MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

Lapsiņa Iveta, palikusi bez taures, savos spriedumos vairs nebija tik droša, skatījās uz Džonu un gaidīja, ko viņš teiks.

Vāverēns Toms nevarēja saprast:

«Kāpēc zīlīte Zuzīte vēl šaubās, kāds nākošajās sacīkstēs būs rezultāts, skaidrs, ka mūsu komandai par labu.»

Un kaķēns Miks domāja tāpat kā vāverēns Toms.

Saprotams, arī Lielajā Mežā tika lasīta «Meža Vēstneša» 4. lappuse.

Sesks Eidis rakstu pārskatīja pat otrreiz, ilgāk pakavējoties pie tām rindām, kur rakstīts par viņu. Eidis nešaubīdamies novērtēja zīlīti Zuzīti kā ļoti gudru un iejūtīgu žurnālisti.

Vilks Pelēcis atzina — avīžu rakstam nemaz nevajag būt ļoti pareizam. Kā tas izskatītos, ja rakstītu: ugunsdzēsēju komanda nepalika kaunā tādēļ, ka laimējies ar tādu vārtsargu, kāds ir vilks Pelēcis. Tāpēc jau briesmīgi bija jānodzenas un beigās pietrūka spēka.

Lielākā daļa no tiem, kas redzēja sacīkstes, par vilku Pelēci kā par vārtsargu domāja tāpat kā viņš, tad laikam Pe­lēcim šoreiz taisnība, bet seska Eida īpašo hokejista talantu saskatīja tikai zīlīte Zuzīte, un vienīgi Eidis viņas vērtējumam ticēja.

Žagata Zvadzinātāja, izlasījusi rakstu, apvainojās, vai zīlītei Zuzītei bija grūti uzrakstīt dažas rindas vairāk par viņu un vecmāmuļu Vārnu.

Bet zaķēns Jēkabiņš? Viņš domāja tāpat kā Toms un Miks, un vēl daudzi domāja tāpat.

Par agro pavasari Mēness bija pateicis Sniegavīram pareizi. Ne ciemata, ne arī Lielā Meža iemītnieki nebija lāgā pieraduši 1985. gada vietā rakstīt 1986. gadu, bet Saule jau sāka sildīt stiprāk, pēcpusdienas gan kļuva vesaks un naktis piesala, lielie aukstumi pazuda.

Kādā dienā Saule sadomāja pa īstam dzīt prom ziemu, un promdzīšanu viņa sāka tūliņ no rīta. Miks skolā sēdēja pie loga,, tāpēc viņam sila vaigi un burtnīcās pastaigājās Saules stari. Visu dienu kaķēns ik pa brīdim paskatījās pa logu, kas notiek ārā. Tur notika tas — pagalma augstākā stūrī sniegs acīm redzami rāvās plānāks, un pusdienas laikā jau vietumis rādījās tumši plankumi. Visu dienu Miks domāja vienu vienīgu domu, bet citiem to neteica, jo tā nebija priecīga doma. Pēdējā stundā, īsi pirms zvana, skolotājs Dzenis pārbaudīja zināšanas reizrēķinos. Izsauca arī kaķēnu Miku.

— Kaķēn Mik, cik ir 5x5?

— Viņš neizturēs, šodien viņš neizturēs, — Miks, padzir­dējis savu vārdu, atbildēja to, par ko visu dienu domājis, neko citu uz pasaules viņš vairs nezināja.

Brāļi lūsēni par Mika atbildi sāka skaļi smieties, un citi pievienojās. Smējās visa klase.

— Klusu! — skolotājs Dzenis apsauca, viņš saprata, ka Mikam ir kādas rūpes, un par citu raizēm nav ko smieties.

Pēc stundām Toms un Jēkabiņš aicināja Miku uz Lielo veikalu. Viņi padzirdējuši, ka grāmatu nodaļā esot atvestas pūķu pastmarkas. Pilns komplekts, sākot no maziem pūķīšiem un beidzot ar divpadsmitgalvainiem briesmoņiem. Esot lab­sirdīgie un ļaunie pūķi. Un pat Puķu pūķis arī.

Miks atrunājās:

— Es pastmarkas nekrāju, man tur nav ko meklēt, iešu mājās.

— Bet paskatīties tu vari, — mēģināja pierunāt zaķēns Jēkabiņš.

— Negribu.

— Vai neredzi, cik Miks domīgs, droši vien atkal ko gleznos, liec viņu miera, — Toms aizradija Jēkabiņam, un tie abi aizgāja.

Netālu no skolas Miks satika sesku Eidi ar pastnieka somu pār plecu.

— Labdien! Kur sniega jahta? — kaķēns pabrīnījās, ie­raudzījis Eidi kājniekos.

— Sniega jahta nolikta atpūtā. Cik vairs tā sniega ir, un tas pats kā putra. Sveiks, man jāiegriežas zaķu mājā!

Miks gāja, cik ātri vien varēja, brīžiem pat paskrēja un pie vectēva Kurmja vārtiem apstājās galīgi aizelsies.

