MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

Par īpaši gudru vilku Pelēci vēl neviens netika nosaucis, bet nebija gadījies ari tads, kurš sacītu, ka viņš nav gudrs, tapec Pelēcim lapsiņas apgalvojums šķita ļoti pareizs.

— Tev tur iznāks lieliskas vakariņas, varbūt ciemiņus aici­nāsi? — Iveta laipni smaidīja.

— Esmu zivis atēdies, tukšā jau nekad no Gaujmalas nenāku, — saklausījies lapsiņas uzslavas, gudrais makšķer­nieks arī pats gribēja palielīties.

— Kā tu cep, sviestā?

— Es eļļā, tad nepiedeg. Bet šito zivi dāvināšu.

— Manam Džonam ļoti garšo sviestā cepta līdaka.

— Ak tā.

— Mēs pie svaigām zivīm netiekam, vai māksliniekam laiks makšķerēt. Un nav Džonam tādas prasmes kā tev.

— Viņam tas arī nav jāprot . . .

— Tāpēc esmu priecīga, ka tu mūs nekad neaizmirsti.

— Kā tā? — Pelēcis patiesi brīnījās, jo neatcerējās, kad pēdējo reizi domājis par Ivetu un viņas Džonu.

— Cik smaga būs, kilograms noteikti, — Iveta pastiepās, paņēma no Pelēča līdaku un svārstīja gaisā.

— Vismaz pusotra, — makšķernieks apstrīdēja Ivetas no­vērtējumu, kaut pats labi zināja — knapi kilograms un ne grama vairāk.

— Te mums ar Džonu divām reizēm pusdienām pietiks.

— Kā tā? — vilks galīgā nesaprašanā apmulsis murmināja.

— Paldies, paldies par dāvanu, Pelēcīt, — lapsiņa Iveta naski nozuda savā dārzā.

Pelēcis labu laiku stāvēja ceļmalā un pūlējās saprast, kā vectēvam Kurmim domāto līdaku pats atdāvinājis lapsiņai Ivetai.

Ja ziemā nav slidotavas, var sākt domāt, ka ziemas vispār nav, bet, ja nav ziemas, nav pavasara, nav vasaras, nav ru­dens, tad iznāk — nekā nav. Un, lai tas viss būtu, vajadzīga slidotava, bet, lai ciematam būtu sava slidotava, vajadzīga talka, to saprata viss Vecozolu ciemats un Lielais Mežs. Atlika vienīgi izziņot, kurā dienā talkai jānotiek, un tai jānotiek svētdienā, kad visi brīvi.

Dienu pirms talkas sākšanās sesks Eidis ar savu sniega jahtu iebrauca ciematā. Brauciena satrenkātais sniega mā­konis apstājās pie vectēva Kurmja vārtiem. Eidis atveda no Lielā veikala veselu kaudzi sniega lāpstu, gan lielāku, gan mazāku, bija zināms — strādātāji būs lieli un mazi. Visas lāpstas sasprauda sniegā ciemata priekšnieka dārzā, tagad tur saauga lāpstu kātu mežs, un vēl malkas šķūnī rezervē div­padsmit vectēva Kurmja personīgās lāpstas. Drošs paliek drošs, tāds finiera darbarīks ātri dilst un no salūšanas arī nav pasargāts. Neviens nevarēs aizbildināties, ka darbā nepie­dalās lāpstu trūkuma dēļ.

Darba sākumu izziņoja lapsiņa Iveta ar savu tauri:

— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!

Vērīgāk ieklausoties, šajās skaņās skaidri varēja sadzirdēt:

— Talka sākas! Talka sākas! . . .

Pie aizsalušā dīķa (ko vasarā sauca lepnākā vārdā — peldbaseins) jau pirms tra-ta-tā pienāca ciemata priekšnieks vectēvs Kurmis, Toms, Miks un Jēkabiņš. Vectēvs ar priekš­niekam piederīgu skatienu pārlūkoja sniegoto klajumu.

— Jā, slidotava te iznāks branga. Es arī jaunībā biju va­rens slidotājs, — to pateicis, viņš dažus lāpstas grābienus sniega aizšķūrēja līdz dīķa malai.

— Miktomjēkab! Skatieties un ievērojiet, visapkārt dīķim jāsadzen sniega valnis, lai vējš tik viegli nevar ālēties ar aiz- putināšanu. Nu jums zināms, kas jādara. Man jāiet talci­niekiem izsniegt lāpstas, un kādam ciematā jāpaliek uz vietas. Kārtībai jābūt! — Promejot vectēvs soļoja mundrāk nekā turp- ejot, laikam baidījās, ka nenotiek kāda nekārtība.

