MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

— Nu zini, ar tādu dzejošanu var iznākt kaušanās, — Ciks pagrieza muguru zaķēnam un pievērsās Tomam. — Un ko tik vērtīgu mums dosi, ja gribēji, lai atnākam?

— Došu patīkamu darbu — notīrīt sniegu no peldbaseina ledus.

— Man laikam tomēr vajadzēs kauties, — Ciks pamāja Nikam, tas paklausīgi nostājās brālim blakus.

— Hokeju spēlēt gribat? — Toms nelikās zinis par Cika dusmām.

Lūsēni Ciks un Niks pagāja malā apspriesties, bet tā sau­camais Miktomjēkabs šķūrēja sniegu uz peldbaseina malu, ka putēja vien. Parunājušies un nolēmuši, ka hokejs ir tādu pūliņu vērts, arī lūsēni paņēma lāpstas. Niks tūliņ sāka strādāt, bet Ciks pastaigājās, meklējot sev piemērotāku vietu.

— Ei, Cik, ja tu domā lāpstu cilāt nulle reizes, tad no hokeja atsakies, — Toms aizrādīja.

— Labi jau, labi, tas, ko tu pa šo brītiņu esi paspējis padarīt, arī nav nekāds zilonis, — Ciks beidzot atrada vietu, kur plānāka sniega kārta, bet viņš drīz vien pievīlās, sastopoties ar biezu kupenu, vējam te bija iepaticies pajokoties.

Tā nākošie hokejisti, ik pa brītiņam atpūšoties, nostrādāja trīs stundas, bet attīrīja nelielu gabaliņu. Sagāja visi pieci bariņā padomāt. Kaķēns Miks apgalvoja — pirmajai dienai esot pietiekami daudz padarīts, citādi baseins varot apvainoties, ka no viņa nekas liels nav, ja vienā dienā var notīrīt. Lūsēns Ciks ieteica sasaukt kuplāku talcinieku pulku, pieaicinot visus, kas grib spēlēt hokeju, un brīvprātīgos no tiem, kuri nāks skatīties. Sādu priekšlikumu vienbalsīgi atzina par ļoti, ļoti pieņemamu. Tomam un Cikam uzdeva organizēt nākošo talku.

Lūsēni atvadījušies steidzās uz Lielo Mežu, bet zaķēns Jēkabiņš pie Toma vārtiem apstājās, viņš gribēja ko sacīt, tikai baidījās, vai par viņu nesmiesies, bet, kad Miks pavicināja ķepu atvadām, Jēkabiņš sadūšojās.

— Pagaidi, Mik, es tev gribu ko paprasīt kā mākslinieks māksliniekam.

— Vai tu arī sāc zīmēt?

— Tu esi briesmīgi lielīgs, domā — tikai gleznotāji ir mākslinieki. Vai tad dzejošana nav māksla?

— Ak jā, atceros tavu čikošanos, pikošanos. Bet, kā tu uzreiz sadomāji dzejot, vakar par to nemaz nerunāji.

— Kapec uzreiz, pirms divām nedēļām nosapņoju, ka esmu dzejnieks. Nav jau tūliņ viss citiem jāstāsta.

— Kā nosapņoji?

— Vienkārši. Vakarā lasāmgrāmatā izlasīju smuku dzejoli:

— Kad sniegputenis svilpot sāk, Tad Jaungads drīzi ciemos nāk.

No rīta, kad atmodos, man nelika mieru tie divi vārdi: sāk, nāk un no tās reizes iepatikās vārdiem piemeklēt atskaņas. Es izdomāju, ja Miks ir mākslinieks, es būšu dzejnieks, man tikai drusku kaut kā pietrūkst. . .

— Kā tev drusku pietrūkst?

— Tev ir viegli, ņem un zīmē, bet es tālāk par atskaņām netieku, citus vārdus nevaru sagudrot.

— Es tev palīgs nevaru būt, no dzejošanas daudz nesaprotu. Toms, neko neiebildis, pacietīgi klausījies un visu sarunas

aiku centīgi līdzi domājis, gribēja draugam palīdzēt:

— Pajautāsim vectēvam Kurmim, viņš visu zina.

Vectēvs Kurmis bija pieradis, ka viņam prasa padomus gan ā ciemata priekšniekam, gan kā profesoram, un, ja ilgāku aiku padomu prasītāji negadījās, viņš pat apvainojās. Bija ienācis brīdis, kad vairs nebija tālu no apvainošanās, bet stā reizē ieradās trīs, kuri sasveicinājušies tūdaļ sacīja:

— Mēs atnācām prasīt padomu.

Vectēvs mundri noskatījās Mikā, Tomā un Jēkabiņā, svinīgi izpogāja mājas jakai visas pogas, iegrozījās ērtāk krēslā un opietni teica:

— Piesēdiet, kur katram labāk. Būsiet droši vien uz ilgāku palikšanu. Ar padomiem nedrīkst steigties. Kas šoreiz palī­dzams?

Klusums. Miks un Toms uzmundrinoši lūkojās uz Jēka- biņu, bet zaķēns pētīja grīdu un draugu iedrošinošos skatienus neredzēja.

— Jēkabiņ, runā taču, — Toms skubināja.

Jēkabiņš kaunējās pats par sevi stāstīt, viņš stostījās:

— Vai Miks nevarētu to pateikt?

— Labi, ja pats nevari, es pasacīšu. Jēkabiņš grib būt dzejnieks.

