MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

nepadzērusi kafiju, nevarot savakties un viņai visa diena esot

beigta un pagalam.

Ja Miks un Toms toreiz butu atskatījušies, tad netālu no skolas ieraudzītu vectēvu Kurmi, bet viņi, kā parasti, steidzās.

Nonākuši ciematā, draugi atvadījās, un katrs savā mājā vispirms izmācījās skolas uzdevumus, neteiksim, ka ļoti rū­pīgi, un ķērās pie iepriekš nodomātiem darbiem.

Mikam pavisam neveicās, ilgi pētījis Sniegavīru, viņš ar visām krāsām un ķebļiem vācās mājā atpakaļ. Sniegavīrs todien izskatījās nepazīstams un svešs, tāds kā bēdīgs un satraukts, tāpēc kaķēns nolēma gleznošanu atlikt uz rītdienu.

Tomam paveicās — ātri salaboja Vārnas kafijas dzirna­viņas. Aiznesis tās vecmāmuļai, viņš pabrīnījās, kā tik drīz satumsis un kāpēc, aizskrienot pat to mazo gabaliņu, sajuta aukstumu, vai tikai nebūs saslimis. Atgriezies mājās, tūliņ ieslēdza televizoru. Ekrānā ieraudzīja skolotāju Dzeni, kurš reizēm vakaros strādāja par diktoru. Dzenis izskatījās vēl nopietnāks nekā skolā, lēni uzsverot katru vārdu, viņš ziņoja:

— Uzmanību! Uzmanību! Pašreiz ārā ir —30 grādu, turklāt nikns vējš. Ieteicams no mājas neiziet, bet, ja nepie­ciešams doties ceļā, ļoti jāuzmanās.

— Uzmanību! Uzmanību! … — Dzenis šo ziņojumu nola­sīja trīs reizes.

Toms tūdaļ iedomājās, vai nevajadzetu vectevam atnest malku no šķūnīša, būs taču stiprāk jākurina. Viņš izslēdza televizoru un gāja pie vectēva. Jocīgi, kāpēc logi tumši? Varbūt iemidzis? Izzvanījās, izklaudzinājās pie visiem logiem. Nekā. Tumšs un kluss … Tie vairs nebija joki. Toms otrreiz skrēja pie Vārnas, viņa taču tāpat kā žagata Zvadzinātāja visu zina.

— Kā? Kurmis nav mājā, — vecmāmuļā Varna pārpra­sīja, — vajadzēja jau būt atpakaļ.

— Vai viņš kur aizgāja? — Toms nepacietīgi vaicaja.

— Ka tad, uz «Meža Vestneša» sapulci.

— Šausmas!!!

— Kādas tur šausmas, nav jau viņš pirmo reizi sapulcē, gan izturēs.

— Ārā —30 grādu, un vectēvs vēl ceļā.

— Tad gan ir briesmas, — vecmāmuļa Vārna tūliņ sa­meklēja jakas kabatā validolu, — viņš tak nav nekāds mudī­gais gājējs, es jau pirmīt teicu, ka nevajag iet, bet vai šis kādu klausa?

Toms vairs vecmāmuļā neklausījās, skrēja uz savu māju un piezvanīja «Meža Vēstneša» redakcijai. Atbildēja dežu­rante zīlīte Zuzīte.

— Jā, sapulce notika. Profesors Kurmis jau labu laiku kā prom.

Tomam zibenīgi ieskrēja prātā nelaba doma: būs tumsā apmaldījies. Ko darīt? Ā! Jāzvana vilkam Pelēcim un seskam Eidim, tiem ir braucamie. Par laimi, abi bija mājās. Sazva­nījās. Nosprieda, ka vectēvs droši vien lāgā neieskatījies un nogriezies pa kādu malkas ceļu, kas tagad iebraukti krustu šķērsu pāri galvenajam ceļam un jauc gājējiem galvas. Pa labo pusi visus ceļus izbrauks vilks Pelēcis ar smago mašīnu, limuzīna jau viņam nebija, kreiso izskraidīs sesks Eidis ar sniega jahtu, — cik labi, ka tai ir motors, nav jāpaļaujas tikai tam, uz kuru pusi pūš vējš. Mazlietiņ mierīgāks prāts Tomam kļuva, bet vēl arvien bija stipri uztraucies. Protams, ka tagad pirmais ceļš pie Mika, jāaprunājas, ko vēl varētu darīt.

Kaķēns Miks ātri saģērbās.

— Jāiet pa ceļu pretī. Nevar sēdēt istabā un gaidīt. Es domāju, kāpēc Sniegavīrs tāds bēdīgs un uztraucies izska­tījās. Viņš noteikti ko zina, tikai nevar pasacīt. . .

— Tu par daudz bieži redzi to, ko citi neredz. Ar Sniega­vīru tev vienkārši rādās.

— Nerādās vis . ..

