MIRDZA KĻAVA: BALTĀ ZIEMA

— Pagalmu taču redzat?

— Jocīgais, atradis brīnumu, ko rādīt, pagalms, kā jau pagalms, — atteica Miks, bet Jēkabiņš nodomāja — uz tādu jautājumu nav vērts atbildēt.

— Augstāk par savu zābaku purngaliem laikam neredzat, egli pašā pagalma vidū nemākat ieraudzīt.

Mikam un Jēkabiņam neienāca prātā īpaši paskatīties uz ko tik daudzreiz redzētu, bet nu abi saprata — reizēm daudz redzētais ir īpaši apskatāms.

Miks apgāja eglei trīs reizes apkārt.

— Jā, noderēs. Nav pārmērīgi liela un no visām pusēm vienādi noaugusi.

Toms nebija no tiem, kas palaistu garām iespēju palielīties.

— Es rudenī šo egli ievēroju, tagad gribēju zināt, ko jūs teiksiet.

— Smuku egļu mūsu Mežā netrūkst, te pats galvenais ir brīvais laukums visapkārt, kur izlēkāties rotaļās, — ja Toms gribēja zināt Jēkabiņa domas, viņam nebija žēl tās pasacīt, — bet nevar zināt, ko teiks «Meža Vēstneša» galvenais žurnā­lists Ferdinands Krauklis.

— Viņš? Vajag mācēt tā prasīt atļauju, lai Krauklis domā, ka viņš pats piedāvājis egli Jaungada sagaidīšanai, un simts punktu, mēs te svētkos dancosim, — Toms bija pārliecināts.

— Ja esi tāds gudrinieks, ej pats prasīt atļauju, es at­sakos, — Miks neticēja Toma apgalvojumam.

— Es palieku pie Mika, nevar viņu vienu atstāt svešā pagalmā, — Jēkabiņš negribēja piedalīties sarežģītās sarunās.

— Jūs man varat vienīgi traucēt, — Toms paceltu galvu iegāja redakcijas mājā, kur uzkavējās desmit minūtes, bet jau pēc piecām minūtēm Miks teica Jēkabiņam:

t— Toms ilgi nenāk atpakaļ, varbūt mēs līdz Jaungadam nemaz netiksim mājās.

Nepacietīgi gaidītais Toms neatnāca atpakaļ viens, viņam blakus svinīgi soļoja galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis. Toms zīmīgi pamāja Mikam un Jēkabiņam.

— Es jau biju nolēmis, Jaungada sagaidīšanai nekur nav atrodama labāka vieta par mūsu pagalmu un piemērotāka egle nekā mūsējā, — Ferdinands pateica, lai arī citi zina, ko viņš izdomājis.

Tikko aiz galvenā žurnālista muguras aizveroties noklau­dzēja «Meža Vēstneša» redakcijas durvis, draugi norunāja rītdien pat sākt egles greznošanu. Jēkabiņam uzdeva palūgt zīlītēm tūdaļ aicināt visus Lielā Meža iemītniekus uz Jaun­gada sarīkojumu, bet Tomam un Mikam jāapstaigā savs cie­mats.

Tovakar Vecozolu ciematā vairākas reizes atskanēja sau­ciens: — Vai!

Vectēvs Kurmis dusmojās pats uz sevi:

— Vai! Kā es nepamanīju, ka Jaungads stāv uz sliekšņa. Tā manā ciematā ir liela nekārtība.

Vecmāmuļa Vārna brīnījās:

— Vai! Kā skrien laiks! Es pati uz vietas vien sēžu, bet laiks skrien.

Lapsiņa Iveta uztraucās:

— Vai! Tūliņ svētki, bet man jaunajam metelim vel nav apkakle piešūta.

Vilku suns Marss gan norūca savu parasto: hm-mm un vairāk neko neteica.

Arī zīlītes, krustu šķērsu lidojot pa Lielo Mežu, ne vienā vien mājoklī dzirdēja:

— Vai!

Vectēvs Kurmis piestūma grozāmo krēslu tuvāk rakstām­galdam. Ērti apsēdies, viņš atšķīra sarkanās piezīmju grāma­tas septīto lappusi un ieskatījās trekniem burtiem rakstītos telefona numuros. Vispirms piezvanīja vāverēnam Tomam.

— Toms? Pateici visiem, lai septiņpadsmitos nulle nulle sapulcējas pie lielajiem vārtiem? Ahā. Cimdus neaizmirsti paņemt.

Nākošais zvans kaķēnam Mikam.

— Miks? Silto vesti uzģērb! Ak, pats zini, tas ir labi, ka tu arī pats kaut ko zini.

Zvanīšana turpinājās.

— Iveta? Paskaties, lai tavs Džons apliek silto šalli, viņš tāds izklaidīgs, kā jau mākslinieks.

Vectēvs Kurmis brītiņu svārstījās, diez vai tik centīgam, kāds ir vilku suns Marss, vajadzētu atgādināt viņa pienā­kumus. Tomēr kārtība paliek kārtība, ja zvana visiem, tad visiem.

— Marss? Kabatas lukturi, lūdzu, paņem un pie eglītes stingrāk paskaties, kā viens otrs uzvedas, tev jāatbild par kārtību.

Uzgriezis vecmāmuļas Vārnas numuru, ciemata priekšnieks dabūja brītiņu pagaidīt.

— Vārna? Siltas zeķes uzvelc. Ak tikai uz nākošo Jaun­gadu paspēsi noadīt? Kā tu teici? Labi, ka vismaz vecās esi salapijusi.

