MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

Pelēcis spriedelēja: «Pagājušajā ziemā, kad liku divdesmit ūdas, tad bija loms, ko paskatīties un pabrīnīties. Tagad Meža padomes lēmums — drīkst tikai divas. Dziedi vai raudi, jāsa­mierinās ar tādu pliku nabadzību. Varbūt patālāk no ciemata, pie Augstajiem krastiem, vēl kādu ūdu pārīti ielikt? Eh, labāk jau ne.» Vilks Pelēcis noturējās, neaizgājis uz Augstajiem krastiem. Kaut arī bez loma, viņš gluži omulīgs atgriezās mājās.

Vecmāmuļai Vārnai un žagatai Zvadzinātājai bija pienā­kušas garlaicīgas dienas. Atlido žagata Zvadzinātāja ciemos pie vecmāmuļas Vārnas, vēl nepaspējusi novilkt mēteli, prašņā:

— Vai ciematā kas ir noticis?

— Nav, nekā nav. Vakar pa virtuves logu redzēju, kā vilks Pelēcis aizslāja uz Gauju, bet tas nav pirmo reizi, aizvakar viņš gāja pa to pašu ceļu.

— Un viņa katastrofa ar motociklu arī nekas liels nebija, tikai spogulis nolūza. Ne tur daudz ko atcerēties, ne runāt.

— Tu taču nopirki tālskati, vai mežā neko neievēroji?

— Ko nu, to vien redz, kā cits skrien uz darbu, cits uz skolu. Nav nekā jauna.

— Jā, kļūst arvien garlaicīgāk . . .

— Garlaicīgāk gan, bet mūsu jaunībā, atceries . . .

Un viņas vismaz pāris stundu atminējās, ka viņu jaunībā, tad gan, kas tik viss nenotika. Pēc tam šķīrušās, katra savā mājā gaidīja jaunumus. Un tad pēkšņi kādā vējainā dienā . . .

Kādā vējainā pēcpusdienā tie trīs, kurus nu jau dažkārt mēdza saukt vienā vārdā — Miktomjēkabs, nākot no skolas mājup, tikko izkļuvuši no Lielā Meža, izdzirda neparastu šņā­koņu. Tūliņ arī ieraudzīja gar pļavas malu drāžamies sniega mākoni. Visiem trim izskatījās, ka baltā vērpete ir milzīga. Un vai, redzot ko tādu, varētu arī nebrīnīties? Par to nevarēja būt ne runas. Trīs gājēji sastinga un, acis iepletuši skatoties, palika stāvam uz vietas kā zemei piesaldēti. Nonākusi blakus tiem trim, kurus izbrīna turēja ciet un neļāva ne pakustēties, šņācošā vērpete apstājās, un no tās iznira tāda kā buru laiva, kā ragavas. Tas bija kas pazīstams, un draugiem izbrīna sarāvās mazāka, toties ziņkārība auga augumā. Vispirms vāverēns Toms piegāja tuvāk jocīgajai mašīnai, arī Jēkabiņš un Miks sekoja. Vēl maķenīt, un jau varēja labi saredzēt pie stūres sēdošo ugunsdzēsēju sesku Eidi, kurš ziemā veica arī pastnieka pienākumus, jo žagata Zvadzinātāja bija aizgājusi pensijā.

— Tu, Eidi, otrreiz mūs izbrīnē ar savu sniega ārdīkli, ātceries, Mik, — Toms atgādināja kaķēnam, — tovakar, kad lasījām vectēvam grāmatu, gar Vijolīšu gravu aizdrāzās tāds pats mākonis kā šodien.

— Jā, tāds pats, tikai istabā, pa logu skatoties, nelikās tik liels.

— Tas nav sniega ārdīklis, — Eidis aizrādīja, — bet mans izgudrojums un saucas vēja jahta.

— Tad tu vienīgi vējainā laikā vari braukt? — Miks ne­prata noslēpt vilšanos.

Zaķēns Jēkabiņš neko neprasīja, tikai, acis iepletis, brīnī­jās, katrs izgudrojums taču ir pelnījis, lai to apbrīnotu.

— Es nebūtu sesks Eidis, ja paļautos kaut kam tik ne­pastāvīgam kā vējš. Manai jahtai ir arī motors. Kāpiet iekšā, aizraušu līdz ciematam.

Piesolītais brauciens bija pavisam īss ceļa gabaliņš, tomēr pasēdēt vien tādās kamanās ir kas sevišķs.

— Kolosāli! — Toms, Miks un Jēkabiņš kā pēc komandas reizē iesaucās un — viens divi — vēja jahtā iekšā.

— Vectēvam Kurmim vedu vēstuli no ārzemēm, — sesks Eidis pavicināja pasta somu.

— Vai tā nav no Āfrikas? — Miks steidzīgi pajautāja to pašu, ko gribēja noprasīt ari Toms.