— Cik es zinu, — vectēvs Kurmis paskatījās Jēkabiņā, — ar gribēšanu vien ir par maz.

— Jēkabiņ, tev pašam jāsaka, ko Miks par tevi var zināt. Citādi nekas neiznāks, — Toms uzstāja.

Jēkabiņš ļoti vēlējās, lai kaut kas iznāktu, tāpēc stāstīja pats:

— Man ir kas vairāk par gribēšanu vien, esmu pierakstījis pilnu burtnīcu ar atskaņām, bet, ko ar tām atskaņām tālāk darīt, nezinu.

Vectēvs Kurmis piecēlās no sava iemīļotā grozāmā krēsla un brīdi domīgi staigāja ap apaļo galdu. Izprātojis, ko sacīt, apstājās istabas vidū.

— Manā bērnībā, kad es biju tikpat jauns kā jūs tagad, nemaz nebrīnāties, es kādreiz biju arī jauns. Jā, tolaik atskaņas sauca par rīmēm un pa visu Gaujmalu dziedāja tādu dziesmu:

— Lūk, ezers, ozols, drēbnieks, Kā gan tas rīmējas? Pa ezeru peld pīles, Un ozolā aug zīles, Un drēbnieks sašuj vīles. Lūk, tā tas rīmējas.

Šodien tā dziesma ir aizmirsta. Jēkabiņ, pamēģini uz to modi, varbūt kas izdodas.

— Tūliņ mēģināt? — Jēkabiņš mazliet nobijās.

— Pamēģini, pamēģini, — Miks un Toms mudināja.

Visi klusēja, lai Jēkabiņu netraucētu, tikai laiku pa laikam saskatījās, vai kāds nožāvājās, bet, nopūloties ar domāšanu, Jēkabiņš to nemanīja. Viņš gudroja, gudroja un beidzot iz­gudroja:

— Gatavs ir, — zaķēns izteiksmīgi nodeklamēja:

— Pa ezeru peld zīles, Un ozols sašuj vīles, Bet drēbnieks apēd pīles.

— Neder, tu esi tikai sagrozījis vectēva bērnībā dzirdēto dziesmu, — iebilda Toms.

— Un iznāca nepareizi un sliktāk, — Miks arī nebija mierā ar tādu dzejoli.

— Un tā rinda:

— Bet drēbnieks apēd pīles. —

Vai tā nav laba? — Jēkabiņš gaidīja atbalstu no vectēva.

— Neder, tavs dzejolis neder, — vectēvs Kurmis pievienojās Mika un Toma spriedumam.

— Bet kā sadomāt, lai derētu? — Jēkabiņš gandrīz vai raudāja.

— Galu galā esmu zemes rakšanas darbu, nevis dzejošanas profesors, ja gribi dzejot, domā pats.

Tādi vārdi «domā pats» Jēkabiņu nemaz neiepriecināja, bet, neko darīt, draugi iznāca no vectēva Kurmja mājas tikpat gudri, kā bija tur iegājuši. Tomam kļuva žēl bēdīgā Jēkabiņa, un viņš draugu mierināja:

— Jēkabiņ, vēl viena cerība ir.

— Tu mānies.

— Jocīgais, vai Toms draugus kādreiz ir mānījis? — Miks kaunināja Jēkabiņu.

— Nemānos. Lielajā Mežā visi runā, ka pūce Karlīne esot gudrāka par vectēvu Kurmi. Rītvakar aiziesim pie viņas, un, simts punktu, dabūsi zināt, kas tev jādara.

Pūce Karlīne, kā jau visas pūces, bija pūce, tāpēc dienā gulēja un naktī strādāja. To zināja Lielais Mežs, arī ciemats «Vecozoli» un droši vien visa pasaule. Apspriežot gaidāmo gājienu pie pūces, trīs draugi atcerējās kādu pastaigu Lielā Meža visvecākā ozola tuvumā. Viņi toreiz jokojās un skaļi smējās, nemaz negribot kādu traucēt, bet no savas ozola do­buma mājas iznāca pūce Karlīne un visai pikti aizrādīja:

— Gaišā dienas laikā nevajag būt tik trokšņainiem un traucēt godīgu gulēšanu!

Pavisam skaidrs, būs jāiet naktī, bet, kur ir nakts, tur ir tumsa, tur nez kāpēc bieži vien tuvumā gadās bailes, kaut visi zina, ka pati tumsa nevienam nekā ļauna nedara. Par savām bailēm nerunāja ne Jēkabiņš, ne Toms, ne Miks, jo katrs do­māja, ka tikai viņš vienīgais baidās un citiem negribēja savu bailīgumu rādīt. Tā rīkojoties, nekas nekavēja draugus norunāt otrā dienā, pusstundu pēc tumsas iestāšanās, tikties pie ciemata lielajiem vārtiem. Ziemā tumsa agri aizdzen dienas gaišumu prom, nemaz nesagaidījusi vēlāku nakts stuna'u. Tovakar, kad tā saucamais Miktomjēkabs iesāka ceļojumu pie pūces, mākoņi, salasījušies kopā, izauda tumšu segu pāri visām debesīm. Ejot līdz mežmalai, trīs gājēji droši sarunājās, jo abās « e ļa pusēs tukšs lauks un klajumā briesmām nav kur paslēpti^. Tikko iegājuši mežā, draugi pieklusa. Kaut kas nobrīkšķēja, tas bija sauss zars, uz kura uzkāpa Miks.