MIRDZA KĻAVA - BALTĀ ZIEMA

Sibilla vēlreiz paklanījās, bet viņas audzēkņi steidzās pie ēdienu galdiem. Visu gadu kovārnēni, lai būtu viegli un slaidi, drīkstēja ēst vienīgi to trūcīgo barību, ko Sibilla atļāva, bet pirms sarīkojuma viņa bija pateikusi saviem audzēkņiem, ka šovakar vakariņās neiejauksies.

Dzenis pieteica otro programmas numuru:

— Zaķēnu koris dziedās dziesmu «Zaķu mātes padoms».

Pats Dzenis nostājās kora priekšā un pacēla diriģenta zizli.

Zaķēni dziedāja ļoti centīgi:

— Zaķu māte saka tā: zaķu bērniem jāstrādā. Ja tu katlā ieliec kāli, neaizmirsti piebērt sāli, nelej zupu slapjā traukā, šķīvis vienmēr jānoslauka. Zaķu saimē tāds ir likums, vienmēr godā darba tikums.

Aplausi gan nebija tik ilgstoši un vētraini kā kovārnēniem, tomēr pietiekami skaļi un sirsnīgi, it īpaši tai pagalma stūrī, kur stāvēja zaķu bars.

— Tā nekas, tikai pārāk didaktiski, — skaļā balsī sacīja vilks Pelēcis un noskatījās visapkārt, vai uztvēruši viņa zinā­šanas svešvārdu lietošanā, bet nekā nevarēja manīt.

Dzenis tūliņ pieteica trešo priekšnesumu:

— Zīlīšu estrādes ansambļa dziesma «Mākonītis».

Svētku dalībnieki ievēroja, ka sašūpojas pats kuplākais egles zars, tur paslepšus bija salidojušas zīlītes, ģērbušās vie­nādās dzeltenās zīda vestēs, un zvirbuļu čiepstēšanas orķestris pelēkās frakās. Klusu čiepstienu pavadīta, no egles pāri pa­galmam lidinājās maiga dziesma:

— Skrien debesīs balts mākonīts, skrien, skrien un skrien, un nezin pats, kur aizskries viņš, un nezin pats, un nezin pats, kur aizskries viņš.

Sī dziesma nopelnīja skaļākus un ilgākus aplausus nekā

zaķeņu kora centīgais dziedājums. Vecmāmuļā Varna gan ne­saprata, kā var patikt dziesma, kas nezina, kur aizskries.

Koncerts nobeidzās ar sporta priekšnesumiem — laušanās cīņām. Pie egles piesoļoja cīkstoņi brāļi lūsēni, Ciks koši sar­kanā, bet Niks rudzpuķu zilā treniņtērpā. Pēc Dzeņa svil­piena sākās cīņa, kuras paņēmienus retais no svētku viesiem saprata, bet, tā kā brīžiem Ciks un atkal brīžiem Niks tika nogāzts zemē visā garumā, tad ko skatīties bija. Pašās beigās Ciks ar veiklu ķērienu nolika uz lāpstiņām Niku.

— Skaties, skaties, — tai brīdī žagata Zvadzinātāja teica vecmāmuļai Vārnai, — tas jau ir tas dubultnelsons, ja otrs nevar izķepuroties.

Arī lūsēniem tika savi aplausi. Nogaidījis klusumu, Dzenis paziņoja:

— Pusstunda mielastam, pēc tam dejas un rotaļas.

Kopīgi svētkus gatavojuši, kopīgi priecājās. Ugunsdzēsēju

sesku orķestris spēlēja bez apstājas, un dejotāju netrūka, un jautrības netrūka, un draudzības netrūka, pat meža cūku pāris Johanna un Sebastians centās parunāties ar visiem, jo tāpat taču darīja arī Ferdinands Krauklis.

Jaungads varēja nākt droši, un viņš arī nāca un atnāca, sagaidīts ar skaļiem vēlējumiem: daudz laimes Jaunā gadā! Daudz laimes Jaunā gadā! . . .

Tiem, kuriem stingri jāstāv vienā vietā uz zemes vai miegā kā Sniegavīram, — tiem atliek laiks redzēto un dzirdēto iārdomāt. Arī Vecozolu Sniegavīram patika prātot. Vecgada sakarā vējš pacentās atnest mūzikas skaņas no Lielā Meža īvētku eglītes līdz,ciematam. Ja Sniegavīrs tik stingri nestāvētu sniegā, viņš būtu atbalstījis slotu pret sētu un mazliet pade­jojis, bet bija labi arī tāpat klausīties vien, viņš pat aizvēra melnās ogļu acis, lai nekas netraucētu uztvert mūziku. Bet necik ilgi, un viņa aizvērtajās acīs spiedās kāds spožums. Sniegavīrs tūliņ zināja, tas nav neviens cits kā Mēness, atnācis parunāties.