Kad Miks un Toms izgāja uz ciemata ceļu, vecmāmuļa Vārna jau bija paspējusi visus apzvanīt, pati viņa, ģērbusies kažokā un virs tā vēl uzsējusi pelēko lakatu, stāvēja pie saviem vārtiem, tūliņ pienāca arī vilku suns Marss, māksli­nieks Džons Lapsa un viņa sieva lapsiņa Iveta.

Marss izrīkoja:

— Mēs ar Džonu iesim pa ceļu pretī, bet jums visiem jāgaida vectēvs mājās. Lai vecmāmuļa Vāina ar savām re­zerves atslēgām atslēdz viņa māju. Iekuriniet kamīnu un uzvāriet tēju.

— Jā, aveņu, tikai aveņu tēju, pēc nosalšanas vajag kārtīgi izsvīst, — vecmāmuļa zināja, kas jādara.

— Džons Lapsa taču ir mākslinieks, kas viņš pa." gājēju tumsā un aukstumā, — lapsiņa Iveta iebilda, bet to neviens neklausījās.

Mika un Toma lūgšanās, lai viņus ņem līdzi meklēt vectēvu, tika noraidīta, jo Džons Lapsa un Marss vieni paši ātrāk varēšot tikt uz priekšu un drīzāk sastapt meklējamo. Tie abi aizgāja. Ar vecmāmuļu Vārnu priekšgalā (viņai taču bija rezerves at­slēgas) mājās palicēji iegāja ciemata priekšnieka mājā. Tūliņ istabās un virtuvē ieslēdza gaismu, drīz kurējās kamīns un uz plīts sīca trumulis. Miks un Toms bieži skraidīja paskatīties uz ceļu, bet lapsiņa Iveta pēc brīža aizgāja uz savu māju un pūta tauri:

— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!

Džons Lapsa, ejot pa Lielā Meža ceļu, dzirdēja lapsiņas Ivetas taurējienu, bet bija pienākusi pirmā reize, kad viņš neklausīja šim mājās saukšanas signālam un pat nedomāja griezties atpakaļ, neatskatoties gāja uz priekšu.

Arī par sapulcēm vectēvam Kurmim bija savs viedoklis.

— Nav jāuztraucas, ja sapulcē kāds runā aplam, to vien­kārši nevajag klausīties, — tā viņš mācīja citiem, bet pašam viņa viedoklis nesaskanēja ar rīcību. Par aplamībām viņš vienmēr uztraucās un todien «Meža Vēstneša» redakcijas sa­pulcē ne vien uztraucās, bet bija pat no sirds saskaities. Iz­nācis no redakcijas, vectēvs vēl arvien nevarēja nomierināties, domās turpināja strīdēties un neskatījās ne uz ceļu, ne uz apsarmojušiem kokiem, pat to nemanīja, ka savā automobilī garām pabrauca meža cūku pāris Johanna un Sebastians.

— Paklau, Sebastian, — sacīja meža cūka Johanna savam vīram, — vecais Kurmis klunkuro pa ceļu. Piebremzē, aiz­rausim viņu līdz ciematam.

— Nav pa ceļam.

— Ar mašīnu tas līkumiņš ir nieks, bet kamēr viņš aizkul- sies. Sāk jau krēslot, tūliņ būs tumšs un auksts briesmīgi.

Sebastians nepiebremzēja.

— Ieraudzīs vēl kāds, ka savā mašīnā vadājam Kurmi. Kas tad viņš ir — pensionārs.

— Un tad?

— Mēs ar lielām pūlēm esam tikuši pie Ferdinanda Kraukļa uz kafijas vakariem. Vai tu Ferdinandu nepazīsti? Viņš ne­gribēs saieties ar tādiem, kas satiekas ar kuru katru.

— Gadījuma pēc vešana mašīnā nav nekāda satikšanās.

— Jā, jā, pamēģini to viņam iestāstīt. Un vai tev kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa nepatīk?

Johannai kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa ļoti pa­tika. Viņa vairs neuzstāja Sebastianam, lai pietur mašīnu, sāka apjūsmot, cik apsarmojušie koki skaisti — kā pasakā.

Bet vectēvs ejot nepārstāja kreņķēties, kāpēc laiž pie zemes rakšanas darbiem tādus, kas lāgā neprot lāpstu noturēt. Un Ferdinands Krauklis vēl šos aizstāv, vai nesaprot, ka zeme nekad nepiedod, ja ar to jokojas. Tā un citādi turpinot domās sapulces strīdus, viņš nemaz nemanīja, kā iegriezās pa labi vienā no malkas ceļiem. Gāja, gāja. Galīgi piekusis, saprata — ir nostaigājis tik garu ceļu, ka vajadzēja jau būt mājās. Pilnīgi skaidrs, apmaldījies. Uz priekšu iet nav jēgas, jāgriežas atpakaļ. Aukstums neganti knieba vaigos, un iešanai vairs nebija spēka. Lēnām klunkurojot, vectēva spieķis atsitās pret ceļmalas celmu.

— Vajadzēs apsēsties, bet, ja stiprā salā sēžot, varot nosalt, — viņš prātoja, — brītiņu atpūtīšos, nedrīkst tikai ie­snausties.