MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

— Tā man par lielu.

— Katrīna, panāc, — vilks Pelēcis sauca, — esi diezgan piekususi, dod ciemiņam savu lāpstu.

— Nē, nē, paldies, nevajag. Esmu nākusi klausīties darba ritmos, — kovārne Sibilla atgaiņājās.

Talcinieki vairs Sibillai nepievērsa nekādu uzmanību, jo viņi gluži labi varēja iztikt bez tādiem, kas nāk klausīties darba ritmus. Taču Sibillai nepatika būt neievērotai, viņa mudināja Zvadzinātāju iet prom. Žagata bija paņēmusi vec­māmuļas Vārnas lāpstu un, nemākulīgi to šļūcinot, tomēr kādu drusku sniega pastūma tuvāk dīķa malai.

— Ej vien, man jāpalīdz draudzenei, — žagata pat nepa- griezās uz Sibillas pusi. Zvadzinātāju talcinieku barā nenotu­rēja vienīgi vēlēšanās palīdzēt draudzenei, cits iemesls bija svarīgāks: viņai taču bija jāzina viss, kas te notiek, varbūt kas atgadās. Ja par īpašu gadījumu neuzskata kovārnes Sibillas aiziešanu, tad līdz pat krēslas atnākšanai žagata neko citu neredzēja kā tikai dūšīgu strādāšanu un gludā ledus laukuma palielināšanos, bet sniega atkāpšanos malā. Talku beidzot, ar baltu sniega valni apskautais tumši pelēkais ledus klajums izskatījās gluds kā nopulēts. Apkopto dīķi nu droši varēja dēvēt par slidotavu, kā to arī turpmāk visi nosauks.

Ja kāds grib vienīgi klausīties darba ritmos, tāds talci­niekiem bijis nebijis. To skaidri varēja saprast, kad kovārne Sibilla aizgāja no slidotavas, neviens par viņu vairs nedomāja, izņemot vecmāmuļu Vārnu. Kovārne Sibilla viņā bija aizdedzi­nājusi neapdzēšamu ziņkārības liesmu: «Kā tas var būt, ka par Sibillu neko neesmu dzirdējusi? Es taču visu zinu.» Klusībā gandrīz stundu nomocījusies ar vienu un to pašu domu, Vārna uzstājīgi sacīja žagatai Zvadzinātājai:

— Pēc talkas tev jānāk pie manis un jāpastāsta viss par Sibillu.

— Šovakar nevarēšu, man vēl dažiem par šodienas talku jāstāsta Meža pļavas malā, tumsa nāk virsū, un nav maniem spārniem vairs to vēzienu kā agrāk. Rīt uz brokastīm pie­skriešu, izvāri stiprāku kafiju.

— Kafija būs, tikai neliec sevi ilgi gaidīt.

Vecmāmuļa Vārna bija paradusi laikus iet gulēt un par

bezmiegu nesūdzējās, bet tonakt viņa pamodusies vairākas reizes murmināja: «Kā tas var būt, ka es nezinu …»

Otrā rītā reizē ar kafijas smaržu vecmāmuļas Vārnas vir­tuvē ieradās žagata Zvadzinātāja. Tikko draudzene bija iz­dzērusi pirmo tasi, mājas saimniece, ielējusi otrreiz, mudināja:

— Nu stāsti, stāsti . . .

Bet Zvadzinātāja ar runāšanu īpaši nesteidzās, lēnām iz­garšojot malkoja kafiju, nevar jau ar vienu muti divus darbus darīt vienlaikus. Vecmāmuļai Vārnai nekas cits neatlika kā gaidīt. Pabīdījusi tukšo tasi malā, Zvadzinātāja noklepojās.

— Šodien Lielajā veikalā pārdos ledusskapjus, bet es do­māju, tev vecais vēl labs diezgan, — žagata gausi piecēlās, piegāja pie draudzenes ledusskapja, apskatīja to no ārpuses un

iekšpuses. Rūpīgi pārliecinājusies par sava sprieduma parei- zumu, atkal apsēdās.

— Nē, ledusskapja man nevajag.

— Es visu stāstu pēc kārtas, jā, un vakar vakarā lūsēni Ciks un Niks svieduši vilkam Pelēcim logā čiekurus . . .

Vecmāmuļa Vārna nepacietīgi pārtrauca:

— Ne jau to, man lūsēnu niķi apnikuši, vakar solīji par Sibillu pastāstīt.

— Tur nekas liels nav stāstāms. Agrāk kovārne Sibilla dzīvoja Lielā Meža otrajā malā.

Vecmāmuļa nevarēja nociesties neiebildusi:

— Tādēļ par viņu neko nezināju un šoruden spārna sāpē-

šanas dēļ Lielajā Mežā tikpat kā neesmu bijusi. Kādu darbu Sibilla strādāja otrā Meža malā, ka tik smalka . . .