Visi bija apzvanīti, un ciemata priekšnieks mierīgi posās svētkiem, bet viņa mieru izjauca telefona zvans. Šķendējoties par traucēšanu nelaikā, vectēvs pacēla klausuli.

— Te runā Vārna. Klausies, kaimiņ, uzvelc siltos zābakus, pagājušā Jaungadā laka kurpēs gandrīz kājas nosaldēji, — un — tu-tū! — saruna izbeigta.

— Atradusi, ko teikt — laka kurpes … Tā jau galva pilna, par visu jāzina. Ar tādu jaukšanos domāšanā ko svarīgu aiz­mirsīšu.

Uzvilcis savu melno kažoku, pēc kura visi viņu jau pa gabalu pazina, vectēvs priekšnamā brītiņu apstājās.

— Kaut kā trūkst, vai man vienīgi spieķi vajadzētu paņemt? Nekad nav par ļaunu atskatīties lieku reizi.

Atgriezies atpakaļ istabā, viņš uz galda ieraudzīja kur­vīti.

— To kaunu, ja būtu aizmirsis. Tā Vārna ar savu zvanī­šanu . . .

Nu gan varēja iet. Nonācis iepretī Sniegavīram, vectēvs apstājās. Pavērojis slotā iesprausto, ar zelta lietu rotāto egles zaru, viņš teica:

— Tevi arī kāds atcerējies, es zinu — tas ir Miks. Mēs tagad ejam uz Lielo Mežu, tu, laiku kavēdams, pieskati un sargā mūsu ciematu.

Pie lielajiem vārtiem visi jau gaidīja ciemata priekšnieku un, tikko viņš pienāca, sāka iet Meža virzienā. Katrs nesa lielāku vai mazāku, apaļu vai četrstūrainu grozu ar cienastu kopējam mielastam. Toms jau pa ceļam noskaidroja grozu un groziņu saturu. Citādi iešana vien viņam bija par garlaicīgu, un pavisam savādāk jūties, ja ko zini vairāk nekā citi. Pats Toms savu četrstūraino skalu groziņu bija piebēris pilnu ar rudenī salasītiem, tieši Jaungadam glabātiem riekstiem. Ka Mika apaļajā groziņā ir pašvārītas gotiņkonfektes, tas bija zināms. Profesora Kurmja ķerbeles (tā viņš sauca visus apaļos,

no klūdziņām pītos grozus) saturu pateica pīrāgu smarža, bet arī bez tās Toms zināja, ko nes vectēvs, abi ar Miku viņi pus­dienu palīdzēja rullēt mīklu un griezt speķi. Marsa četrstū­rainais grozs lielījās ar cepeša smaržu. Lapsiņas Ivetas māk­slinieciski pītajā grozā bez pūlēm varēja saskatīt tortes kasti, arī Džons Lapsa negāja tukšā, viņa apaļais kurvis ietina nesēju ābolu smaržā. Pagājis dažus soļus blakus vecmāmuļai Vārnai, Toms pasauca Miku mazliet sāņus un klusām pa­čukstēja:

— Es jau domāju.

— Ko tu domāji?

— To, ka vecmāmuļa Vārna nesīs sieru.

— Kā tu zināji?

— Lielajā veikalā siera nodaļa ir pirmajā stāvā pie pašām durvīm, vecmāmuļa Vārna jau neies pārpūlēties, ko īpaši mek­lējot vai gatavojot.

Pamanījusi, ka Miks un Toms sačukstas, viņiem blakus pieklibo Vārna.

— Par ko ta spriežat, vai ir kadi jaunumi?

— Mēs pārrunājām — jaunākais ir tas, ka jaunumu nav, — atbildēja Toms, un Miks piekrītoši pamāja ar galvu.

Gājēji lēnām tuvojās svētku vietai un ar katru soli piegāja tuvāk Jaungadam. To laikam visi saprata, jo kļuva mazrunīgi un svinīgi noskaņoti. Gājienu uzcītīgi pavadīja Mēness, tik labi apgaismojot Meža ceļu, ka Marsa lukturis palika kabatā neaiztikts.

Jaungada sagaidīšanas svinību rīkošanā sesks Eidis bija ievērojama persona — pats piesolījās nodrošināt svētku eglei svecītes. Parastās veikala elektrisko sveču virknes viņam likās par niecīgām, tāpēc diviem paralēli nostieptiem gariem vadiem piemontēja daudzas baltas svecītes ar mazām sarkanām lam­piņām. So svarīgo pasākumu Eidis pabeidza Vecgada pieva­karē un tūdaļ steidzās uz «Meža Vēstneša» redakcijas pagalmu. Tur, kā jau iepriekš norunāts, pie visādiem spožumiem izgrez­notās egles viņu gaidīja brāļi lūsēni Ciks un Niks. Atbildīgais darbs varēja sākties. Garā svecīšu virkne bija uztīta uz finiera dēlīša, lai vadi nesamudžinātos. Tagad Ciks, veikli kā akrobāts kāpelējot pa zariem, tina svecīšu virkni apkārt eglei. Niks stāvēja lejā un, augšup skatoties, ritināja vadu no dēlīša. Eida aprēķins izrādījās pareizs: vada garuma pietika, lai ar to vairākkārt apjoztu visu egli, un brīvais gals, cauri vēdlo­dziņam ievadīts redakcijas priekštelpā, aizsniedzās līdz elektrī­bas kontaktam.