MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

— Kas tur? — lai sevi un citus iedrošinātu, Toms skaļi uzkliedza.

Neviens neatsaucās.

— Labāk iesim klusu, nerunāsim, tad mūs neviens nepa­manīs, — ieteica Miks.

Tikai dažus soļus pagājuši, ceļinieki izdzirda dziesmu:

— Man vajag trīs gabalus, trīs gabalus, Man vajag trīs gabalus,

trīs gabalus . . .

Draugi pagāja ceļa malā un apstājušies cieši sadevās lepās, taču drošāk, jūtot otru blakus.

— Tur nāk kāds briesmonis, — Miks čukstēja.

— Bet balss sīka, tas nevarētu būt liels briesmonis, — drošināja Toms.

— Lielam briesmonim arī var būt sīka balstiņa. Dzirdi, kā viņš dzied, grib apēst mūs visus trīs uzreiz, — Jēkabiņš bijās pats un baidīja citus.

Dziesma nāca arvien tuvāk un jau skanēja turpat blakus:

— Man vajag trīs gabalus,

trīs gabalus . . .

— Viņš mums tūliņ uzbruks! — pilnā kaklā iekliedzās zaķēns Jēkabiņš.

— Jēkabiņ, brālīt, ko tu bļausties? — sīkā balss teica, un nu visi, kaut arī izbijušies, tomēr pat tumsā pazina Jēkabiņa mazo brāli zaķēnu Jānīti.

— Māmiņa mani sūtīja pie zaķu Līnes aizņemties trīs bur­kānus, es nedrīkstu aizmirst, cik daudz jāprasa. — Jānītis tūliņ atkal iedziedājās:

— Man vajag trīs gabalus . . .

— Un tev nav bailes tumsā staigāt? — Miks brīnījās.

— Kad es dziedu, tad nebaidos, un, lūdzu, nepārtrauc man dziesmu.

Jānītis čāpoja prom, un trīs draugi, nokaunējušies par pirmītējo izbīli, tālāko ceļu gāja drošāk.

Pūce Karlīne savu māju iekārtoja Lielā Meža visvecākajā ozolā, kas bija arī vislielākais koks Mežā un ar visķeburai­nākajiem zariem, tos gan tumsā redzēt nevarēja, bet krūmus, caur kuriem jāizspraucas, lai nokļūtu pie ozola, varēja sajust, jo spraukšanās nemaz viegli nepadevās, daži sīkie zari pat neganti mēģināja iesist. Aiz krūmiem spīdēja Karlīnes mājas logu iesārtenā gaisma, un tas piedeva draugiem dūšu, ja galamērķis jau saredzams. Pie lielā ozola gājēji mazliet atpūtās. Zaķēns Jēkabiņš bieži vien bēdājās, ka viņš neprot kāpelēt pa kokiem kā kaķēns Miks un vāverēns Toms, bet šoreiz viņš par to noprie cājās — nebūs pašam jāklauvē pie Karlīnes durvīm. Toms un Miks — viens divi — ozolā augšā. Toms pieklauvēja, Miks stā­vēja blakus, varbūt iznāk garāka runāšana un Toms viens pats netiek galā.

Pūce Karlīne, satinusies piecos raibos lakatos, iznāca uz mājas sliekšņa.

— Labvakar! — Toms dziļi paklanījās, bet tūliņ iedomāja, ka tikai ar tādu sveicienu nesakaitina pūci, viņai varbūt pašreiz ir rīts, tāpēc daudz skaļāk nekā iepriekš sveicināja otrreiz:

— Labrīt, mēs atvedām zaķēnu Jēkabiņu, viņš tur lejā ir.

— Pati redzu viņu.

— Jēkabiņam jānoskaidro svarīgs jautājums, — un, lai pieglaimotos Karlīnei, Miks vēl piebilda: — Pat vectēvs Kurmis nemācēja atbildēt.

Pūce Karlīne, neko neteikusi, nolaidās uz paša zemākā ozola zara un apsēdusies ciešāk satinās savos piecos lakatos. No tā varēja saprast: viņa ar mieru uzklausīt zaķēnu Jēka­biņu.

— Es… man… — Jēkabiņš stostījās, tad ātri nobēra:

— Vai atskaņas dzejolim ir pats galvenais?

— Atskaņas var būt un var arī nebūt, pats galvenais, lai dzejolī būtu dzejolis.

Jēkabiņš nesaprata, vai tad var uzrakstīt dzejoli, kas nav dzejolis, un, ja atskaņas nav pats galvenais, tad viņam paša galvenā dzejošanā vēl trūkst.

— Bet kas ir pats galvenais? — Jēkabiņš cerēja dzirdēt īsto padomu.

— Galvenais ir daudz kas, jāzina, par ko grib rakstīt un kāpēc, jābūt savai dzejiskai domāšanai, nevis palienētai no tādām rīmēm:

— Pa ezeru peld pīles, Un ozolā aug zīles . . .

