MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

To izlasījis, vectēvs pieklusa.

— Labi, ka tāds krokodils mūsu Gaujā nedzīvo . . . Un es viņam sveicienu sūtīju, — Miks nodrebinājās.

— Tas sveiciens jau tev neko nemaksāja, — žagata Zvadzi­nātāja nelaida garām iespēju ko pasacīt.

— Lūdzu noklausīties līdz galam un tad runāt, — vilku suns Marss pieklājīgi aizrādīja.

Ciemata priekšnieks lasīja tālāk:

«Pie Baltās Nīlas es satiku mūsu pašu Krišjāni Stārķi. Viņš tur zvejo zivis kopā ar savu Āfrikas draugu Marabu kungu, tādu savādu putnu. Ģērbies viņš arī spokaini: sarkana parūka galvā, tumši zaļa fraka, melni garie zābaki. Man Marabu kungs nepatika, visu laiku viņš skatījās apkārt, kā baidīdamies no kāda stiprāka, bet par sevi mazākos nelaida pie zvejošanas. Viņš vispirms sev un citiem to, kā pašam nevajag.

Āfrikā man daudz kas ari ļoti patīk, tuvāk pastāstīšu, kad atgriezīšos ciematā. Savu adresi paziņot nevaru, jo mēs ilgi neuzturamies vienā vietā, ceļojam. Visu gribas redzēt.

Es bieži domāju par mūsu ciematu un Lielo Mežu. Gaidiet mani, pavasarī būšu atpakaļ pie jums.

Sevišķs sveiciens Mikam, Tomam un Jēkabiņam.

Pasakiet vilkam Pelēcim, ka Āfrikā nav vilku, ja viņš atbrauktu, būtu vienīgais un visi uz viņu skatītos.

Sveiciens no māmiņas un tēta.

Uz redzēšanos!

Bezdelīdziņa Vivita.»

— Nevarēju saprast par turienes modēm, vai Marabu kungs moderni ģērbies? Nez vai atvedīs modes žurnālus, solīt jau so­līja, — šie lapsiņas Ivetas spriedumi nevienu neinteresēja, visi brīdi klusēja, domās atrodoties tālajā Āfrikā, kuru katrs iztē­lojās pēc sava prāta.

— Hm-mmm, — vilku suņa Marsa norūkšana atmodināja sapulces dalībniekus no pārdomām.

— Nevienu, kurš dzīvojis mūsu ciematā, nekādas palmu birzis pie sevis nenoturēs, — vectēvs Kurmis salocīja vēstuli un, neveikli piņķējoties, to centās iemānīt aploksnē.

— Un re, ārzemēs Vivita nemaz nav lepna kļuvusi, mums raksta, — tas bija pietiekams iemesls, lai vecmāmuļai Vārnai vajadzētu parādīt savu balto kabatlakatu, noslaukot asaras.

— Ja salīdzina Āfriku ar tālajiem ziemeļiem … — māk­slinieks Džons Lapsa iesāka, bet lapsiņa Iveta uz viņu stingri paskatījās, un Džons tūdaļ apklusa. Neviens negaidīja, lai viņš pabeigtu sakāmo, visi bija pieraduši, ka mākslinieks sievas klātbūtnē dažreiz aprāvās pat pusvārdā.

— Kāpēc Krišjānis Stārķis pinas ar Marabu kungu? — žagata Zvadzinātāja nevarēja saprast.

Viņai atbildēja vecmāmuļa Vārna:

— Nezinu, cik tur taisnības, bet es kādreiz dzirdēju, ka Krišjānim Stārķim Āfrikā esot attāls radinieks Marabu kungs.

— Vienalga, ar radiniekiem ari var iekulties nepatik­šanās, — žagatu Zvadzinātāju vecmāmuļas Vārnas atbilde nenomierināja.

— Pelēcim gan derētu aizbraukt uz Āfriku, tur viņam kā vienīgajam vilkam nebūtu nemaz jānopūlas, lai pievērstu sev uzmanību. Lūdzu, vai es varētu dabūt Āfrikas pastmarku savai kolekcijai? — vāverēns Toms piegāja līdzās vectēvam.

— Ņem visu vēstuli, zinu, jūs ar Miku to gribēsiet pār­lasīt.

Toms, paņēmis aploksni, vispirms apskatīja marku un tikai tad ielika to svārku kabatā.

— Es saprotu, — dziļdomīgi sacīja kaķēns Miks, — tagad mums jāgaida Vivitas atgriešanās.

— Un tūliņ sāksim gaidīt, — nopietni piebilda zaķēns Jēkabiņš.

Kad visi aizgāja, ciemata priekšnieks vectēvs Kurmis sa­meklēja sarkano piezīmju grāmatu un ierakstīja:

«Pašu ciemats ir vislabākais arī tad, ja tas nav visla­bākais.»

