MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

— Mik! Mik!

Paskatījies pretējā dārzā uz priedes trešo zaru, no kurienes nāca sauciens, Miks ieraudzīja vecmāmuļu Vārnu, izliekušos pa savas mājas logu.

— Uz kurieni tu iesi? — Vārna visu gribēja zināt.

— Uz slidotavu, — kaķēns atteica, nodomādams, ka to gan vecmāmuļai pašai vajadzēja saprast, vai viņa slidas nepazīst?

— Dzirdi, kā tur slidotavā troksnis vārās, droši vien radies kāds strīds.

— Tūliņ redzēšu, — Miks paātrināja soļus.

— Tu visu labi noskaties un vakarā man sīki jo sīki pastāsti.

Vectēvs Kurmis, tāpat kā citās pēcpusdienās, bija izgājis

paelpot āra gaisu; kad pienāca Miks, viņš pašreiz aprunājās ar Sniegavīru:

— Tev, Sniegavīr, der zināt, ka mūsu ciematā vairāki tele­vizori garlaikojas, skatītāju nav. Tagad vairums pa slidotavu.

Pamanījis kaķēnu Miku, ciemata priekšnieks, gribēdams būt pieklājīgs, laipni apvaicājās:

— Kur tik steidzīgs?

— Vecmāmuļa Vārna teica, slidotavā esot strīds.

— Ko?!! Manā ciematā strīds? Kas vēl nebūs! Ejam, Mik, nodibināt kārtību.

Slidotavā patiešām vajadzēja nodibināt kārtību.

Kovārne Sibilla, talkas dienā klausoties darba ritmus, sa­gudroja paplašināt savas dejotāju grupas programmu — ie­mācīt dejas uz ledus. Slidenums zem kājām viņu nebaidīja, pati un kovārnēni slidot bija jau iemācījušies savā Mežmalā uz pļavā uzplūdušas ieplakas. Ciemata slidotava plašāka un pie­mērota kārtīgiem treniņiem. Visu to pārdomājusi, kovārne Sibilla kādā dienā ar savu grupu ieradās slidotavā, kas pilnīgi tukša, ziemas saulē spīdinot ledu, aicināt aicināja slidotājus. Sibilla tūdaļ sāka stabulēt:

— Tra-la-lā! Tra-la-lā! . . .

Kovārnēni sastājās pāros, ģērbti vienādi melnos tērpos, pelēkiem lakatiņiem ap kaklu. Virpuļojot valsi, trīs pāri aiz­ņēma visu slidotavu. «Tikai plašumā pa īstam redzams dejas skaistums,» trallinot priecājās Sibilla. Iejutušies dejā, kovār­nēni nemaz nepamanīja pie slidotavas sapulcējušos baru: tur stāvēja vāverēns Toms, zaķēns Jēkabiņš un viņa divi brāļi, astoņi seski ugunsdzēsēji, sivēntiņš Kaspars, brāļi lūsēni pie­nāca pēdējie. Malā stāvētāji labu brīdi, acis iepletuši, skatījās un apbrīnoja, bet, diezgan atskatījušies, atcerējās, ka paši nākuši spēlēt hokeju, un sākās tas, ko vecmāmuļa Vārna nosauca par strīdu.

Vāverēns Toms, lai cienīgāk izskatītos, ar hokeja nūju dzenājot ripu pa ledu, pieslidoja blakus kovārnei Sibillai.

— Atvainojiet, jūs pietiekami ilgi esat dejojuši, lūdzu, at­ļaujiet mums patrenēties.

Sibilla pārtrauca stabulēt. Kovārnēni apstājušies jautājoši skatījās vadītājā, viņi bija pieraduši klausīt stabulei.

— Ja pietiek vietas, trenējieties, — atkal atskanēja: — Tra- la-lā! Tra-la-lā! .. .

Kovārnēni līkumoja pa visu slidotavu, un citiem vietas nepietika.

— Viņi nemaz nepiedalījās talkā, bet tagad tēlo vienīgos saimniekus, — lūsēns Ciks uztraucās visvairāk.

— Hokeja starpbrīžos mūsu dejas gan patiks skatīties, — Sibilla, steidzīgi pasacījusi, atkal stabulēja, un kovārnēni dejoja, kā dejojuši.

— Te laikam kādam vajadzēs uzlikt dubultnelsonu, — Ciks nometa hokeja nūju sniegā kā zīmi, ka viņš ir gatavs cīk- stīties.

— Kāpēc tik brutāli? — aizrādīja zaķēns Jēkabiņš.

Malā stāvētāju pulks bija vienās domās ar Jēkabiņu —

jāiztiek bez ķīviņa. Un notika, kā mēdz notikt, lai vienu aprātu, saceļas vesels tracis, ja vairāki runā vienlaikus. Pašā skaļākajā brīdī, kad katrs runāja pats un neklausījās, ko saka otrs, ieradās ciemata priekšnieks Kurmis un kaķēns Miks.

— Mierā! Kas par konfliktu manā ciematā! — priekš­nieka pērkonīgā balss pārskanēja slidotavai.