— Bija ierīkojusi baletskolu, bet tai krūmu pudurā, kur viņas skola, vēji viegli tikuši klāt un trakoti saldējuši. Ar visu baleta grupu neesot gribējusi uz siltāku zemi laisties, ceļš paliek ceļš, visādi var gadīties. Ferdinands Krauklis, noska­tījies viņas dejotājus, teica, iznāk īsts teātris, un uzaicināja Sibillu pārnākt uz Lielo Mežu. Sī tūliņ bija ar mieru, visiem patīk pie mums.

— Kas viņas grupā danco?

— Seši jauni kovārnēni.

— Un kur Sibillai tagad ir māja?

— Māju viņa uzcēla uz Lielā veikala jumta blakus skurste­nim. Nu Sibillai ir silti, aizvējš, no skursteņa tāpat kāda kri­pata siltuma nāk un malka arī nav jāžēlo, tās mantas mūsu mežā diezgan.

Vecmāmuļa Vārna visu gribēja izdibināt ļoti sīki:

— Un kā notiek dancošana?

— Pavisam vienkārši — Sibilla pūš stabuli, un kovārnēni danco. Un tā visu laiku — viņa stabulē, šie danco.

— Ja Sibillai izdosies kovārnēnus labi iemācīt pēc savas stabules izlēkāt, tad tur var kas iznākt. Vai citiem tos dančus rādīs?

— Vēl mācās, bet, kad būs visi programmas numuri gatavi, rīkos koncertu. Runā, ka Sibillas dejotāju grupa ņemšot dalību Vecgada vakara koncertā.

— Ak eglītes vakarā būs koncerts?

— Vai tu nezini? Zīlīšu estrādes ansamblis arī mācās jaunu dziesmu. Lūsēni Ciks un Niks rādīs klasiskās cīņas. Mežā vairs nevar glābties no Cika, tas meklē kādu švakāku, kam uzlikt dubultnelsonu, no stiprajiem pats baidās.

— Kā tu teici — dubultnelsonu? Kas tas ir?

Žagata Zvadzinātāja nodomāja, pa ciematu vien dzīvojot, viņas draudzene gaužām atpalikusi visādās zināšanās, taču ne jau viss, ko domā, ir jāsaka, tālab centās skaidrot, kā mācēja:

— Dubultnelsons ir īpašs laušanās paņēmiens, un, ja kāds tādējādi sagrābts, tam grūti izķepuroties, lai nebūtu gar zemi.

Vecmāmuļa Vārna saprata, ka joks ar tādu dubultnelsonu nav. Žagata viņai, piežvadzinājusi pilnu galvu par Sibillu un gaidāmo koncertu, sašķobīja stingro apņemšanos.

— Biju šogad cieši nolēmusi Vecgada vakarā palikt mājās, bet tā vien skatos, laikam vajadzēs klibot uz Lielā Meža eglītes vakaru.

— Kā tad, man arī nebūs nekādi svētki bez tevis. Un kā jums ciematā, nekas nav noticis?

— Pašreiz nav, bet gan būs, par velti jau slidotavu netai­sīja.

— Paldies, bija garšīga kafija. Vai, kā aizpļāpājos! — Ža­gata Zvadzinātāja atvadījās. ,

Vecmāmuļa Vārna, palikusi viena, ilgi sēdēja virtuvē un pūlējās vārdu pa vārdam atcerēties draudzenes Zvadzinātājas stāstījumu.

Pārnācis no skolas, kaķēns Miks vispirms iekurināja krāsni, pēc tam atvēra somu, izņēma mācību grāmatas un apskatīja no ārpuses, bet vāki bija par smagiem, lai tūliņ tos atvērtu. Apstājies istabas vidū, prātojot — iet uz slidotavu vai zīmēt, viņš atcerējās Džona Lapsas teicienu: «Ja mākslinieks ilgāku laiku nestrādā, viņa talants sarūs.» Kā tas ir, kad sarūs, Miks zināja itin labi, dārza grieznes, ko viņš rudenī bija aizmirsis zemē pie malkas šķūņa un aizvakar, attīrot slieksni, nejauši izraka, izskatījās pusbeigtas. Kas tur būs ko ņemties, kamēr notīrīs! Miks nolēma nesarūsināt savu talantu. Paņēmis visu, kas vajadzīgs gleznošanai, izgāja pagalmā. Skatījās pa labi un kreisi, nekas nepiesaistīja kaķēna uzmanību, pavēries augšup, viņš ilgāk pētīja dūmojošo skursteni. To Miks gleznos. Skursteni izdevās uzgleznot viegli, tikai ar dūmiem pavisam neveicās. Vējš tos sākumā trenca uz Gaujas pusi, tad pēkšņi dzina pāri ciemata galvenajam ceļam, vēl draiskulīgāk blēņodamies, pa­svieda dūmu grīsti gaisā un, saplēsis stērbelēs, izpluinīja uz visām pusēm. Kā tādu lai uzglezno, kas lēkā brīžiem uz vienu un brīžiem uz otru pusi? Un kas par niķīgu vēju? Kur tāds radies? Nemācējis dūmus uzgleznot, kaķēns Miks sadrūmis iegāja mājā, bet drīz vien iznāca otrreiz ar slidzābakiem pār plecu. Tikko viņš aizvēra dārza vārtus, izdzirda: