — Marss apstājās, ticis vilkam blakus.

— … bdien .. . bdien . . .

— Uz kurieni Pelēcis tā saposies? — Marss paskatījās cir­vītī, kas kā papildgreznojums spīdēja virs Pelēča jostas sprādzes, saprata, kurp vilkam ejams.

— Kurvis jāpin. Laikus jādomā par kartupeļu stādīšanu. Es pēc klūdziņām uz Gaujmalu, — mānīšanās kā tāda pavēl- niece nāca no Pelēča mutes, gandrīz vai viņam pašam negribot.

— Nemels niekus, cik ūdu ieliki?

— Vienu.

— Cik?

— Divas.

— Cik pa īstam?

— Divas, ka tev saka.

— Nu, skaties, ja būs vairāk, konfiscēšu visas, hm-mmm, — Marss norūca.

— Uz redzi, — Pelēcis pacēla ķepu pie cepures.

— Pagaidi, kapec tik steidzīgs. Žagata Zvadzinataja pilnu mežu piežvadzinājusi, tu mazos esot baidījis.

— Es?

— Nu jā.

— Interesanti, kāpēc es pats to nezinu, kad un kur tas bija?

— Toreiz, kad viņiem iedevi iesauku Miktomjēkabs.

— Par iesauku visi ir sajūsmā, un baidījis nevienu neesmu. Viņi paši baidījās. Nav mana vaina, ja kāds jokus nesaprot.

— Tie tavi joki. . .

— Maniem jokiem nav nekādas vainas. Kas tev atkal nepatīk? Es tagad esmu labs, un, kad esmu labs, to neviens neredz, mūžīgi meklē, kur piesieties.

— Hm-mmm . . . Labs, labs, no tāda labuma, kas domāts, tikai lai citi redzētu, liela labuma nav.

— Eh, mani neviens nesaprot, — Pelēcis klusām nomur­mināja un neatskatoties soļoja prom.

Tā viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

Marss, turpinot ceļu, nodomāja: nelabi iznāca ar Pelēci — neatsveicinājās, apvainojās laikam.

Vilks Pelēcis patiešām jutās apvainots: «Pareizi saka un netic par tām ūdām, ja divas, tad divas, kad pats esi tik godīgs, tad nedomā par otru sliktu vien. Un, ja es runāju, kā domāju, tūliņ — nepieklājīgs.»

Ar šādām domām noņemoties, Pelēcis gandrīz nepamanīja, ka garām jau Vecozolu ciemats un Vijolīšu grava, kur kājas nesa, tur gāja. Gaujmalā, pie kārklu krūmiem ieraudzījis ūdas āliņģi, vakardien cirstu, bet šodien paspējušu aizsalt, tūliņ atjēdzās. Nelāgās domas no galvas vienkārši ar krišanu izkrita. Vispirms vajadzēja dot darbu mazajam cirvītim, tikai pastumjot malā āliņģī sacirstā ledus lauskas, Pelēcis ieraudzīja, ka aukla no zaru žāklīša nav notīta. Pacēlis ūdu gaisā, makšķernieks pārliecinājās — ēsmas raudina dzīva un vesela. Skaidrs, līdaka te nav ciemojusies. Pelēcis nogremdēja ūdu atpakaļ, nolika šķērskoku pāri āliņģim, ar kāju uzbužināja sniegu virsū un gāja labu gabalu tālāk, kur dziļā piekrastes bedrē lielo lomu gaidīja otra ūda. Gaidīja, bet nesagaidīja.