Tā arī notika, kā vectēvs Kurmis paredzēja, līdzko kaķēns Miks un vāverēns Toms izmācījās skolas uzdevumus, tūliņ vai nu Miks pie Toma, vai Toms pie Mika un to vien darīja kā pārlasīja un pārsprieda Vivitas vēstuli. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr viena nedēļa steidzās prom, nonākusi pie savas pēdējās dienas — svētdienas. Vēstules saturs abiem draugiem jau bija zināms no galvas, viņi nolēma, ka vairs nekas cits neatliek kā gaidīt Vivitas atgriešanos, un kādas minūtes desmit nosē­dēja, neko nedarot un gaidot, bet tas izrādījās briesmīgi garlai­cīgi. Gāja pie vectēva Kurmja prasīt padomu, kā ātrāk sagaidīt to, ko gaida.

Vectēvs bez kādas domāšanas pateica, ka vajagot dar­boties un rīkoties, tad laikam ir ļoti žiglas kājas un tas aizskrien nemanot.

— Pareizi, — vāverēns Toms paraustīja pats sevi aiz abām ausīm, — kā es varēju aizmirst, tiešām pēdējais laiks sākt rīkoties!

Rīkošanās sākās ar to, ka Toms aizņēmās no ciemata priekš­nieka piecas vislabākās sniega lāpstas.

— Ko tu viens pats darīsi ar piecām lāpstām? — Miks brīnījās.

— Kāpēc es viens, — mēs. Mēs darīsim.

— Jocīgais, vai mēs esam pieci?

— Ja neesam, tad būsim. Nāc!

Toms pieslēja lāpstas pie vectēva Kurmja dārza sētas un neatskatoties čāpoja uz savu ozolu. Miks nopakaļ. Toms pa ozolu žips! augšā, Miks arī. Toms savā mājā iekšā, Miks līdzi.

— Tagad uzvedies klusu, — Toms uzgrieza telefona numuru 777.

— Jēkabiņš? Sveiks! Tūli atnāc pie mūsu peldbaseina. Saprotams, ka aizsalis. Ja nebūtu svarīgi, tev nezvanītu. Uz redzi!

Pēc tam Miks, ziņkārīgi noskatījies, kā Toms uzgriež nu­muru 222, saprata — nu būs saruna ar dvīņubrāļiem lūsē­niem — Ciku un Niku.

— Labdien, vai Niks? Ak Ciks, vēl labāk, tu jau esi tas galvenākais. Jums abiem ar Niku nekavējoties jāatnāk pie mūsu peldbaseina, tad ko vērtīgu dabūsiet. Nenāksiet? Ja to vērtīgo nevajag, nenāciet.

— Simts punktu, ka lūsēni būs klāt, es viņus pazīstu, — to

pateicis, Toms ieaicināja Miku virtuvē un pacienāja ar sviest­maizēm. No Toma mudinājuma dūšīgi paēst Miks noprata — ar tām lāpstām nekādi joki nebūs.

— Ko tu lūsēniem tik vērtīgu dosi? — pa ceļam uz peld­baseinu Miks painteresējās.

— Tad jau redzēs.

— Vai tu nemānies?

— Ja drusciņ mānos, tā šoreiz ir pareiza mānīšanās. Kad abi piegāja pie baseina, Toms, iespraudis lāpstas

sniegā, noskatīja vienmuļi balto klajumu.

— Mik, vai atceries, kā te izskatījās vasarā?

Miks pievēra acis. Vispirms viņš atminējās to dienu, kad

izraktajā lielajā bedrē ielaida ūdeni un kā saule sasmaidījās ar zilgano ūdens spoguli. Un kur tad jautrās peldēšanās sa­cīkstes . . .

— Mik, pietiks sapņot.

— Jā, saprotu, kādus labumus tu mums tagad piesolīsi.

Pusceļu skrējis, vēl aizelsies, pienāca zaķēns Jēkabiņš.

— Sveiks, Jēkabiņ, tu ņem šito, — Toms viņam pasniedza lāpstu.

— Es domāju, tiešām kas svarīgs, un tā steidzos, — Jēka­biņš jutās vīlies, — bet te būs jārok sniegs, diegs, liegs, miegs, spiegs, kliegs un jāattīra ledus, medus.

— Ko Jēkabiņš tik nesaprotami pļāpā, vai viņš nav slims? — Miks klusām vaicāja Tomam.

— Ko tu, Mik, čuksties, kluksties, puksties? — Jēkabiņš savukārt noprasīja Mikam.

— Jēkabiņ, vai tu normāli runāt vairs nemāki? — arī Tomam šķita, ka ar zaķēnu kaut kas nav kārtībā.

Jēkabiņš nepaspēja atbildēt, jo ieradās brāļi lūsēni Ciks un Niks.

— Redz, kur atnāca Niks, Ciks, pliks, triks, — Jēkabiņš tūliņ noskaitīja.

— Ko tu teici? Es tev esmu pliks triks? Tu laikam gribi ar mani kauties, — Ciks draudīgi tuvojās Jēkabiņam, kurš at­muguriski kāpās atpakaļ.

— Es negribu kauties, bet gribu dzejot, man pilna burtnīca pierakstīta ar visādām atskaņām.