— Iznāk, ka dzejniekam jābūt gudrai galvai?

— Un labai sirdij arī.

— Sirds man ir laba, tikai ja vajadzīga pašam sava domāšana . . . Jā, kāpēc Miku sauc par mākslinieku?

— Mikam ir talants, bet viņam vēl daudz jāmācās. Tavu jautājumu par dzejošanu īsi izstāstīt nevar, iesākumam iedošu trīs grāmatas, ja ko nesaproti, atnāc.

— Nē, nē! Grāmatas nevajag, man viss ir jau saprotams. Paldies!

Uz redzēšanos sakot, Jēkabiņš domāja — uz neredzēšanos.

Atpakaļ ejot, kamēr katrs ar sevi aizņemts izspraucās cauri krūmiem, nekāda runāšana neiznāca, bet, līdzko tika uz ceļa, Jēkabiņš bēdīgi teica:

— Pilnīgi skaidrs, ja vajadzīga pašam sava domāšana, tad man dzejošana jāmet krūmos.

— Jēkabiņ, nebēdājies, — mierināja Miks, — tu neesi vie­nīgais, kuram slava aiziet garām, vēl nemaz neatnākusi.

— To slavas aiziešanu vēl varētu paciest, bet ko lai es tagad pa vakariem daru?

— Par to nebēdājies, — Toms draudzīgi uzsita Jēkabiņam uz pleca, — es tev iemācīšu krāt pastmarkas.

— Tu doma — es varēšu?

Toms brītiņu svārstījās, vai šķirties no sava lielākā dār­guma, bet, ja draugam grūts brīdis . . .

— Zini ko, Jēkabiņ, es tev atdošu Āfrikas pastmarku no Vivitas vēstules.

Ja var iesākt ar ko tik slavenu kā Āfrikas pastmarka, tad Jēkabiņš vairs nejutās bēdīgs, apmainot dzejošanu pret past­marku krāšanu.

Vectēvam Kurmim bija uznākusi lielā prātošana: ar ziemu varētu iztikt, malkas šķūnis pilns līdz griestiem, jāsalst nav, bet ko lai sadara pa garajiem vakariem? Tāpēc Jēkabiņš gribēja dzejot. Miks noņemas ar mākslu, tam vakari kļuvuši par īsiem, Tomam un Jēkabiņam brīvo laiku apēd pastmarku krāšana. Nav ar ko parunāties. Kaimiņiene Vārna nāk tikai tad, ja cienā ar aveņu tēju, bet, kā tu skatīsies, otru cienājot, pašam jādzer līdzi, nevar izturēt to aveņu tēju, jāsvīst. Televizorā arī šovakar nav ko skatīties, būtu vismaz hokeju rādījuši. Varētu uzrakstīt «Meža Vēstnesim» sūdzību par garlaicīgiem televi­zora raidījumiem, bet nedrukās, un, ja drukātu, tāpat nekas nemainītos.

Vectēvs Kurmis piegāja pie grāmatplaukta, pašķirstīja vienu otru biezāku sējumu: lasīt arī nav ko, sākuši rakstīt veselīgas grāmatas, izlasi pāris lapu, un miegs klāt. Ja tik agri iemigs, naktī uzmodīsies, un kā tad rītu sagaidīs? Varētu atnākt ciemiņš, bet kam patiks tumsā pa sniegu bradāt?

Pēkšņi ieskanējās zvans. Atnāca vilku suns Marss.

— Labvakar, labvakar, tāpqt ciemos vai dienesta darī­šanās? — vectēvs Kurmis tūliņ gribēja zināt.

— Domāju, varbūt tev garlaicīgi.

— Tik dumjš neesmu, lai garlaikotos, tikai nevarēju iz­domāt, ko darīt. — Vectēvs Kurmis runājot sameklēja skapī šaha kastīti. Viņš labi zināja — Marss nav uz tērzēšanu, bet partiju šaha uzspēlēt — to jā.

Apsēdās ciemiņš un mājas saimnieks pie rakstāmgalda. Marss salika figūras uz šaha dēlīša.

— Kuras figūras gribi, baltās vai melnās, — vectēvs ļāva ciemiņam izvēlēties.

— Ņem vien pats baltās.

Bez tādiem spēlei nepieciešamiem teicieniem: šahs un ro­kāde abi pretinieki gandrīz neko citu nepasacīja. Marss tikai pāris reižu kritiskākos brīžos norūca:

— Hm-mm . . .

— Bet vectēvs Kurmis, «nositot» pretinieka figūru, katrreiz noteica:

— Tā, tā, šitā figūra savu darbiņu padarījusi, no kara lauka nost.

Vectēvs centās pēc iespējas panākt figūru maiņu, jo tā lie­lākas cerības uz neizšķirtu partiju. Kad pēc centīgās figūru maiņas uz dēlīša palika tikai divi pliki karaļi, saprotams, spēle beidzās neizšķirti.

Marss pieklājīgi pateicās: