MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

Līdzko vectēvs Kurmis apsēdās, viņam uzmācās snaudiens.

Ne jau ar katru braucamo var arī braukt. Viss Lielais Mežs un Vecozolu ciemats zina, ka zaķēna Jēkabiņa mopēds izkustas no sava kakta tikai tad, ja to pastumj. Arī pie vi­sādiem ceļiem pieradinātā vilka Pelēča smagā mašīna reizēm niķojās, bet toreiz, kad Toms piezvanīja, Pelēča mašīna, labi sakopta un atpūtusies, to vien gaidīja, lai varētu kaut kur drāzties. Palaimējās tāpat ar seska Eida sniega jahtu, par kuru žagata Zvadzinātāja visiem stāstīja savus novērojumus: Eidis daudz vairāk laika patērējot jahtas labošanai nekā braukšanai ar to. Kaut gan žagatai neviens neticēja, tomēr viņas pētījumos par slaveno izgudrojumu kaut kas bija pareizi noskatīts.

Pirms Toma lūguma palīdzēt meklēt vectēvu Kurmi, Eidis garāžā ar savu jahtu nopiņķējās visu stundu. Remontdarbos dažas skrūvītes palika pāri, bet motors arī bez tām darbojās spēcīgi, tikai mazliet vairāk grabēja. Vilkam Pelēcim un seskam Eidim atlika tikai ar savām mašīnām doties ceļā, un to viņi steidzīgi darīja. Tai pašā laikā pa Lielā Meža taisno ceļa gabalu, spīdinot laternas, gāja Džons Lapsa un Marss. Tik daudz meklētāju jau neļaus vectēvam pazust.

Kad vilks Pelēcis, izbraukājis visus ceļa labās puses atza­rojumus, tuvojās pēdējā šķērsceļa galam, tobrīd vectēvs Kurmis sēdēja uz celma un snaudiens viņu bija cieši sagrābis. Pēkšņi viņš izdzirda rūkoņu, un pat cauri aizvērtajiem plakstiem acīs spiedās spilgta gaisma, kāds, saņēmis aiz pleciem, spēcīgi purināja, atvēris acis, viņš ieraudzīja vilku Pelēci.

— Ko tu traucē man pārdomāt dzīvi?

— Dzīvi apcerēsi mājās, tagad rausies manas mašīnas ka­bīnē, neko lepnāku šoreiz piedāvāt nevaru.

— Kā tu gadījies pa melnu tumsu mežā? — to vectēvs jautāja, ar vilka Pelēča palīdzību iekāpis mašīnas kabīnē un satuntuļots vatētā segā.

— Gadījos tāpēc, ka bija neatliekama vajadzība te ga­dīties. Tālu gan esi aizgājis.

Skaļi ciemata priekšnieks neteica nekā, bet pie sevis klusībā nodomāja: ja es ko daru, tad pamatīgi, ja apmaldos, tad arī pamatīgi.

Tikko Pelēča mašīna pa nelīdzeno šķērsceļu aizkratījās līdz lielajam ceļam, tūliņ bija redzama prožektoru apspīdētā seska Eida vēja jahta. Tā jau bija paspējusi apskraidīt visus kreisās puses sānceļus, pats jahtas vadītājs, gaidot Pelēci, sarunājās ar Džonu Lapsu un Marsu.

— Kas jums visiem noticis, bariem staigājat pa nakti kā mēnessērdzīgi? — vectēvs brīnījās.

Pelēcis pasmīnējis atvēra kabīnes durvis un pamāja Eidim, lai brauc uz ciematu. Džons un Marss iesēdās vēja jahtā, un drīz vien pie ciemata priekšnieka vārtiem apstājās divas mašīnas.

Iztuntuļojies no kabīnes, ieraudzījis savas mājas logus gaišus, vectēvs bija nesaprašanā:

— Kā? Manā mājā deg elektrība, bet es taču pats neesmu mājās?

Durvis atvērās, pretim skrēja siltums un aveņu tējas smarža. Durvīs stāvēja Miks, Toms un vecmāmuļa Vārna.

Ak nobijušies gan, ka varētu palikt bez priekšnieka, Kurmis jutās glaimots.

Miks un Toms gribēja vectēvam novilkt kažoku, bet vec­māmuļa Vārna pastūma viņus malā.

— Es ar vienreiz gribu savam kaimiņam palīdzēt.

— Es pats, es pats, — teica vecmāmuļas Vārnas kaimiņš, bet padevīgi ļāvās, lai noģērbj kažoku.

— Es jau ielēju aveņu tēju lielajā krūzē. Labi gan, ka tevi atrada, — vecmāmuļa Vārna slaucīja acis.

— Vai es biju pazudis?

— Ko nu lielies, apmaldījies taču.

— Varbūt drusciņ . . . Tu, Vārna, uzliec krūzes ciemiņiem, un jūs abi, Mik un Tom, pagudrojiet, kas var iznākt, ja viens pats iet dziļi mežā.

Istabā ienāca sesks Eidis, Pelēcis, Džons un Marss. Tie visi pie ciemata priekšnieka vārtiem bija tik skaļi sarunājušies, ka lapsiņa Iveta savā mājā viņus dzirdēja. Saklausījusi Džona balsi, arī viņa ieradās un, piegājusi vectēvam blakus, glaimīgi sacīja:

— Vai dzirdēji, kā es taurēju, lai tu labāk saprastu ceļu uz ciematu?

Vecmāmuļa Vārna nodomāja, ka tādiem Ivetas meliem vienīgi Miks var noticēt, kurš tad nesaprot, kāpēc šī taurēja.

Vecmāmuļa Vārna vienā ziņā bija tuvu patiesībai, Ivetas meliem patiešām noticēja tikai viens, bet šoreiz tas nebija kaķēns Miks. Visiem par lielu pārsteigumu, vectēvs Kurmis teica:

— Es, Iveta, tavu taurēšanu nedzirdēju, bet paldies par centību man palīdzēt.

Vilku suns Marss norūca: — Hm-mm . . .

Džonam Lapsam uznāca klepus.

Vārna jau bija salējusi krūzēs tēju. Visi sasēdās kamīna istabā ap apaļo galdu.

Vēlāk, mājup ejot, Džons Lapsa jau pa ceļam pārmeta Ivetai:

— Droši vien visi apjēdza: tu taurēji, negribēdama man atļaut vectēvu meklēt. Kauns!

— Es tā darīju tavā labā, tādā aukstumā var iesnas saķert.

— Nekaitini mani nakts vidū. Ja es teicu kauns, tad kauns un liels kauns!

Pēc viesu aiziešanas vectēvs Kurmis labu brīdi vēroja kamīnā dziestošās ogles, tad gausi paņēma no rakstāmgalda kreisās puses pirmās atvilktnes sarkano piezīmju grāmatu un ierakstīja:

«Ja ir labi draugi, pat mežā nepazudīsi.»

Par malku jāsāk gādāt rudenī, to zināja visi, bet bargu ziemu neviens neparedzēja. Vienīgi ciemata priekšnieks pro­fesors Kurmis savu šķūni piedzina pilnu, jo viņa jaunībā vien­reiz bijusi milzīgi auksta ziema, un, kas esot bijis vienreiz, varot būt arī otrreiz. Tagad pienāca tā otrā reize, un dažiem malkas šķūnis jau prasījās pēc jauna pieveduma. Bet kas at­vedīs malku? Tas, kura rīcībā ir smagā mašīna, un šajā gadī­jumā vienīgā cerība — vilks Pelēcis. Būt par vienīgo cerību ir patīkami, tas mudināja vilku jau no agra rīta sākt malkas izvadāšanu. Pēdējo vezumu aizvedis vecmāmuļai Vārnai, viņš pats sanesa malku šķūnītī un sakrāva kārtīgā grēdā. Neviens viņu to darīt nelūdza, paldies gan teica ļoti sirsnīgu.

Mājās Pelēcis pārradās pagalam piekusis. Atpūšoties viņam ienāca prātā vectēva Kurmja pamācība: ja gribi būt labs, katru dienu pārdomā, ko labu esi izdarījis. Pārdomas Pelēcis sāka ar vakardienas notikumiem, kad viņa labākais darbs bija vectēva Kurmja paglābšana no nosalšanas. Šodienas malkas gādāšana arī pieskaitāma labajiem darbiem. Vilkam iepatikās būt labam, un viņš gudroja, ko labu vēl varētu izdarīt. Varbūt iepriecināt ciemata priekšnieku, viņš ar savu maldīšanos vakar diezgan nomocījās. Bet kā? Urrā! Ir ideja. Jāiet uz Gauju pār­baudīt ūdas, ja būs pieķērusies līdaka, atdos vectēvam.

Pelēcis naski soļoja uz Gauju. Pie vienas ūdas patiesi pieķē­rusies prāva līdaka, ko, noņemtu no āķa, tūdaļ uzvēra uz no­griezta kārkla zara. Katrs makšķernieks lielus lomus nes tā, lai citi redzētu. Pa ceļam līdz ciematam Pelēcis domāja, cik jūsmīgi vectēvs apbrīnos lielo lomu un cik pārsteigts labā omā saņems dāvanu.

Pie pašiem ciemata vārtiem lielā loma īpašnieks satika lapsiņu Ivetu.

— Vai! — lapsiņa tik spalgi iespiedzās, ka Pelēcis skatījās apkārt, kas te pēkšņi noticis? Bet tūliņ noskaidrojās, ka šis «vai» veltīts viņam pašam.

— Vai! — Iveta iesaucās otrreiz, bet nu jau ne tik spalgi. — Kas tas par lomu! Tādu zivi var izvilkt vienīgi vilks Pelē­cis!

— Ir gadījušās arī lielākas.

— To prot tikai īpaši gudrs makšķernieks. Jā, jā, visur vajadzīga gudrība.