MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

— Paldies par saspēli.

— Ņem par labu.

Līdzko Marss aizgāja, mājas saimnieks pats sev apgalvoja:

— Ja būtu gribējis, varēju partiju vinnēt, bet nav smuki ciemiņu apspēlēt.

Citās reizēs Marss parasti uzvarēja, bet arī tad atradās attaisnojums:

— Pieklājības pēc jāļauj ciemiņam vinnēt.

Marsa apciemojums tomēr visu vakaru neaizņēma, un vec-

tēvs atkal sāka gudrot, ko līdz gulētiešanai darīt, bet viņu pārsteidza durvju zvans.

— Nu ir gan brīnumi, vienā laidā nāk ciemiņi, īsti liels bija brīnums, ieraugot Ferdinandu Kraukli, kurš pa ziemu aizstāja «Meža Vēstneša» galveno žurnālistu Krišjāni Stārķi. Visi zināja, ka Ferdinands Krauklis iet pie kāda vienīgi tad, ja viņam ir vajadzība, bet bez vajadzības tikai pie ļoti ievērojamām personām. Dažreiz gan šie abi iemesli saga­dījās kopā. Vectēvs Kurmis nešaubīdamies domāja, ka Ferdi­nands atnācis ciemos kā pie ievērojamas personas — ciemata priekšnieka, tāpēc viņš centās būt ļoti laipns, piedāvāja pat savu iemīļoto grozāmo krēslu, kurā citās reizēs, runājoties ar viesiem, sēdēja pats.

— Kādi jaunumi «Meža Vēstnesī»? — vectēvs cieņas pilnā balsī apvaicājās.

— Mūsu avīze «Meža Vēstnesis» pati jaunumus netaisa, kas apkārt notiek, to rakstām.

— Tev taisnība, — mājas saimnieka laipnība nemazinājās.

— Biju pie mākslinieka Džona Lapsas pasūtīt ilustrācijas «Meža Vēstnesim», tāpēc iegriezos arī pie tevis. Redakcija ■nolēmusi rīkot plašākas pārrunas par zemes rakšanas darbiem, tevi aicinām piedalīties par konsultantu. Sanāksme notiks rītdien pulksten piecpadsmitos.

Vectēvam Kurmim patika, ka viņa zināšanas vajadzīgas, bet laipnība pret Ferdinandu tomēr sāka zust — viņš taču bija atnācis tikai vajadzības dēļ, nevis kā pie ievērojamas per­sonas.

— Būs jāmēģina aiziet, kaut gan man laika maz, pat vakari aizņemti.

— Kam tad ir brīvs laiks? Man jāraujas uz visām pusēm, drīzumā jābrauc uz kaimiņu Meža žurnālistu sanāksmi.

— Vai tev žurnālistu trūkst, sūti zīlīti Zuzīti vai ko citu no jaunajiem.

— Ja man jāsaka, ko es varētu sūtīt Ferdinanda Kraukļa vietā, nav, nav neviena cita tam uzdevumam cienīga. Jābrauc pašam.

— Žurnālists jau tu esi liels, bet rakstus raksti maziņus.

Ferdinands Krauklis, redzami apvainojies, piecēlās un pa

ceļam uz durvīm īsi atgādināja:

— Rītdien tiekamies redakcijā.

Pulksteņi ir visādi, bet pensionētais profesors vectēvs Kurmis atzina tikai divējādus: modinātājus un kabatas pulkste­ņus ar garu važu, ko kārtīgi var piestiprināt pie vestes. Vectēva modinātājs gadiem bija pieradis katru rītu pussešos skaļi zvanot modināt savu saimnieku. Patiesībā šinī laikā vectēvs pamodās pats bez pulksteņa palīdzības, bet, pēc viņa domām, pulkstenis esot tikpat kā dzīva dvēsele, kas pasaka pirmo «labrītu», un tāpēc tam katrā kārtīgā mājā ierādāma noteikta vieta. Profesora Kurmja modinātājam, patīk vai ne­patīk, bija jāstāv uz rakstāmgalda blakus galda lampai.

Otrā rītā pēc Ferdinanda Kraukļa apciemojuma vectēvs Kurmis, atvēris acis, nedzirdēja pulksteņa zvanu un patiesi nobijās: nu vienreiz ir aizgulējies. Varbūt nogulējis tik ilgi, ka nepaspēs savīkšīties uz «Meža Vēstneša» apspriedi. Steidzīgi apģērbies, viņš, pacēlis tuvu acīm, pētīja pulksteni.

— Kas tad tas, vēl nav pusseši, bet kāpēc esmu uzmodies? Droši vien pulkstenis iet nepareizi, un tas mūžīgi notiek tādos gadījumos, ja kaut kur jābūt noteiktā laikā.

Zvanīja vecmāmuļai Vārnai, tā savu pulksteni pārbaudīja katrreiz, kad ziņoja pareizu laiku pa radio, kurš viņas mājā darbojās bez atpūtas no agra rīta līdz vakaram. Noskaidrojis, ka pulkstenis pareizs, vectēvs nosprieda:

— Iznāk, ka es pats esmu nepareizs, ja uzmostos nelaikā.

