MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA
Здесь есть возможность читать онлайн «MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Издательство: «Liesma»,, Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:BALTĀ ZIEMA
- Автор:
- Издательство:«Liesma»,
- Жанр:
- Год:неизвестен
- Город:Rīgā
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
BALTĀ ZIEMA: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «BALTĀ ZIEMA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
BALTĀ ZIEMA
Izdevniecība «Liesma», Rīgā,
BALTĀ ZIEMA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «BALTĀ ZIEMA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Tu, Cik, paliec pie egles un sagaidi brīnumu, — to pateicis, Eidis pasauca Niku, un abi iegāja redakcijas priekštelpā.
— Es tūliņ pieslegšu vadu, bet tu, Nik, skaties pa logu.
Pieslēdzis vadu pie kontakta, Eidis iesaucās pilnā balsī:
— Ir?
— Nav! Nav! — atsaucās Ciks no āra un Niks turpat blakus Eidim.
— Nevar būt! — izgudrotājs negribēja tam noticēt, viņš taču mājā bija sveces pārbaudījis. — Uzmanību, ieslēdzu otrreiz. Ir?
Atkal tie paši:
— Nav! Nav!
Sesks Eidis izmisumā apsēdās uz ķebļa.
— Varbūt šai mājā vispār nav elektrības? — Bet tūliņ apjēdza — ir gan, to pārliecinoši rādīja pie griestiem degošā spuldze.
— Tad es nesaprotu, kas par vainu, — Eidis uztraucās arvien vairāk. Draudēja svētku izputināšana.
Pa kāpnēm cienīgi kāpa lejup galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis, apstājies uz pēdējā pakāpiena, viņš vienā mierā sacīja:
— Derētu zināt, cienījamais Eidi, ka šis kontakts jau pusgadu nedarbojas. Varbūt esi aizmirsis, tieši pirms pusgada aizsūtīju žurnālisti zīlīti Zuzīti izlūgties tavu laipnību ierasties pie mums redakcijā un salabot bojāto kontaktu.
— Tā mūžīgā nevaļa, — Eidis atrunājās, bet nez kādēļ viņam ienāca prātā kādreiz skolā iemācītais teiciens: slinkums vienmēr griež asas rīkstes.
— Pie rezerves durvīm ir otrs kontakts, pamēģiniet tur, — tikpat cienīgi un tādā pašā mierā, kā atnācis, Krauklis aizgāja.
Pamēģināja. Mirklī visas svecītes iedegās, un pagalms kļuva gaišs.
— Ir! Ir! — Ciks un Niks sauca, bet arī Eidis pats pa logu redzēja, ka ir. Lepni nolūkojis savu darbu, viņš sacīja Cikam:
— Tu pēc svētkiem tūliņ man atgādini, lai atnāku uz redakciju salabot kontaktu, ja darbus atliek uz rītdienu, pusgads parādu sakrājas nemanot.
JAUNGADA SAGAIDĪŠANA
Tajā mirkli, kad «Meža Vēstneša» redakcijas pagalma eglē kā mazas guntiņas uzliesmoja sveču sarkanās lampiņas, ciemata iemītnieki bija nogājuši pusceļu. Pamanījuši starp kokiem iesārtenu atblāzmojumu, viņi uz vietas apstājās, un «urrā!»- saucieni izrāvās paši no sevis. Sārtā gaisma mudināja vectēvu Kurmi spert mundrākus soļus, viņa uzticamais spieķis sen nebija tik strauji cilāts. Arī pārējie gājēji gribēja ātrāk ieraudzīt svētku egli, vienīgi vecmāmuļa Vārna, klibojot pēdējā, pie sevis purpināja:
— Kur tā skrien, egle jau pa to laiciņu nenovecos un nesmukāka nekļūs.
Lai kā steidzās Vecozolu iemītnieki, redakcijas pagalmā viņi neatnāca pirmie, tur jau grozījās raibu raibais pulks: bariem vien zvirbuļi un zīlītes, zaķi arī uzreiz nesaskaitāmi — tik daudz salasījušies, meža cūku pāris turējās kopā ar saviem radiniekiem. Visus nemaz nevarēja tūliņ ievērot, izskatījās pēc milzīga, mutuļojoša katla, kurā kā pavārnīca pa vidu maisījās par visiem garākais, labi ieraugāmais vilks Pelēcis. Viņš, lai pievērstu sev uzmanību, gāja katram klāt un sacīja:
— Priecājos redzēt svētkos, tik jauni vairs nesatiksimies. Jūties kā mājās, ja gadās nepatikšanas, vienmēr esmu gatavs iejaukties.
Vectēvs Kurmis ar savu vērtējošo skatienu pirmais raibajā jūkli saskatīja noteiktu kārtību. Viņš nopriecājās, ieraudzījis redakcijas ēkas galā seska Eida sniega jahtu — skaidrs, mājās nebūs jāklunkuro kājām, tie pāris automobiļi turpat blakus viņu neinteresēja. Pagalma stūrī vectēvs ievēroja trīs garus galdus (tie bija iznesti no redakcijas), stāvgrūdām apkrautus ar visādiem groziem un saiņiem. Ciemata priekšnieks un viņa ciematnieki ar pūlēm atrada brīvāku vietiņu, kur iespīlēt savus groziņus. Mikam un Tomam visur līdz staigāja zaķēns Jēkabiņš, arī žagata Zvadzinātāja bija sameklējusi savu draudzeni vecmāmuļu Vārnu.