Tā saucamais Miktomjēkabs nepaspēja iesildīties, kad, lapsiņas taures aicināti, sāka ierasties pārējie ciemata iemīt­nieki: Marss, lapsu pāris un pat vecmāmuļa Vārna atkliboja. No Lielā Meža puses tuvojās veselš bars. Pats pirmais lampa- čoja vilks Pelēcis, tūliņ aiz viņa spīdēja seska Eida un astoņu sesku ugunsdzēsēju ķiveres, turpat cilpoja vairāki zaķēna Jēkabiņa radinieki — lieli zaķi un mazi zaķēni. Paši pēdējie, skaļi smiedami, reizēm iesvilpdamies, viens otru sniegā grūstīja brāļi lūsēni Ciks un Niks.

Pēc neliela brīža, kaut darbs ritēja pilnā sparā, visi tomēr sadzirdēja rūkoņu, kas nāca no Lielā Meža puses.

— Vai kāds neniekojas ar manu jahtu? — sesks Eidis uztraucās.

— Nepazīsti vairs savas mašīnas rūkšanu? Tas nav tavs motors, — kā jau pieredzējis šoferis, aizrādīja vilks Pelēcis.

Eidis, kaut ko nesaprotamu nomurminājis, nodomāja, ka neviens neapjēdz, ja pieder tāds slavens personīgais izgudro­jums kā viņa sniega jahta, par tās drošību vienmēr jādomā, un uztraukumā var arī pārklausīties.

Rūkoņu radīja pa Meža ceļu braucošā mašīna, kuras priekšējos sēdekļos sēdēja meža cūku pāris Johanna un Se­bastians, bet aizmugurē sivēntiņi Kristaps un Katrīna. Tādus talciniekus, kuri ierodas ar mašīnu, ciemata priekšnieks iznāca sagaidīt ārpus dārza.

— Ļoti patīkami jūs redzēt mūsu pulkā.

— Mazs pārpratums, — sāņus skatīdamās, Johanna palī­dzēja sivēntiņiem izkāpt no mašīnas, bija neērti vectēvā palū­koties, aizvakar dzirdēja par viņa apmaldīšanos, todien, kad mašīnā sēdot aizdrāzās Kurmim garām, — mums pašiem nav laika, bet Katrīna un Kristaps tik ļoti nelikās mierā . . . Dodiet viņiem mazākas lāpstas, lai nepārpūlas.

— Mēs nemaz neprotam pārpūlēties, — sivēntiņš Kristaps centās mierināt mammu.

Ciemata priekšnieks tomēr pameklēja sivēntiņiem veiglākas un mazākas lāpstas. Noraudzījies, kā meža cūku pāris aizbrauc uz lielo vārtu pusi, pēc tam pavērojis sivēntiņu aizčāpošanu, vectēvs iegāja istabā klausīties, kādus pasaules notikumus ziņo radio.

Krietnu brīdi bija dūšīgi cilātas lāpstas. Vecmāmuļa Vārna un abi sivēntiņi jutās mazliet piekusuši, tomēr to nerādīja citiem. Pēkšņi lapsiņa Iveta iesaucās:

— Vēl divi nāk, tikai bez lāpstām.

— Tā viena ir žagata Zvadzinātāja, — vecmāmuļa Vārna pa gabalu pazina savu draudzeni, — priekš kā šai lāpsta, viņai galvenā strādāšana ar muti, bet to otru nepazīstu.

— Tā ir kovārne Sibilla, viss Lielais Mežs viņu jau pazīst, — zaķēns Jēkabiņš pabrīnījās par Vārnas nezināšanu.

Līdz ar to abu tuvošanos viena otra galva pacēlās paska­tīties un ne jau uz žagatu Zvadzinātāju, kura visiem vienmēr izskatījās vienāda, kāda pirms gada, tāda šodien, bet Sibilla bija uzmanības vērta. Lapsiņa Iveta, kura pati sevi iedomājās par skaistāko un modernāko, nolūkojās ar nelielu skaudību: cik Sibilla ir skaista, viscaur melnā tērpā, gaiši pelēku lakatiņu ap kaklu, un cik cēli viņa prot iet.

Uznākot uz notīrītā ledus, Zvadzinātājai un Sibillai tūdaļ paslīdēja kājas, un viņas gandrīz nokrita sēdus, bet tikai gandrīz. Zvadzinātāja iepleta spārnus un, uz tiem atbalstījusies, noturējās kājās, bet Sibilla paslidinājās un pasmaidījusi skaisti palēcās, it kā viņa nemaz tikko nebūtu gandrīz paklupusi. Džons Lapsa veltīgi nosvieda lāpstu, grasoties viņām palīdzēt.

Kovārne Sibilla apstaigāja laukumu visās četrās malās un novēlēja:

— Veļu veiksmi darba un prieku!

Vilku suns Marss norūca: — Hm-mm.

Miks, Toms un Jēkabiņš, un viss zaķu bars korī atbildēja:

— Pa-tei-ca-mies!

Sivēntiņi sacīja atsevišķi:

— Ļoti sirsnīgs paldies.

Bet vilks Pelēcis piegāja tuvāk Sibillai.

— Mēs arī tev novēlam darba prieku, vai tu nevēlies pavi­cināt manu lāpstu?

Sibilla satrūkās.