— Tra-la-lā! … — apklusa. Visi sanāca apkārt vectēvam Kurmim, un katrs stāstīja savu patiesību. Ciemata priekš­niekam vēlreiz vajadzēja uzsaukt:

— Mierā!

Pagaidījis, kamēr runātāji nomierinās un apklust, vectēvs turpināja klusākā, tomēr pavēlošā balsī:

— Sibillas grupai galvenais darbs ir dejošana, tāpēc atļauts trenēties līdz pulksten 14.00, pārējais laiks ciemata un Lielā Meža rīcībā. Tas ir likums, kas stingri jāievēro. Kārtībai jābūt!

Sibilla aizveda savus kovārnēnus, iepriekš klusām aizrādī­jusi, ka nedrīkst atskatīties atpakaļ.

Vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš novietoja slidotavā paštaisītus, viegli pārnēsājamus hokeja spēles vārtus. Tūdaļ sākās ripas trenkāšana, kā teica vecmāmuļa Vārna, bet paši hokejisti to sauca par gatavošanos sacīkstēm. Vectēvs Kurmis, apmierināts, ka tik vienkārši izdevies nodibināt kārtību, prom­ejot pats sev sacīja:

— Ja prātīgi aprunājas, var iztikt bez strīdiem.

— Vai! — paskatījies kalendārā, iesaucās vāverēns Toms. Līdz Jaungadam palikušas tikai pāris dienas, bet kas darīts svētku pienācīgai sagaidīšanai? Nekas! Toms žigli apvilka ka­žoku un gāja pie kaķēna Mika. Tikko iznācis no sava dārza, viņš otrā ciemata ceļa pusē ieraudzīja Miku pie vectēva Kurmja

vārtiem stāvam pretī Sniegavīram un pētām kaut ko uz krēsla atbalstītu. Piegājis tuvāk, arī Toms apskatīja uz krēsla at- i balstīto «kaut ko». Tas bija Mika gleznojums, kas rādīja smai­došu Sniegavīru.

— Kad bezdelīdziņa Vivita atbrauks, gleznu dāvināšu viņai, — Miks pats priecājās par savu gleznojumu. — Lai redz, ka mums te ziemā ir pašiem savs Sniegavīrs, kurš nevienu nedomā apēst kā kaut kāds tur krokodils. Darbu esmu pabeidzis un varu mierīgi atpūsties.

— Ak mierīgi atpūsties, ka Jaungads min uz papēžiem, ļ to tu nezini, — Toms paskatījās atpakaļ, notēlojot izbīli, it kā yiņam patiešām kāds stāvētu aiz muguras.

— Vai! — tāpat kā pirmiņ Toms, iesaucās Miks. — Kas man tagad jādara?

— Vispirms iesim uz Lielo Mežu pie Jēkabiņa.

Steidzīgi aiznesuši gleznu uz Mika māju, draugi drīz vien

piegāja pie zaķu nama galvenā Meža ceļa malā, netālu no skolas. Tikko Toms trīs reizes paraustīja zvana kloķi, tūdaļ plaši atvērtās durvīs ciemiņiem uzsmaidīja zaķēns Jēkabiņš. ]

— Lūdzu iekšā!

— Nevis iekšā, bet lūdzu ārā, apģērbies un nāc līdzi, — Toms atbildēja uzaicinājumam.

— Kur jāiet un kāpēc tik steidzīgi?

— Jaungads kliegdams skrien virsū, — Toms teica kā galvenais šajā pasākumā. Miks klusēja, viņš taču pats nezināja, kas draugam padomā.

— Vai! — arī Jēkabiņš iesaucās un — viens divi — jau saģērbies nostājās blakus Tomam.

— Ejam, — Toms neko tuvāk nepaskaidroja, jo domāja, ka, būdams noslēpumains, draugiem liksies vērtīgāks, varbūt no viņa cer sagaidīt ko sevišķu. Un kurš gan negrib būt vērtīgs? Vāverēns, ne vārda nerunājot, veda draugus dziļāk Lielajā Mežā. Mikam un Jēkabiņam apnika klusējot iet nopakaļ, turklāt

pa platu ceļu, kur vietas atliku likām pietika visiem. Viņi pienāca Tomam blakus, katrs savā pusē, bet ceļvedis tālab runī­gāks nekļuva. Neko nebildis, pēkšņi iegriezās sānceļā pa labi. Miks, uzreiz neapstājies, netīšām uzgrūdās Tomam, kurš gan mirkli paskatījās uz kaķēna pusi, bet joprojām klusēja. Mika un Jēkabiņa ziņkārībai Toma klusēšana darīja to pašu, ko vējš liesmai. Nelielu gabalu gājuši, draugi nonāca «Meža Vēstneša» redakcijas plašajā pagalmā. Te Toms apstājās.

— Nu, saprotat, kāpēc uz šejieni nācām?

Miks un Jēkabiņš, paskatījušies apkārt un neko sevišķu neieraudzījuši, purināja galvas.