Patiešām, Mēness sēdēja uz sētas staba otrā ceļa pusē, brī­tiņu nogaidījis, viņš ieprasījās:

— Vai tu snaud, Sniegavīr?

— Sniegavīrs ir sardzes vīrs un nekad nesnauž, tikai piever acis. Bet kā tu svētkos dabūji brīvnakti? Tagad tik daudz staigātāju, manējie arī aizgāja.

— Zinu, pats tavējiem ceļu apgaismoju, bet pašreiz visur eglēs deg svecītes, visi logi gaiši, brīdi varu paiet malā. Domāju, varbūt tev garlaicīgi.

— Sniegavīrs nekad negarlaikojas, viņš domā.

— Un var ko izdomāt?

— Kaut ko jau var. Šonakt, piemēram, es domāju, kā tas ir ar svētkiem un prieku.

— Un ko izdomāji?

— Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

— Bet varbūt svētki rodas no prieka?

— Priekam arī jābūt katrā pašā iekšā, dažreiz varbūt prieks ir aizmidzis, tad vajag kādu nieku, lai to atmodinātu.

— Tā tu saki, — Mēness kļuva bēdīgs, — es arī aizvakar gribēju sagādāt prieku, bet iznāca otrādi.

— Un kas, piemēram, tev iznāca otrādi?

— Aizvakar, apstājies virs zaķu mājas, ieraudzīju visus logus tumšus. Domāju, iepriecināšu zaķēnus, pajokošos ar viņiem. Nolaidos pavisam zemu, pie pašām loga rūtīm. Jēka­biņš un Jānītis tūliņ gultā sēdus: «Redz, kur Mēness!» Un abi skriešus pie loga. Bet zaķu mātei dzirdīgas ausis, ienāca istabā un bārās: «Marš, gultās! Kas naktī par staigāšanu!» Es aiz kauna nezināju, kur likties, labi, ka tuvumā gadījās mākonis, aiz kura paslēpties. Tā man iznāca otrādi.

— Tas nemaz tik otrādi nebija, kā tu domā. Dzirdēju, cik lepni Jēkabiņš stāstīja Mikam, kā Mēness pie viņa loga cie­mojies, un tonakt viņš redzējis pasaules skaistāko sapni. Esot pastaigājies pa debesīm blakus Mēnesim un, uz mākoņa sēžot, ar pašu spožāko Zvaigzni spēlējis ričuraču.

— Paga … paga … tad iznāk, tiešām tas nebija otrādi.

— Un ko jaunu dzird tur, pie tevis?

— Man nav laika klausīties, bet vienu gan zvaigznes tik bieži pārspriež, ka pat neklausoties jādzird.

— Ko, piemēram?

— Šogad būšot agrs un ļoti straujš pavasaris.

Sniegavīrs, krietnu brīdi domīgi klusējis, sacīja:

— Tad man jāsāk domāt par ceļošanu uz jūru. Kaut gan, kas tur ko domāt, kad pienāks laiks, aiziešu.

— Nu jā, un tad var gadīties, ka mēs pie šiem vārtiem vairs netiekamies.

— Gan tev kādreiz gadīsies pārstaigāt pār jūru.

— Kā tad.

— Dzi, paklausies. . . Sauc: daudz laimes Jaunā gadā! Svētki iet uz beigām. Ej apgaismo manējiem ceļu, drīz nāks mājā.

— Tu domā, man jāiet prom, — Mēness vēl negribēja at­vadīties no Sniegavīra.

— Jāiet gan.

— Paliec sveiks!

— Sveiks, sveiks!

Mēness lēnām pacēlās virs vecmāmuļas Vārnas priedes un vēlreiz pateica:

— Paliec sveiks! — Viņš zināja, būs tik daudz staigāšanu debesīs, ka līdz pavasarim neiznāks laika vēlreiz pienākt.

Sniegavīrs noskatījās, kā Mēness uzkāpa virs Lielā Meža koku galotnēm, un tā viņi šķīrās.

Kur ir slidotava, tur ir hokejisti, un, kur ir hokejisti, tur ir sacīkstes, un, kur ir sacīkstes, tur ir tie, kas grib uzvarēt, tāpēc ciemata slidotava nekad negarlaikojās. Jau pirms Jaungada sarīkojuma bija izveidotas divas komandas >— ugunsdzēsēju sesku un jauktā komanda. Lai tiktu pie seskiem par vārtsargu, vilks Pelēcis iestājās brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, bet jauktā komanda par savu vārtsargu ar lielu lūgšanos pierunāja māk­slinieku Džonu Lapsu. Varbūt tas nebija visai godīgi, ja brāļi lūsēni, uzkāpuši Lielā Meža visaugstākajā priedē, no­skatījās sesku treniņus un Ciks ziņoja savējiem:

— Vilks Pelēcis ir vārtsargs ar kolosālu reakciju un vienreizēju veiklību. Mūsu Džons viņam līdzi netiek.