— Varbūt ir, man tas nav jāzina, — Eidis ieslēdza motoru. Radās pamatīgs troksnis, mašīna drebinājās un kratījās, tad sākumā lēnām, bet drīz vien ātrā gaitā šļūca uz priekšu. Propelleris griežoties ietina braucējus sniega vērpetē.

— Tas tik ir izgudrojums! — vāverēns Toms kliedza, cik vien skaļi spēja, bet to neviens nedzirdēja, seska Eida mašīnas motora troksnis nebija pārkliedzams.

Vectēva Kurmja lielajai istabai siltumu deva kamīnā de­gošās malkas šķilas un gaismu griestu lustras trīs spuldzes, kurām piepalīdzēja galda lampa ar savu gaišumu. Pats mājas saimnieks sēdēja grozāmā krēslā visgaišākajā vietā blakus rakstāmgaldam. Izņēmis no vestes kabatas acenes, viņš gausi tās iekārtoja ērtāk uz deguna, tad paskatījās pa labi un kreisi, kur izklaidus sēdēja visi ciemata iemītnieki, arī zaķēns Jēka­biņš un sesks Eidis, kurš, no ilgās runāšanas galīgi piekusis, nobeidza stāstījumu par savu sniega jahtu.

Bija pienākusi kārta atvērt ārzemju vēstuli. Vectēvs piegāja pie rakstāmgalda, pavilka vaļā kreisās puses trešo atvilktni, parakņājies paņēma grieznes un nesteidzīgi atgriezās atpakaļ istabas visgaišākajā vietā. Pacēla vēstuli pret gaismu, paska­tījās, tad prātīgi nogrieza aploksnes galā šauru strēmeli.

Kaķēns Miks un vāverēns Toms nemierīgi grozījās krēslos, uztraukušies, ka tikai nesagriež vēstuli, bet aizrādīt vectēvam neuzdrīkstējās.

Ar ciemata priekšniekam piederīgu nopietnību Kurmis izvilka no atgrieztās aploksnes vēstuli un mazliet tajā ielū­kojās.

Beidzot lasīs! Nekā. Vai tad kāda sapulce var notikt bez ievadvārdiem?

— Mēs esam sapulcējušies noklausīties vēstuli, ko mums šodien atveda ievērojamais izgudrotājs pastnieks sesks Eidis. So vēstuli no tālās Āfrikas atsūtījusi mūsu ciemata visu iemī­ļotā bezdelīdziņa Vivita.

Tikko vectēvs beidza runāt, durvis plaši atvērās un istabā ieklupa žagata Zvadzinātāja. Neapsveicinājusies viņa aizel­susies izdvesa:

— Vai jūs redzējāt skrejošo sniega mākoni?

— Redzējām, redzējām. Nomierinies un apsēdies, tev būs jāiztiek bez runāšanas, kamēr nolasīšu vēstuli, — vectēvs Kurmis pavēlēja neaicinātajai viešņai.

Žagata Zvadzinātāja bija ar mieru laiciņu iztikt bez runā­šanas, varbūt uzzina no vēstules ko jaunu.

Ciemata priekšnieks sāka lasīt:

«Mīļie draugi! Labdien!

Neesmu jūs aizmirsusi, Mikam un Tomam jau nopirku koš­ļājamās gumijas ar aveņu piegaršu. Āfrikas karstumā izce- pusies neesmu un lielajos lietos izkususi arī neesmu, un kroko- dils mani nav apēdis. Kā redzat, esmu dzīva un tāpēc man iet labi. Man ir briesmīgi maz brīva laika, jums droši vien tāpat. Mēs ar māmiņu, tēti un citām bezdelīgām lidojam pa visu Āfriku. Es redzēju tuksnesi un palmu birzis. Māmiņa nepār­traukti fotografē un, kad atbrauksim pie jums atpakaļ, rādīs diapozitīvus.»

— Kad rādīs, ka tikai es nenokavētu … — vecmāmuļa Vārna vēl ko gribēja sacīt, bet vectēvs paskatījās tik dusmīgi, ka viņa apklusa. Lasīšana turpinājās:

«Krokodilu no Mika pasveicināju, bet tas nemaz nebija vienkārši. Vispirms pagāja laiks, kamēr viņu vienā ezerā satiku, te krokodilu nemaz nav tik daudz, kā jūs domājat. Uzreiz nevarēju sadūšoties ar krokodilu runāt, jo visi teica, ka viņš esot dusmīgs un viņam nevarot uzticēties.

Tas notika tā. Krokodils gulēja ūdenī, acis un deguns vien ārā. Gribēju teikt labdien, bet viņš pēkšņi nogrima. Domāju, viņš ir pagalam un jāmeklē cits krokodils, bet drīz atkal virs ūdens ieraudzīju krokodila acis. Tūliņ teicu: «Labdien! Sveiciens no kaķēna Mika.» Krokodils, tā jokaini kustinot tikai augšžokli, atrūca: «Labi, labi, kur viņš ir, un vai tas Miks ir ap- ēdams?» Es tūliņ laidos prom. Lai Toms neņem ļaunā, ka no viņa nepasveicināju krokodilu.»