Padzēris ozolzīļu kafiju un kārtīgi paēdis brokastis, viņš

tūliņ sāka gatavoties svarīgajam gājienam. Vajadzēja pārcilāt virskreklus un izlemt, ģērbt svītraino vai balto? Nolēma — svītrainais būs labs diezgan, kaklasaiti gan paņēma koši zilo. Arī par kaklasaitēm vectēvam bija savi ieskati, bet gluži pretēji kā par pulksteņiem, kurus viņš atzina divējus, bet kaklasaišu katram, kurš valkājot uzvalkus, vajagot vismaz divdesmit. Viņam pašam piederēja trīsdesmit, tiesa gan, sakrā­jušās desmit gados.

Savu laiku prasīja arī jauno vilnas zeķu un dūraiņu sa­meklēšana, ja skapim ir piecas atvilktnes, kā lai atceras, ko katrā esi ielicis. Un vēl bija jāizstrīdas pašam ar sevi:

— Spodrināt vai nespodrināt siltos zābakus? Tāpat pa sniegu sabridīs.

Tomēr nospodrināja.

Pulksten 13.00 vectēvs, uzģērbis izejamo uzvalku (to pašu, ko pagājušajā vasarā nopirka peldēšanās sacīkstēm par godu), apskatījies spogulī, novērtēja sevi:

— Varbūt sevišķi smuks neizskatos, bet gudrs jau nu katrā ziņā, un, ja kāds to neredz, neesmu atbildīgs par citu aklumu.

Promiešanai bija par agru. Pārmaiņas pēc arī mājās var pasēdēt smuki saģērbies.

Pulksten 14.00 ciemata priekšnieks Kurmis, dūšīgi durot spieķi sniegā, čāpoja pāri pagalmam. Un tieši tobrīd kaimi­ņiene vecmāmuļa Vārna, satinusies lakatā, piegāja aizvērt savas virtuves logu, pietiekami jau bija izvēdinājusies pan­kūku smarža. Ieraudzījusi kaimiņu, viņa apvaicājās:

— Uz kurieni iesi tik aukstā laikā? Meža veikalā tagad pusdienas pārtraukums.

— Domā, pasaulē bez bēdām cita nekā nav. Eju uz «Meža Vēstneša» redakcijas sapulci risināt svarīgus jautājumus. Viņi mani tur gaida, bez manis jau viņi neko nevar izlemt.

— Es gan tādā aukstumā ārā nelīstu, un tev arī nevaja­dzētu nekur iet, — Vārna nodrebinājusies aizvēra logu.

— Pienākums ir pienākums, auksts vai karsts laiks, — to ciemata priekšnieks sacīja pats sev.

Izgājis no dārza, viņš apstājās pie Sniegavīra.

— Nu, kā tev patīk pie mums? Skaidrs, patīk, tik smuks ciemats un labi iemītnieki. Auksts gan šoziem, bet tev jo auk stāks, jo labāk.

Vectēvs Kurmis jau grasījās iet prom, bet viņam gribējās kādam pateikt savas domas, un Sniegavīrs ir pacietīgs klau­sītājs.

— Redzi, eju uz sapulci. Mani visi ciena. Varbūt visi ne, teiksim, Ferdinands Krauklis, kad es vakar ar viņu tā atklāti no sirds izrunājos, viņš, protams, šķībi skatās, bet tie, ar kuriem man nav bijušas nekādas darīšanas, — tie mani ciena. Tā, redzi, ir tās lietas. Ko tu teici? Nekā neteici, tas ir labi, ka tu nerunā, citādi nemaz nevar zināt, ko pateiktu. Un tavas klusēšanas dēļ mēs vienmēr būsim labos draugos. Nu tad sargā māju un gaidi mani atpakaļ.

Vectēvs pamāja Sniegavīram atvadas, tomēr iedomājās vēl ko pasacīt:

— Manējais spieķis arīdzan ir man labs draugs un drošs palīgs.

Vēlreiz pamājis Sniegavīram, viņš labā noskaņojumā, bal­stoties uz sava uzticamā spieķa, galvu pacēlis, aizgāja cie­mata lielo vārtu virzienā.

— Ejot uz priekšu, palaikam der atskatīties atpakaļ, — tā vectēvs Kurmis mācīja kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam, bet tiem abiem vienmēr bija jāsteidzas un atskatīšanās pa­rasti aizmirsās. Arī todien, kad vectēvs Kurmis gāja uz «Meža Vēstnesi», Miks un Toms, iznākuši no skolas, steidzās. Miks gribēja iesākt gleznot Sniegavīru, lai gleznu varētu iedāvināt bezdelīdziņai Vivitai. Atbraukusi ciematā, Vivita varēs lepo­ties, ka redzējusi krokodilu, bet Miks un Toms ar savu Sniega­vīru. Tomam vajadzēja salabot vecmāmuļas Vārnas kafijas dzirnaviņas, tas bija steidzams darbs, jo vecmāmuļa, no rīta