Pēkšņi atskanēja ragu mūzikas skaņas. Sesks Eidis drāzās uz to pusi, no kurienes nāca brašais maršs, viņam taču pieklājas soļot savas ugunsdzēsēju komandas — astoņu sesku priekšgalā. Seski atnākuši nostājās pagalma malā un nopūta otru vēl brašāku un svinīgāku maršu. Ar to tika atklāti svētki. Pa redakcijas durvīm iznāca galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis, aiz viņa sekoja avīzes līdzstrādnieki — pieci zvirbuļi un trīs zīlītes. Krauklis piegāja tuvu eglei, nokremšķinājās un svinīgā balsī uzrunāja svētku dalībniekus:
— Šogad ļoti gaidītais Vecgada aizvadīšanas un Jaungada sagaidīšanas sarīkojums notiek, kā jūs paši redzat, mūsu redakcijas pagalmā, tāpēc, cienījamie viesi, sacīšu dažus vārdus. Drīz aizvadīsim uz neatgriešanos šo gadu un sauksim par pagājušo gadu. Sis gads nebija slikts. «Meža Vēstneša» abonentu skaits pieauga par četriem abonentiem. Viens mūsu avīzes joku stāsts pat tika pārdrukāts kaimiņu Meža avīzē «Vēja Šalkas». Apsveicu visus ar svētkiem un ar to, ka jums ir tāda iespēja un vienmēr būs iespēja lasīt mūsu laikrakstu «Meža Vēstnesis».
Ferdinands, pagriežoties gan pa labi, gan pa kreisi, paklanījās, tas viņam izdevās tieši tāpat, kā vakar spoguļa priekšā bija iemācījies. Visi aplaudēja.
Ugunsdzēsēji nospēlēja ļoti īsu maršu.
Pēc tam klusums, jo tagad visi gaidīja, kas būs tālāk. Ferdinands Krauklis vēlreiz nostājās pie egles.
— Dodu vārdu mūsu vecākajam un cienījamam svētku dalībniekam ciemata priekšniekam profesoram Kurmim.
Kamēr ciemata priekšnieks lēnām tuvojās eglei, atskanēja aplausi, no tā pat zaķēns Jēkabiņš saprata, ka vectēvu Kurmi pazīst arī Lielais Mežs. Ferdinands pirms runāšanas nokremšķinājās tikai vienu reizi, bet vectēvs, iegūstot laiku domāšanai, noklepojās trīs reizes, jo divu dienu laikā neizdevās neko sacerēt, ka liks runāt, pats saprata. Pēc trešās noklepošanās ievilcis elpu, viņš teica:
— Cienījamie Jaungada sagaidītāji, neesmu uz garu runāšanu. Nenicināsim veco gadu, jo tas ar labumu pārmērīgi neskopojās, un bez mēra nepriecāsimies par jauno gadu, jo nekur nav teikts, ka nākošā gadā pa tīru laimi vien peldēsim. Novēlu visiem mazāk runāt un vairāk darīt.
Beidzis runu, vectēvs, atkāpies no egles, apsēdās uz garā sola pašā vidū, kur viņam tika atstāta brīva vieta.
Tālāk programmu vadīja skolotājs Dzenis, viņš īsi paziņoja pirmo priekšnesuma numuru:
— Kovārnes Sibillas dejotāju grupa.
Ugunsdzēsēji seski saskatījās ar savu priekšnieku Eidi. Ja dejas — tad viņiem jāspēlē, bet kā spēlēsi, ja nekas nav teikts un samēģināts. Sesku neziņu pārtrauca kovārnes Sibillas stabules skaņas. Graciozi, it kā zemei nemaz nepieskaroties, pie svētku egles pienāca seši kovārnēni un uzsāka deju. To visi bija ar mieru skatīties un skatīties. Džons Lapsa klusām sacīja Ivetai:
— Sļ deja ir maiga kā ābeļu ziedi un aizraujoša kā vējš.
Lapsiņa neko neatbildēja, viņai nepatika, ja Džonam kas
ļoti patīk bez viņas atļaujas, it īpaši tik aizraujošs kā vējš.
Ar vētrainiem aplausiem izdevās no kovārnēniem izlūgties vēl divas īsas piedevas. Kad aplaudēšana pamazām norima, no tuvākās priedes zara kāds sāka plaukšķināt pa otram lāgam.
— Gudrā Karlīne ieradusies, — Ferdinands satraukti iesaucās, — iznesiet no redakcijas vislepnāko krēslu. — Visi pieci zvirbuļi steidzās veikt priekšnieka norādījumu. Pūce Karlīne, nolidojusi no priedes, pirms apsēšanās vislepnākajā krēslā sacīja:
— Sibillas kovārnēnu dejā mēs redzējām, ka deja ir pārvērtusies mākslā. Un, ja deja ir māksla, tas ir nopietns darbs. Es savā gudrības grāmatā ierakstīšu par šo priekšnesumu.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «BALTĀ ZIEMA»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «BALTĀ ZIEMA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «BALTĀ ZIEMA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.