Jā, viņš neizturēja, Sniegavīra vairs nebija, palicis tikai vecais kastrolis, tam blakus pogu kaudzīte, sarkanā zīmuļa galiņš un burkāns. Bet kāpēc tikai viens ogļu gabaliņš? Sniega­vīram taču bija divas acis? Pacēlis kastroli, Miks ievēroja, ka tas visapkārt aprakstīts melniem ogles burtiem. Grozot kastroli, viņš lasīja:

«Mik, neraizējies, es aizeju tur, kur man jāiet pavasarī. Vispirms uz Gauju, pēc tam uz plašo jūru. Paliec sveiks!

Sniegavīrs.»

Tagad visiem jāparāda kastrolis. Nē! Labāk jau ne. Tam, ko viņš te ieraudzījis, tāpat neviens neticēs, teiks, ka pats uzrakstījis un lielās. Sniegavīra vēstuli viņš saglabās kā personīgo noslēpumu, un, ko neviens nezina, par to arī neviens nesmejas.

Miks iebēra pogas kabatā, zīmuļa galu un burkānu ielika kastrolī, ogles gabaliņu aizmeta un gāja uz savu māju. Istabā, vēlreiz pārlasījis Sniegavīra vēstuli, novietoja noslēpumaino kastroli pieliekamā uz plaukta. Nepaspējis apsēsties, viņš iz­dzirda telefona zvanu.

— Halo! Te vectēvs Kurmis. Steidzīgi atnāc pie manis!

Vectēvs sagaidīja Miku virtuvē, tur uz galda bija nolikts gluds dēlis, blakus tam bundžiņa ar ātri žūstošu melnu krāsu un neliela ota.

— Tev tūliņ uz šitā dēļa jāuzraksta mana pavēle, un mēs to abi novietosim, kur pienākas. Raksti!

— Bet kas man jāraksta?

— Te ir zīmīte. Uzdrukā labi trekniem burtiem.

Miks iemērca otu un, kā viņam pavēlēts, krāsoja treknus burtus.

Uzmanību!!!

Slidotavā aizliegts iet!

Ledus bīstams! Apdraud dzīvību!!!

Galvenais žurnālists Ferdinands Krauklis sēdēja redakcijā pie galda un domīgi skatījās pretējā sienā. Viņš nevarēja un nevarēja saprast, kas noticis ar redakcijas darbiniekiem, sa­pulcēs sākuši runāt par Krišjāni Stārķi. Jaunākā žurnāliste zīlīte Zuzīte to vien čivina:

Krišjānis Stārķis teica tā . . .

Krišjānis Stārķis šo jautājumu būtu atrisinājis šādā veidā . . .

Krišjāņa Stārķa viedoklis ir tāds . . .

Lai kā nopūlējās visādi gudrojot, Ferdinands skaidrībā netika, un arī pretējā siena, kurā viņš skatījās, neko nepateica. Spēcīgs klauvējiens pie durvīm satrūcināja domās iegrimušo galveno žurnālistu.

— Lūdzu iekšā!

Ienāca sesks Eidis, izņēma no pasta somas telegrammu un nolika uz galda, pēc tam pasniedza parakstu grāmatu.

— Lūdzu, parakstieties par telegrammas saņemšanu. Paldies. Sveiki.

Ferdinands atvēra telegrammu un lasīja:

«Sveiks, Ferdinand!

Ceru, ka darbs redakcijā veicas sekmīgi. Es lēnām gata­vojos mājupceļam. Pēc tik ilgas atpūtas esmu noilgojies strādāt. Sveicini redakcijas darbiniekus.

Ar Āfrikas saulē karsētu kvēlu sveicienu

Krišjānis Stārķis.»

Tagad Ferdinandam Krauklim uzreiz radās skaidrība. Aizrāvies ar darbiem, bija piemirsis, ka vasarā viņam jāiet atvaļinājumā un galvenā žurnālista amatu veiks Krišjānis Stārķis.

Nekas, nekas, lai zīlīte Zuzīte čivina, ko grib, kamēr Kriš­jānis Stārķis nav atlidojis, tikmēr redakcijā būs tā:

Kā teica Ferdinands Krauklis . . .

Kādā veidā šo jautājumu risina Ferdinands Krauklis . . .

Un viedoklis būs tāds kā Ferdinandam Krauklim . . .

Kamēr Ferdinands Krauklis sevi dūšināja ar šādām domām, tikmēr sesks Eidis naskā solī bija nogājis krietnu gabalu uz ciemata pusi. Arī viņam netrūka, ko domāt. Vispirms nolēma, ka jāizgudro īpašs braucamais, piemērots vasaras ceļiem. Velosipēdu, kas viņam stāvēja garāžā, Eidis uzskatīja par ne­piemērotu satiksmes līdzekli tādam ievērojamam izgudrotājam kā viņš. Tad labāk kājām. Ir dzirdēts, ka pats Āfrikas dzīvnieku karalis Lauva arī reizēm staigājot kājām, bet ar velosipēdu gan nebraucot. Vasarā nevarēs paspēt divos darbos kājām iz­skraidīt. Pa ziemu ugunsdzēsējiem nav ko darīt, bet siltā un sausā laikā neko nevar zināt ar tiem ugunskuriem . . .